Pēdējais gadījums – līdz pat 2020.gada 24.martam, jo, kad dārd lielgabali un iet bojā cilvēki, rīkot tādus sporta svētkus ir nevietā. Diemžēl pēc 76 gadiem situācija atkārtojas – atkal mirst cilvēki, tikai ne no ienaidnieka šāviņiem. Neredzamais ienaidnieks, kura nosaukumus ir Covid-19, šonedēļ piespieda Japānas vadību un Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidentu Tomasu Bahu nākt klajā ar smagu, bet ļoti pareizu paziņojumu.
Un tā, olimpiskās spēles Tokijā “jāpārceļ uz laiku pēc 2020.gada, taču ne vēlāku par 2021.gada vasaru, lai aizsargātu sportistu, visu olimpiskajās spēlēs iesaistīto un starptautiskās sabiedrības veselību”. Tas ir fragments no SOK prezidenta Tomasa Baha un Japānas premjerministra Sindzo Abes kopīgā oficiālā paziņojuma.
Vairs jau nav iespējams atcerēties, kad kaut kas tāds ir bijis un vai vispār ir bijis – sākumā tika publiskots paziņojums presei, bet tikai pēc tam apmēram pēc stundas Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) e-pastā saņēma oficiālu informāciju no SOK par olimpisko spēļu pārcelšanu. Interesanti, ka pat tāds pieredzējis cilvēks kā LOK prezidents Aldons Vrubļevskis vēl pirmdien centās pārliecināt, ka olimpiskās spēles jebkurā gadījumā notiks vēl šogad: “Viennozīmīgi – spēles notiks 2020.gadā. Par to runā fakti, mana intuīcija un pieredze.”
Starp citu, šajā paziņojumā ir kāds svarīgs teikums: “Olimpiskās spēles Tokijā var kalpot par cerību staru pasaulei šajos nemierīgajos laikos un kļūt par gaismu, kas spīd galā tam tunelim, kurā pasaule pašlaik atrodas.” Par cerību staru ir precīzi teikts, jo
tagad sportisti skaidri zina, ka 2020.gadā noteikti nestartēs olimpiskajās spēlēs.
Bet, kas mainīsies Latvijas komandas sastāvā pēc 2020.gada vasaras spēļu pārcelšanas, kurš izrādīsies ieguvējs, bet kurš zaudēs, vai mūsu jaunatnei parādīsies iespēja pēkšņi pieteikt sevi, iegūt papildu gadu un iespēju ielauzties komandā, vai kāds no veterāniem līdz nākamā gada vasarai nenoies no distances? Jāsāk ar to, ka
pašlaik starp oficiālajiem kandidātiem uz dalību Tokijas spēlēs ir 37 Latvijas sportisti
(pavisam spēlēs piedalīsies apmēram 11 000 sportistu no vairāk nekā 200 valstīm, un jau 57% no viņiem ir izcīnījuši olimpiskās ceļazīmes). Pārskatāmā nākotnē 30 no viņiem vasaras sagatavošanos sāks Latvijā, pārējie – ārzemēs. Tiesa, kādā veidā, vēl nav pilnīgi skaidrs. Pēdējie pašlaik mājās no Eiropas atgriežas Sindija Bukša (vieglatlētika), Ieva Maļuka (peldēšana) un Aleksejs Rumjancevs (smaiļošana), toties nesteidzas atgriezties Kristaps Neretnieks (jāšanas sports), pludmales volejbola pāri Mārtiņš Pļaviņš un Edgars Točs, Mihails Samoilovs un Aleksandrs Solovejs, kā arī Līga Velvere (vieglatlētika), Anastasija Sevastova (teniss), Toms Skujiņš (velosports), tāpat Inese un Jolanta Tarvidas (taekvondo). Taču tas nav pats galvenais. Vienkārši
tagad nevienam nav skaidrības, kā turpmāk notiks olimpiskā kvalifikācija.
“Nevienā karā neiztiek bez zaudējumiem, tāpēc situācija ir acīmredzama – sportistu plānus nāksies mainīt. Šajā ziņā lēmums atkarīgs no katra paša – gatavoties spēlēm vai ne, un, ja gatavoties, tad cik intensīvi. Kvotas neviens nemainīs, un tie, kuri jau izcīnījuši ceļazīmi uz spēlēm, noteikti brauks,” ir pārliecināts Aldons Vrubļevskis. “Cita lieta – personīgie plāni. Kādam attiecībā uz 2021.gada vasaru tie bija citādi, kādam var nepietikt motivācijas. Tāpēc pieļauju, ka līdz tam laikam olimpisko komandu sastāvi var mainīties.”
Tāds pats viedoklis ir LOK ģenerālsekretāram Žoržam Tikmeram: “Vai šī gada laikā Latvijas olimpiskās izlases sastāvā var parādīties jaunas sejas? Neizslēdzu. Tāpat kā to, ka kāds no veterāniem atteiksies no saviem plāniem startēt olimpiskajās spēlēs nākamā gada vasarā. Viss var notikt, jo būs jauni spēles noteikumi, kurus mēs vēl līdz galam nezinām. Mainīsies daudz kas – atlases kritēriji, kvalifikācijas turnīru sistēma, kurus katra starptautiskā federācija tagad izstrādās pa savam, nav izslēgts – kāds nolems izsniegt olimpiskās licences pēc pašreizējā reitinga. Latvijas Olimpiskā komiteja izstrādās savus priekšlikumus Latvijas federācijām. Tāpēc tuvākajā laikā situācijai jākļūst skaidrai. Nedaudz jāpagaida.”
De iure Latvijai 2020.gada martā ir apmēram 10 olimpisko licenču tādos sporta veidos kā vieglatlētika, riteņbraukšana, jāšanas sports un pludmales volejbols.
De facto kļūs skaidrs krietni vēlāk, taču vairāk par 40 cilvēkiem tāpat nez vai būs. Taču vai visi to “pavilks”? Droši vien kāds no veterāniem var arī neizturēt. Labāk pajautājiet to smaiļotājam Aleksejam Rumjancevam, mūsu pludmales volejbolistiem Aleksandram Samoilovam un Mārtiņam Pļaviņam (viņiem visiem līdz 2021.gada vasarai apritēs 35), septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei (2021.gada vasarā – 29), daudzkārtējai Eiropas čempionei cīņas sportā Anastasijai Grigorjevai (viņai 31 gads apritēs 2021.gada vasarā), kuru karjera tuvojas noslēgumam.
Vai viņi gribēs startēt olimpiskajās spēlēs 2021.gada vasarā, vai viņiem pietiks spēka un motivācijas, un galu galā - veselības? Nezinu gan… Toties ir vismaz skaidrība par ko citu –
ar valsts bāzes finansējumu viss paliks pa vecam.
Pēc Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) vadītāja Einara Fogeļa teiktā, sportisti var saglabāt savas vietas LOV vasaras sarakstā, un tie ir 67 sportisti 18 sporta veidos. Tāpēc kaut kāds drošības spilvens viņiem ir garantēts.
“Lūk, iedomājieties, ka, pēc pesimistiskā scenārija, veselu gadu nebūs iespējams sacensties, piedalīties sparingos. Es pats, būdams profesionāls sportists (Žoržs Tikmers ir 1980.gada olimpisko spēļu sudraba medaļnieks akadēmiskajā airēšanā četriniekā ar stūrmani), pārdzīvoju kaut ko līdzīgu, kad veselu gadu pirms 1980.gada olimpiskajām spēlēm Maskavā nestartēju, ne reizi nesacentos ar saviem galvenajiem konkurentiem no Vācijas Demokrātiskās Republikas,” atceras Žoržs Tikmers. “Un tas, ticiet, bija ļoti smagi. Tāpēc mūsu sportistus neapskaužu. Vēl jo vairāk pašreizējos apstākļos, kad slēgti pilnīgi visi sporta centri un bāzes, kad par normāliem un pilnvērtīgiem treniņiem pagaidām nav runas.”
Secinājums ir acīmredzams – spēļu pārcelšana uz 2021.gada vasaru ir iespēja jaunajiem,
kuri spēs ātrāk pielāgoties tādiem apstākļiem (tiek prognozēts, ka apmēram 50 procenti Latvijas olimpiskās komandas dalībnieku būs spēļu debitanti). Tiesa, LOV vienības vadītājs Fogelis brīnumiem netic: “Neticu, ka ne no kurienes mums pēkšņi varēs uzrasties jauns talants, kurš būs parādījis cienīgu rezultātu. Ja kaut kas līdzīgs arī notiks, tad tas var būt atsevišķs gadījums.”
Savukārt Latvijas sporta veterāniem tā būs nevis iespēja, bet drīzāk ļoti smags pārbaudījums. Vai viņi to izturēs vai ne, tagad grūti pateikt. Tikmeram tas būs vēl viens izaicinājums. Kā zināms, tieši viņš kļūs par LOK vadītāju. Kad – tas ir laika jautājums, jo Latvijas Olimpiskās komitejas Ģenerālā asambleja, kas bija paredzēta 20.martā, saprotamu iemeslu dēļ ir pārcelta, turklāt uz nenoteiktu laiku. Taču jebkurā gadījumā Tikmers ir vienīgais kandidāts uz organizācijas vadītāja amatu.
“Pie izaicinājumiem man pierast nevajag. Dzīvē visu ko nācies piedzīvot, būt dažādās situācijās, tā kā es no šādām grūtībām nebaidos. Tagad galvenais, kā bija teikts Tomasa Baha paziņojumā, ir tas, ka ir parādījies cerību stars sportistiem, vismaz kaut kāda skaidrība. Pilnīga skaidrība iestāsies nedaudz vēlāk, kad mēs uzzināsim, pēc kādiem noteikumiem spēlēsim tālāk un kā jāgatavojas spēlēm. Skaidrs, ka bez izmaiņām neiztikt. Taču mājās, Latvijā, mēs izdarīsim visu, lai uz olimpiskajām spēlēm aizbrauktu visi, kas ieguvuši šādas tiesības, kas grib un var,” Žoržs Tikmers dod nepārprotamu mājienu, ka Latvijas delegācijas sastāvs atlikušajos 16 mēnešos tomēr var mainīties.