Vladimirs Ivanovs: Artura Vaidera atvadu viesizrāde. Drauga piemiņai

Pagājušas jau vairākas mana komandējuma Riodežaneiro dienas, olimpiādes pirmā nedēļa bija pašā karstumā, taču viņš tomēr atlidoja. Kad viņš iznira no taksometra, ar kuru vēlā vakarā ieradās mūsu apartamentos, savā priekšā es ieraudzīju no ceļa nogurušu cilvēku. Gadās... Brazīlija, galu galā, nav tuvu. Taču pirmais, kam es pievērsu uzmanību pat ielas blāvajā apgaismojumā – tās bija izdzisušās acis. Tās nebija tādas acis, kādas bija Arturam Vaideram, – ne tikai manam kolēģim, bet vecam, labam draugam, ar kuru mēs bijām pazīstami, šķiet, veselu mūžību.

Drauga, kolēģa un liela profesionāļa piemiņai

Viņš ir aizgājis. Slimība, kas viņu mocīja ne pirmo gadu, diemžēl izrādījās stiprāka. Es nekad nejautāju – kas ar viņu notiek, kāpēc viņš tik bieži dodas uz Vāciju, kas viņam sāp, – galu galā, kas viņu satrauc, kas viņu tā izsitis no sliedēm. Negribējās par to lieku reizi pat ieminēties, lai gan es arī nojautu – viss ir ļoti nopietni. Droši vien tāpēc, ka pats Arturs šis lietas nekad neuzticēja nepiederošiem.

Viņš nespēja palaist garām olimpiādi Brazīlijā. Zinu, ka ieraudzīt Rio bija viņa sapnis. Un viņš centās visiem spēkiem to īstenot. Un spēja, lai ko tas viņam maksāja. Viņš vienalga šķērsoja okeānu un atlidoja, lai būtu notikumu vietā, visu redzētu savām acīm. Viņš tā gribēja, it kā juta – tās būs pēdējās Spēles viņa dzīvē.

Cieši līdzās viņam es augustā pavadīju desmit dienas. Desmit dienas ar cilvēku, kura īstenībā bija ļoti žēl. Taču viņam nepatika, kad viņu žēloja. Viņš katru dienu saņēma spēkus un devās ar mani uz arēnām – uz pludmales volejbolu un vieglatlētiku, uz cīņas sportu un velosacensībām. Citādi viņš nevarēja. Taču viņš nebija vienkārši skatītājs, kurš atbraucis uz savu „pēdējo viesizrādi”.

Viņš atbrauca strādāt. Un palika uzticīgs profesijai līdz savam pēdējam elpas vilcienam.

Vienā vārdā sakot – profesionālis, kuram šī olimpiāde, starp citu, bija jau divpadsmitā. Un ne tikai tāpēc Arturs Vaiders varēja jebkuru no mums pārspēt. Piemēram, kompetencē. Tajā viņam nebija līdzīgo.

Viņš bija viens no nedaudzajiem, kurš lieliski orientējas gandrīz visos sporta veidos, pamatīgi un skrupulozi zināja priekšmetu, par kuru rakstīja. Un vēl viņš atšķīrās ar skaisto valodu. To šodien vajadzētu pamācīties mūsdienu tā dēvēto žurnālistu paaudzei...

Kad es ar viņu iepazinos? Kāda gan starpība! Tas bija ļoti sen, kaut kad pašā 90.gadu sākumā. Neatceros, kur tas notika, bet tas arī nav svarīgi. Taču varu tieši pateikt - mūs tad satuvināja volejbols, kurš arī man paliek kā pirmā mīlestība. Sakritības dēļ tieši patlaban Latvijas volejbols pēc vairākiem nīkuļošanas gadiem paceļ galvu. Ne tagad, bet esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā mūsu izlase atkal spēlēs pasaules un Eiropas čempionātos. Žēl, ka Arturs to jau vairs neredzēs.

Tā iznāca, ka īpaši tuvi mēs kļuvām olimpisko spēļu laikā. Pekinā, 2008.gada spēļu pašā pēdēja dienā, pēc trīs nedēļu „katorgas”, nolēmām pamēģināt kaut ko ekstrēmu, pārbaudot savus kuņģus pašā īstākajā ķīniešu restorānā. Bija interesanti.

Arturs bija zinātkārs un viņu vilka uz piedzīvojumiem, un neslēpšu, ka arī mani tas viņā valdzināja.

Vankūverā mēs arī turējāmies kopā, kad kādu dienu izrādījāmies gaidīti viesi... Austrālijas delegācijā. Ak, bet tas ir atsevišķs stāsts. Sočos mēs jau tad redzējām un lieliski sapratām – nav viss tik tīrs šajā ziemas olimpiādē subtropos. Rio mēs vispār nolēmām apmesties vienos apartamentos. Centāmies arī šeit strādāt pārī. Kādu dienu mēs nolēmām nokļūt leģendārajā stadionā „Maracana”. Brazīlijas – Hondurasas futbola pusfināla spēles laikā. No viņa telefona es izdarīju vairākus uzņēmumus. Žēl, ka toreiz neienāca prātā saglabāt tos sev... Priekšnojauta? Nekādā gadījumā. Pat kad pirms mēneša es biju viņa dzīvoklī un redzēju, ka viņš nepavisam nav pašā labākajā stāvoklī, vienalga, nespēju iedomāties, cik ātri viss beigsies. 

It kā mēs bijām no dažādām paaudzēm, ar atšķirīgiem uzskatiem un dzimtajām valodām, – taču nez kāpēc no pirmā skata starp mums izveidojās kaut kāda silta neredzama saikne. Mēs brīnišķīgi sapratām viens otru. Un tas bija lieliski.

Ar Arturu man patiešām vienmēr bija viegli. Pat nevaru tam atrast loģisku izskaidrojumu. Droši vien tāpēc, ka viņš bija cilvēcīgs.

Jo viņā saistīja ne tikai viņa profesionālās īpašības, bet tieši cilvēcīgās. Kaut vai tikai situācija ar „Dienu” ir ko vērta, bet viņš strādāja latviešu dienas avīzes pašā pirmajā sastāvā.

Nezinu visus tā gadījuma sīkumus, taču pēc kārtējām reformām redakcijā (ekonomijas režīms, pirmkārt, paredz atlaišanas), viņš nolēma pats atstāt sporta nodaļas vadītāja amatu, nevis pieprasīja savu padoto atlaišanu. Tā bija rīcība.

Bija tāds gadījums – reiz viņš mani aicināja uz „Dienas” krievu redakciju. Tomēr es atteicos. Pēc tam vēl vairākus gadus Arturs visu laiku atvainojās par to, ka centies mani pārvilināt uz, kā izrādījās, neperspektīvu projektu, kuru drīz slēdza.

Pat nezinu kāpēc, taču pēdējā laikā es viņu nesaucu citādi kā Arturiņš. Taču kā atbildi nedzirdēšu vairāk par: „Kā iet, Vladimir Vladimirovič?” Viņš to teica ar tik laipnu intonāciju, ka nekādas „asociācijas” mums tobrīd neradās. Tās bija vecu paziņu tikšanās, kuriem vienmēr bija par ko pamēļot. Mēs ar viņu bijām uz viena viļņa, kā saka – kā līdzīgs ar līdzīgu, šķita – cilvēki no dažādiem poliem, bet ar vienu kopīgu mīlestību pret sportu un profesiju. Kolēģis un draugs, kura man ļoti pietrūks...

Atvadīšanās no Artura Vaidera notiks piektdien, 7.oktobrī, plkst. 12 Rīgas krematorijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt