Daiļslidotājas Kučvaļskas trenere: Pjončhanā bija Angelinas olimpiāde

Kur palikusi daiļslidotāja Angelina Kučvaļska, kāpēc viņa nepiedalās olimpiādē Phjončhanā? Tāds bija viens no biežākajiem jautājumiem, par kuru dedzīgi interesējās Latvijas līdzjutēji.  Patiešām, tas, ka viņas nebija Latvijas delegācijas sastāvā, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem – negaidītiem un diezgan nepatīkamiem.

Neko nevienam nav parādā

Reiz, runājot ar treneri Andreju Brovenko, kurš kanālā LTV7 janvārī komentēja Eiropas čempionātu, es apzināti pieminēju Angelinu Kučvaļsku – tā teikt, tieši viņai Phjončhanā bija jāpārstāv Latviju. Un saņēmu prātīgu, un kā man šķiet, ļoti precīzu atbildi: “Viņa nevienam neko nav parādā.”

Patiešām, kungi, kāpēc viņai kaut kas būtu jādara, kam viņa ir parādā? Šī neapšaubāmi talantīgā meitene “izsita” Latvijai ilgi gaidīto kvotu, mūsu daiļslidošana pirmo reizi kopš 1994.gada bija pārstāvēta galvenajās sacensībās četru gadu laikā, bet viņas pašas tur nebija. Tas viss ir pareizi. Un vienlaikus tā nav pareizi.

Jo nav taisnīgi… Kāpēc? Tā ir daiļslidošana... Tas ir ļoti savdabīgs sporta veids, kas, pēc mietpilsoņa priekšstatiem, asociējas ne tikai ar nereālu skaistumu, bet arī ar subjektīvismu un intrigām.

Līdz ar Denisu Vasiļjevu Phjončhanā, kā zināms, uzstājās 17 gadus vecā Diāna Ņikitina, kurai īsajā programmā bija 26.rezultāts, un līdz ar to viņa izvēles programmā neiekļuva. Tagad nav īstais laiks un vieta spriest par to, kurš vairāk pelnījis pārstāvēt mūsu valsti baltajā olimpiādē – jaunā daiļslidotāja no Jelgavas, kura, tāpat kā Vasiļjevs, ne pārāk ilgi trenējas pie šveicieša Stefana Lambjēla, vai arī trīskārtējā Latvijas čempione Kučvaļska. Tā pati skaistule, kam ir tikai 19 gadi un kura ar savu ceturto vietu Eiropas čempionātā visus pārsteidza vēl 2016.gadā (toreiz, Bratislavā, viņa atpalika tikai no trīs Krievijas pārstāvēm, tostarp pēdējo dienu varones Jevgeņijas Medvedevas).

Jāatzīstas, es jau tad viņu uzskatīju par augstākā līmeņa sportisti, kura ar saviem slidojumiem nevienu neatstāja vienaldzīgu: viņa apbūra, viņa aizkustināja.

Atceros, pat tāda liela autoritāte – stingra un piekasīga – kā Tatjana Tarasova nežēloja viņai komplimentus, komentējot Kučvaļskas dueli ar meitenēm no Krievijas.

Pagājuši pāris gadi, un tādu “kāpēc” kļūst aizvien vairāk. Kāpēc Kučvaļska aizgājusi ēnā – nav saprotams. Un arī pati viņa nekur publiski nav uzstājusies. Patiešām, daiļslidošanā, īpaši sieviešu, tā ar jaunajām sportistēm droši vien gadās diezgan bieži – sports pakāpeniski aiziet otrajā plānā, dzīvē parādās citas intereses, un rezultāti neizbēgami krītas, Šķiet, ar Angelinu Kučvaļsku ir noticis tieši tas pats.

Uzdot šādu jautājumu Kučvaļskai tiešā sarunā šajā viņai nepavisam ne vienkāršajā laikā nebūtu pareizi. Bet viņas trenerei Jekaterinai Platonovai, kurai šis gadījums arī ir izvērties par nopietnu triecienu un mācību, ir pavisam cita lieta. Mēģināsim kopā tikt skaidrībā – kas īsti noticis ar šo talantīgo meiteni un kas viņu gaida nākotnē.

Nemeklējiet intrigas un “spēles zem paklāja”

Vai var teikt, ka lēmumu deleģēt uz olimpiskajām spēlēm Phjončhanā Ņikitinu, nevis Kučvaļsku, ir pieņēmusi tikai mūsu federācija?

   — Sākumā visi cīnījās par Angelinu. Cīnījās līdz galam. Taču sāka trūkt laika un bija jāizdara izvēle, un tā tika izdarīta par labu Ņikitinai. Pilnīgi skaidra iemesla dēļ. Un nevajag meklēt kaut kādas intrigas vai “spēles zem paklāja”.

Tātad guva virsroku tikai sportiskais princips?

— Saprotiet, Angelina netrenējās. Viņa reizēm atnāca, reizēm aizgāja, nebija formā. Viņai ļoti traucēja hroniskā potītes trauma. Sāpes reizēm pazuda, reizēm atkal parādījās. Taču līdz galam izārstēt kāju tā arī neizdevās un neizdodas līdz šim laikam.

Bet kur skatījās trenere?

— Tur jau ir tā lieta, kas es un mana komanda darījām visu, lai Angelina atgrieztos daiļslidošanā. Un nevis vienkārši atgrieztos, bet atgūtu iepriekšējo formu. Taču neizdevās. Tā mēdz notikt.

Es saprotu, tāda ir dzīve. Bet kas tad izgāja greizi?

   — Līdzās traumai ir daudz iemeslu.

Visi ticēja līdz pēdējam

 Pārejas vecums?

- Arī tas, sauksim to tā. Varbūt viņu kaut kas ar hormoniem, nezinu. Esam vērsušies pie speciālistiem. Konkrēti – pie Latvijas Olimpiskās komitejas galvenās ārstes Līgas Cīrules. Nekas nepalīdzēja.

- Tātad viņa bija tik bēdīgā formā, ka viņu vest uz spēlēm bija bezjēdzīgi?

— Sāpes bija tādas, ka nebija iespējams trenēties. Kāpēc gan tad jābrauc?

Jūsu sporta veidā pastāv tāda shēma, ka daiļslidotāji iegūst punktus valstij, bet ne personīgās olimpiskās ceļazīmes. Iznāk, ka Angelina ir daudz izdarījusi valstij, bet ne personīgajai olimpiskajai ceļazīmei, taču nespēja divus gadus palikt formā. Vai tā ir?

Ko lai saka? Bez šaubām, Angelina ir daudz izdarījusi Latvijas daiļslidošanai, ieguvusi kvotu vissmagākajā cīņā, jo jau tad iezīmējās formas pasliktināšanās un hormonālās izmaiņas. Taču viņa tika galā! 

Problēma, pēc manām domām, bija tajā, ka līdz pēdējam brīdim viņa ticēja, ka iegūs formu līdz olimpiādei, kurā, bez šaubām, bija pelnījusi piedalīties, un domāja, ka vadība arī var gaidīt līdz pēdējam. Taču brīnums nenotika. 

Lai gan olimpisko spēļu atlasē visas prioritātes bija Angelinas pusē – augsts reitings pasaulē, pieredze sacensībās, izcīnītā ceļazīme. Un viņa to zināja.

Bet – jūs taču piekritīsiet – šeit rodas smalks psiholoģisks moments. Tu esi pelnījusi ceļazīmi, tu arī brauksi. Man šķiet, viss ir loģiski.

— Es, gluži otrādi, mēģināju izdzīt šīs domas viņai no galvas, taču redzams, ka tās viņai iesēdušās ļoti dziļi. Zemapziņā. Viss beidzās ne tā, kā bija plānots – nedēļu pirms starta Latvijas čempionātā viņai paziņoja, ka galvenā atlase olimpiskajām spēlēm būs tieši pēc Latvijas sacensību rezultātiem. Taču tobrīd viņai bija trauma un piedalīties sacensībās viņa nevarēja. Pēc tam kļuva skaidrs, ka uz viņu necer, un turpināt trenēties, ciešot sāpes, vairs nav jēgas. Taču mēs neatsakāmies no atbildības par to, ka ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm esam palaidušas garām pašas.

Tas, ka viss ir tik sarežģīti un neviennozīmīgi, slēpjas arī citā apstāklī – no viņas vienmēr gaidīja rezultātu.

— Arī tam bija sekas. Ja tu zini, ka no tevis pastāvīgi gaida rezultātu, tas nav viegli. Tas ir pastāvīgs stress. No mums gaidīja rezultātu – gan federācija, gan Latvijas Olimpiskā komiteja – jāiegūst augstas vietas. Es arī teicu – Angelina, tev ir jāsavācas, tu vari, dari, nepievil cerības. Un Angelina vienmēr izpildīja izvirzītos uzdevumus – ne reizi nebija tā, ka viņa nebūtu kvalificējusies. Tas attiecas gan uz pasaules junioru čempionātu, gan uz visām pieaugušo sacensībām. Nezinu, kā bija ar Ņikitinu, taču, atrodoties ārpus Latvijas, viņai psiholoģiski bija vieglāk. Diāna brauca trenēties uz Šveici, un viņu droši vien neviens neaiztika.

Taču Angelina ir vietējā, visu acu priekšā, pastāvīgā federācijas un Latvijas Olimpiskās komitejas kontrolē.

Meiteni var saprast, lai gan, pēc manām domām, viņai bija jāapzinās, ka neviens viņai ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm nedāvinās, vienalga ir jācīnās – jātrenējas, jāgrauž ledus ar zobiem. Bet kā gan citādi?

— Tagad viņa ir apvainojusies uz visu pasauli. Taču tas ir jāizbeidz. Federācijā mums jau pateica, ka grib, lai Angelina atgriežas uz ledus, laiks atjaunot agrāk iekarotās pozīcijas, jāsāk strādāt no jauna.

Par greizsirdību, aizvainojumu un dusmām

Bet vai Angelinai nav greizsirdības pret Ņikitinu, kas viņas vietā aizbrauca uz Dienvidkoreju, un kas tagad, pēc būtības, ir numur viens Latvijā?

— Droši vien tomēr ir. Gan aizvainojums, gan dusmas var būt. Taču tā ir normāla reakcija.

Ja jūs pajautāsiet – vai Angelinai ir svarīgi, kā uzstājas viņas konkurentes, kas ir aiz viņas vai kas mēģina viņu pārspēt, tad es jums atbildēšu tā – Angelina citām nekad nav pievērsusi uzmanību. Viņai ir svarīgi būt pašai, lai uzstāšanās būtu līmenī. Lūk, tāda pašpietiekamība. Tagad es visādi mēģinu viņu atgriezt iepriekšējā dzīvē, aicinu uz saviem treniņiem, lai viņa man palīdzētu gan ar mazajām, gan vidējām grupām. Ar kaut ko taču ir jāsāk.

Vai tagad jūsu galvenais uzdevums ir noturēt viņu daiļslidošanā?

— Tieši tā. Ceru, ka līdz nākamajai sezonai viss nokārtosies. Tāda ir dzīve. Neviens nevarēja paredzēt, ka viss tā izvērtīsies.

Ko viņa dara tagad, vai viņa nāk uz treniņiem? Vēl jo vairāk, es skatos, ka vairs nav tie laiki, kad jūs mitinājāties “Daugavas” slidotavā. Mārupes ledus pils ir pavisam cita lieta.

— Apstākļi šeit ir vienkārši lieliski, šīs ir mūsu mājas. Es jūtos šeit kā mājās, ir ļoti ērti. Šeit mums ar Angelinu arī pēdējā laikā notika treniņi.

Īstenībā, ja paskatās uz sieviešu daiļslidošanu, ne tikai Angelina ir pazudusi no sporta apvāršņa. Tādu piemēru ir milzums.

— Tas ir sieviešu sports. Un var būt ļoti daudz iemeslu uz laiku pārtraukt karjeru vai vispār to beigt. Dažkārt pēkšņi, citreiz esot vislabākajā formā.

Piemēram, no Eiropas čempionāta 2016.gada pirmā desmitnieka palikusi unikālā Krievijas pārstāve Jevgeņija Medvedeva, un – ar piespiešanos – Mae Berenisa Meite no Francijas. Turas vēl viena daiļslidotāja no Slovākijas Rajičova, taču viņas visas ir divus trīs gadus vecākas par Angelinu un šim sarežģītajam posmam jau ir izgājušas cauri. Ceru, ka tiksim galā arī mēs.   

Pārējās patiešām ir pazudušas dažādu iemeslu dēļ. Taču nav beigušas karjeru un izjūt tādas pašas grūtības kā Angelina. Un, ziniet, kaut kādā ziņā viņu var saprast.

Piemēram, tagad viņai ir tāds vecums, kad viņa grib būt kopā ar vienaudžiem.

Viņa man tā arī teica – negribu gaidīt, kamēr visi kļūs pieauguši, viņiem būs ģimenes, ar ko tad es draudzēšos?

Šis stāsts ir vecs kā pasaule, nekā jauna te nav. Mēs visi esam dzīvi cilvēki, visi gribam dzīvot savu dzīvi. Turklāt visi esam gatavi iet uz tādiem upuriem.

Es taču arī esmu nokļuvusi ne pašā labākajā situācijā. Angelinas dēļ esmu ziedojusi citas savas audzēknes, visus šos gadus vairāk uzmanības pievēršot viņai.

Taču kā ir iznācis, tā ir iznācis.

Es atceros mūsu daiļslidotājas pēdējos desmit piecpadsmit gados. Viņas visas kā viena parādījās visaugstākajā līmenī, piedalījās pasaules un Eiropas čempionātos un tūlīt pat kaut kur pazuda. Vai tā ir tāda sieviešu daiļslidošanas specifika?

— Iznāk, ka jā. Viens divi gadi augstā līmenī, un viss. Jo ir grūti, karjeru ietekmē daudzi citi faktori. Un palikt sportā piecu gadu garumā – tas jau ir varoņdarbs. Pretējā gadījumā tie ir dzīves gadi, kas pakļauti tikai sportam. Tā ir īsta dresūra.

Treneri dažkārt neiztur un jūk prātā, ko gan lai saka par jaunām meitenēm. Tā tikai no malas liekas, ka viss ir skaisti – kā runā Žeņa Medvedeva, kā sevi pasniedz Aļina Zagitova.  Patiesībā treniņos ir pilnīgs vājprāts.

Krievijā vispār viss ir citādi. Mūsējos nekad nepiespiedīsi tā strādāt.

Atbilde ir viena – es tikšu galā pati

 Lai nu kā ir ar dresūru, taču liela nozīme ir arī meiteņu talantam.

— Angelina vienmēr ir bijusi ļoti talantīga. Kā tagad atceros, kad viņa atnāca pie manis tajā smieklīgajā kleitiņā. Un jau tad varēja teikt – lūk, karaliene. Bet, ja runājam par centību…

Viņu vienmēr vajadzēja skubināt. Apzinātas centības no viņas puses nebija. Lūk, kāpēc tagad viņu piespiest visu darīt no jauna nav vienkārši.

Visam vajadzīgs mērķis, motivācija.

— Kamēr viņai sports nav pirmajā vietā, būs grūti visu dabūt atpakaļ. Taču viņai pašai ir jāsaprot un pašai jāpieņem lēmums, nevis man viņa ir jāpierunā. Īstenībā man visa šī situācija ir liela pieredze, kurā es tagad varu dalīties. Nesen runāju ar treneri Vladimiru Dvoiņikovu, pie kura bija Monika Simančikova, kas izcīnīja Slovākijai ceļazīmi uz 2014.gada olimpiskajām spēlēm Sočos. Taču viņa uz turieni neaizbrauca. Bet aizbrauca Nikola Rajičova.

Un atkal tā paša iemesla dēļ pirmajā plānā izvirzījās citas lietas, bet ne sports.

Priecājoties viņa visu formu arī pazaudēja. Tā kā es neesmu pirmā, kas kaut ko tādu piedzīvo. Tas ir tāds pats stāsts. Vēlreiz atkārtošu – piemēru ir ļoti daudz. Meitenes ir meitenes. Droši vien ar zēniem ir vieglāk.

Ir vēl viens piemērs – Karolīna Kostnere no Itālijas.

— Taču tas drīzāk ir izņēmums – slidot tādā līmenī 31 gada vecumā.

Kādas jums tagad ir attiecības ar jūsu visslavenāko audzēkni?

— Attiecības ir normālas, taču no visām šīm manām runām viņa ir nogurusi un cenšas no tām izvairīties. Viņas atbilde ir – pati tikšu galā. Ja grib pati, lai tad arī pati.

Tagad es tik dziļi nelienu, vienkārši dodu uzdevumus, un viss. Taču palīdzēt es gribu un varu. Atlicis sagaidīt, kad viņa to sapratīs. Jo esmu pārliecināta, ka pēdējo vārdu daiļslidošanā viņa vēl nav teikusi.

Zvaigžņu slimības nebija pat tuvumā

Bet varbūt tā ir banāla zvaigžņu slimība? Viņa tomēr ir ceturtā Eiropā un viņai priekšā ir tikai Krievijas pārstāves. Un ir noticis “klikšķis”.

— Tur jau ir tā lieta, ka zvaigžņu slimības viņai nekad nav bijis. Visādā ziņā neko līdzīgu neesmu novērojusi. Atceros Krievijas treneres Eteri Tutberidzes vārdus vienā no viņas jaunākajām intervijām – kad atnāk slava, kad ir iegūti rezultāti, tad uzrodas ļoti daudz labvēļu un padomdevēju. Man tā liekas, ka daudzi cilvēki sāka viņai teikt nevajadzīgas un nepareizas lietas.

Kādas tieši?

— Ka var nodarboties ar daiļslidošanu piemēram, Amerikā. Vai arī vēl kaut kur. Kāpēc tev palikt Latvijā? Tur taču tev būs visi apstākļi, tev visu apmaksās, tikai trenējies un ne par ko citu vairāk nedomā. Ko tu sēdi Mārupē, brauc projām!

Taču Angelina ir ļoti uzticīga, viņa ir uzticīga sev un raudās spilvenā tāpēc, ka nevar nodot sevi un savu treneri. Taču tādas sarunas tomēr ir bijušas, es to zinu – cik tur ir skaisti, cik šeit viss ir slikti. Lūk, arī jumts bērnam varēja aizbraukt.

Vai Angelina tagad ar presi vispār vairs nerunā?

— Nē, izvairās. Pēc Eiropas čempionāta par viņu pēkšņi visi atcerējās, kad Ņikitina Maskavā ieguva tikai 36.vietu. Taču Kučvaļska jau pirmajā reizē Eiropas čempionātā bija septītajā vietā, turklāt trenējoties “Daugavā”, nevis Šveicē.

Ko darīt tagad, ko par to domā Latvijas ledus sporta veidu federācija?

— Mēs esam runājuši par šo tēmu. Mēģināsim panākt, lai viņa atgriežas sportā. Ja viņa atkal trenēsies tāpat kā iepriekš, viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Tikai vajag strādāt, vajag rukāt.

Viņa grib arī sakārtot mācību lietas. Jo pirms olimpiskajām spēlēm viņa pārgāja uz tālmācību. Bet kas ir tagad? Viņai ir garlaicīgi. Saka – šogad pāries uz dienas nodaļu.

Paslidoja, paraudāja un aizgāja

Daiļslidošanas līmenis pēdējā laikā ir ļoti uzlabojies.

— Par Krieviju es nerunāju. Taču arī citi ir pamatīgi uzlabojuši līmeni. Meitenes jau sāk veikt četrkāršos lēcienus. Tā pašlaik trūkst Vasiļjevam. Trīskāršo aksela lēcienu viņš iemācījās vēl pie Alekseja Urmanova.

Stefans Lambjēls divus gadus strādā ar Denisu, taču pagaidām es īpašu progresu neredzu.

Artistiskuma ziņā ar Vasiļjevu reti kurš var sacensties.

— Arī agrāk artistiskums bija raksturīga īpašība Vasiļjevam. Viņš noteikti ir daiļslidošanas fanātiķis, viņam ir milzīga vēlēšanās trenēties un tā neizsīkst, viņš tiecas pēc pilnveidošanās. Tas ir redzams. Bet viņš trenējas nopietni, divas stundas uz ledus katru dienu. Teikšu godīgi – agrāk man Vasiļjevs patika vairāk.

Un tomēr man negribas ticēt, ka stāsts ar nosaukumu “Angelina Kučvaļska  daiļslidošanā” ir beidzies. Es ļoti gribu, lai viņa nevis vienkārši atgrieztos, bet, lai izgājusi cauri visiem pārbaudījumiem, kļūtu stiprāka.

— Lai šajā dzīvē kaut ko saprastu un novērtētu, bieži jānolaižas zemākā līmenī. Viņai tagad daudz kas ir mainījies, viņa ir kļuvusi vairāk pieaugusi. Pat attieksme pret mani ir mainījusies. Es to redzu, es to jūtu. Viņa ir sākusi runāt ar bērniem, palīdzēt man, pēc treniņa beigām paliek uz ledus un vēl strādā. Reizēm strādā pie atsevišķiem lēcieniem vai kaut ko horeogrāfijā uzlabo. Tā kā viss nav bezcerīgi, es ceru. Agrāk taču tā nebija – ak, šie bērni, šie vecāki, gribu būt viena. Tagad tā nav.

Viņa saprot, ka tiem pašiem bērniem viņa ir etalons.

Martā Itālijā notiks pasaules čempionāts. Vai lidosiet uz Milānu?

— Nē, mēs ar viņu uz turieni nebrauksim. Viņa ne pārāk sen ir sākusi veikt lēcienus, taču atkal parādījušās sāpes kājā. Ja sāp kāja, tas jau vairs nav treniņš. Lūk, viņa uznāk uz ledus, paslido piecpadsmit minūtes, kāja sāp, viņa sāk raudāt un aiziet. Kāpēc mani mocīt, kāpēc viņai mocīties? Tagad ir jāpagaida, lai viņai viss ieiet pareizajās sliedēs mājās, personīgajā dzīvē, mācībās. Esmu pārliecināta, ka tad visas pārējās problēmas pazudīs.

Pats lielākais sportista sapnis

Piedodiet par tiešo un provokatīvo jautājumu – varbūt viņai vajag mainīt treneri?

— Domājat, ka tā ir panaceja pret visām nelaimēm? Cik tādu variantu bijis… Gan kaimiņos, Lietuvā, gan Eiropā. Meitenes maina trenerus, aizbrauc uz ASV, un pēc kāda laika atgriežas.

Un tad kļūst skaidrs, ka trenera maiņa nāk par sliktu, nevis par labu. Kāpēc raustīties?

Kāpēc neviens neiepīkstējās par trenera maiņu, kad mēs guvām panākumus? Ja gadījusies neveiksmīga sezona, vai tādēļ viss uzreiz jāmaina? Ja mēs bijām Eiropā sākumā septītie, bet pēc tam ceturtie, bet pasaulē sešpadsmitie vai piecpadsmitie, tātad visu darījām pareizi. Tas ir, nevis bijām zvaigznes tikai vienā turnīrā, bet stabili apliecinājām savu līmeni. Un arī uzaicinājumi piedalīties “Grand Prix” pieaugušo posmos runā paši par sevi. Esmu pateicīga Angelinai, ka tādā mums abiem sarežģītā laikā viņa ir palikusi uzticīga man. Un es ticu, ka viss vēl ir iespējams. Viņai ir tikai 19 gadi. 

Es vēl saprotu, ja starp treneri un audzēkni noticis konflikts. Bet citādi…

— Tas pats ir bērniem, kad sākas skraidīšana no viena trenera pie cita. Ticiet man, jēgas nebūs.

Vai visā šajā situācijā ar Angelinu jūtaties kā upuris?

— Nē taču, ko jūs. Upuris – tas ir pārāk skaļi teikts. Labi, es – ne tagad, varbūt ne tagad, varbūt vēlāk būs citas audzēknes, varbūt man nākamreiz vairāk veiksies ar olimpiādi. Runa ir par citu – tā bija Angelinas olimpiāde. Viņas ir žēl.

Olimpiskās spēles – tas taču ir kaut kas īpašs, tas ir tas, kā dēļ arī visu dzīvi nodarbojas ar sportu. Tās sportistam ir pats lielākais sapnis.

Man tā liekas – ja viņa būtu piedalījusies olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā, vēl vairākus gadus varētu atrasties daiļslidošanas elitē, visaugstākajā līmenī. Vai arī man nav taisnība?

— Jā, viss ir pareizi, un šīs jau pagājušās olimpiskās spēles pēc Angelinas potenciāla un vecuma varēja viņai kļūt par pirmajām un droši vien ne pēdējām. Un pasaules daiļslidošanas elitē viņa varēja atrasties vēl ilgi. Taču mēs domājam, bet Dievs dara. Bet viss nokārtosies, esmu pārliecināta. Jūs vēl redzēsiet iepriekšējo Angelinu.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti