Kas pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu "Tesla"? Uzdrīkstos apgalvot, ka lielākajai daļai no mums tā ir pilnībā elektrisks automobilis, ko radījis Dienvidāfrikā dzimušais uzņēmējs Īlons Masks. Jau mazāk cilvēku varēs atbildēt uz jautājumu, no kurienes šāds nosaukums "Tesla"? Vai tas ir kāds saīsinājums vai vienkārši labskanīgs burtu salikums? Nepavisam. Tas ir pavisam konkrēta Horvātijā, Austrijas impērijas pašā austrumu nomalē, dzimuša izgudrotāja Nikolas Teslas uzvārds.
Pirms kāda laika Kalifornijas Universitātē Bērklijā seminārā, kas bija veltīts kvantu fizikas lomai sabiedrībā, publiskā diskusijā kāds mans kolēģis fiziķis teica: "Kad man ir slikts garastāvoklis, es domāju par Mocartu un kvantu mehāniku, un dzīvesprieks atgriežas." Vai tas varētu būt tikai tāds klausītāju uzmanības saistīšanai domāts izteiciens vai tomēr tajā varētu būt kāda dziļāka patiesība?
"Es neticu, ka Dievs spēlē kauliņu spēli." Šis izteiciens pieder nevienam citam kā slavenajam fiziķim Albertam Einšteinam. Noteikti ikviens kādreiz ir spēlējis kādu galda spēli, metot spēļu kauliņu, uz kura malām redzami punktiņi no viens līdz seši, tādēļ sapratīs, par ko runā Einšteins. Taču, ja es jautātu, kāda ir iespējamība jeb, lietojot matemātisku jēdzienu, varbūtība, ka, ripinot kauliņu pa galda virsu, tam apstājoties, virspusē būs, piemēram, trīs punkti? Droši vien gandrīz katrs uzreiz atbildētu, ka šī varbūtība ir viena sestā daļa. Ir taču sešas dažādas iespējas, kā spēļu kauliņš apstāsies. Vienkārši? Gan jā, gan arī nē.
Šoreiz stāsts par spēļu teoriju. Iztēlosimies situāciju, ko ļoti mīl analizēt psihologi, tai skaitā arī savos eksperimentālajos pētījumos. Kāds jums negaidīti ir iedevis noteiktu naudas summu, piemēram, simt eiro. Taču jums jāievēro daži noteikumi. Šī nauda ir jāsadala sev un kolēģim. Tas ir tikai un vienīgi jūsu lēmums, cik naudas paturēt sev un cik atdot kolēģim. Intriga? Ja sadalījums kolēģi apmierinās, jūs katrs varēsiet paturēt savu naudas daļu. Taču, ja kolēģis nepiekritīs jūsu piedāvājumam, neviens no jums nedabūs neko. Kā rīkoties, kā naudu sadalīt?
Jaunajā Derībā, gan Mateja, gan arī Marka evaņģēlijā, par Jēzus krustā sišanu var izlasīt ļoti līdzīgu stāstu: "Kad pienāca sestā stunda, tumsa pārklāja zemi līdz devītajai stundai. Un devītā stundā Jēzus sauca skaļā balsī: "… Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!"" (Mateja evaņģēlijs 27:45-46) Faktu, ka Saules un Mēness aptumsumus astronomi spēj ne tikai paredzēt nākotnē, bet var arī izrēķināt, kad tie notikuši pagātnē, vēsturnieki nereti izmanto, lai noteiktu, kad īsti risinājies viens vai cits notikums. Vai varētu būt iespējams, ka Jēzus krustā sišanas laikā Jeruzalemē ir noticis Saules aptumsums?
Droši vien daudzi ir lasījuši Dena Brauna romānu "Da Vinči kods",kurā romāna varoņi nododas Svētā Grāla meklējumiem un mēģina atklāt slēptās patiesības par Jēzus Kristus dzīvi. Liela daļa šo meklējumu ir saistīta ar slēptu simbolu atrašanu un kodētas informācijas atšifrēšanu.
Iestājoties ziemai un vērojot sniegu aiz loga, velk uz liriskām noskaņām un filozofiju. Tādēļ citēšu angliski runājošajā pasaulē ļoti slavenā 19. gadsimta dzejnieka Džona Kītsa poēmas "Oda uz grieķu vāzes" (Ode on a Grecian Urn) pēdējās rindas:
Kā lasāms Jaunajā Derībā, Jēzus piedzima Bētlemē, uz kurieni bija devušies viņa vecāki Jāzeps un Marija. Iemesls, lai no savas dzīvesvietas Nācaretes, kas atrodas Galilejā, mūsdienu Izraēlas ziemeļu daļā, esot bērna gaidībās, ģimene dotos šajā samērā tālajā ceļā uz Jūdeju, Izraēlas dienvidos esošo Bētlemi, bija vienkāršs. Izraēla tajā laikā bija daļa no Romas impērijas, un imperators Augusts bija pavēlējis veikt tautas skaitīšanu. Katram bija jādodas uz savu dzimto pilsētu, lai reģistrētos. Jāzeps piederēja Jūdas ciltij, un viņš devās uz Bētlemi, kas atrodas tuvu Jeruzalemei. Viņš bija ķēniņa Dāvida no Jūdas cilts tiešs pēctecis, un Bētleme saskaņā ar Bībeles tradīciju ir ķēniņa Dāvida dzimtā pilsēta. Tādēļ arī ģimene veica šo apmēram 150 kilometrus garo ceļu, kas tajā laikā nebija ne drošs, ne viegls. Kā šo stāstu uztvert?
Man nekad dzīvē nav gadījies redzēt ziemeļblāzmu. Varbūt tādēļ, ka esmu izteikts cīrulis, un pat tad, kad astronomi un meteorologi ziņo, ka šī skaistā parādība kādās noteiktās nakts stundās varētu būt redzama, man pietrūkst pacietības gaidīt, zīlējot – būs vai nebūs. Kā astronomi un meteorologi ziemeļblāzmas var paredzēt? Kas nosaka to parādīšanos?
Ar ko katram no mums asociējas Omāra Haijama vārds? Man personīgi pirmais, kas nāk prātā, ir mans skolas laiks. Tad arī pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara latviešu valodā iznāca Haijama četrrindes. Tās vēl, kā padomju gados mani vecāki to sauca – Latvijas laikā, bija iztulkojis labi izglītotais un erudītais politiķis, ārsts un dzejnieks Andrejs Kurcijs. Un ir labi saprotams, ka šīs četrrindes ļoti tieši uzrunā vidusskolēnus, jo tik poētiski, kā to prot tikai persiešu dzeja, tās runā par vīnu, skurbumu un mīlestību.
Jautājums, kas var šķist nedaudz uzspēlēti filozofisks vai pat bērnišķīgs – no kurienes mēs visi nākam? Noformulēts nedaudz piezemētāk, tas skanētu – kā uz Zemes ir radusies dzīvība? Tas ir viens no joprojām līdz galam zinātnē neatbildētiem jautājumiem, turklāt pamatu pamats, jo ir par mums. Kā gan tas palicis neatbildēts? Šķiet taču, ka tas patiešām ir svarīgs jautājums un tātad tā izpētei ir veltīts daudz spēka un pat pētnieku mūžu. Cilvēki par to domājuši jau kopš ļoti seniem laikiem.
Daudz esmu rakstījis par to, kas notiek plašajā pasaulē – tagad un senāk. Ir pienācis laiks mazliet parunāt arī par to, kas notiek pie mums, Latvijā. Šoreiz runa būs par Latvijas Universitātes Lāzeru centru. Tā ir mana darba vieta, un tādēļ es to pārzinu vislabāk.
Ik pa laikam un arī šobrīd ziņās lasām, ka Islandē notikusi kārtējā zemestrīce vai arī ka sācies izvirdums kādā no daudzajiem aktīvajiem šīs skarbās zemes vulkāniem. Kādēļ dažās vietās uz pasaules šādi procesi notiek bieži un citās, piemēram, Latvijā, zemestrīces ir novērojamas ļoti reti, turklāt tik vājas, ka reti kurš tās pamana?
Vairāk nekā divas trešdaļas mūsu planētas virsmas aizņem ūdens – okeāni, jūras, ezeri un upes. Arī cilvēka ķermenis pamatā sastāv no ūdens – 60 līdz 65% ķermeņa masas ir ūdens. Vēl vairāk – cilvēka smadzeņu, ko varētu uzskatīt par vienu no mūsu galvenajiem "gudrības" orgāniem, bez kura nebūtu cilvēka spējas sevi apzināties, domāt par sevi un pasauli, trīs ceturtdaļas ir ūdens. Tādēļ nebūs pārspīlēti teikt, ka ūdens ir pati galvenā viela uz pasaules. Un arī pati pierastākā viela. Ūdens ir visur mums apkārt. Dienu mēs iesākam, mazgājoties dušā, daudzi no mājas neiziet bez ūdens pudeles un tā joprojām. Tādēļ ūdens ir gan galvenā, gan arī vispierastākā viela. Bet vai visparastākā?
Atceros kādu mazliet neveiklu situāciju savā jaunībā. Biju Stenforda Universitātē un kopā ar kolēģi no Kongo aizgājām uz universitātes izstāžu zāli. Tur tieši tobrīd bija izveidota ekspozīcija par Āfrikas tautas mākslu. Savam kolēģim, kā jau Āfrikas kontinenta pārstāvim, pie kāda eksponāta, kas man šķita ļoti negaidīts ar savu kolorītu, es pajautāju, vai šis tiešām ir tipiski Āfrikai? Viņš uz mani paskatījās ar nosodošu skatu un teica apmēram tā: "Mārci, kā tu vari jautāt, kas ir tipisks Āfrikai? Vai tu maz apzinies, cik liela un dažāda ir Āfrika?" Tāpat ir ar daudzām citām lietām, ne tikai ar tālo Āfriku.
Manā kabinetā pie sienas ir ierāmēta brīnišķīgās Ekleziasta grāmatas, ko Bībeles kanonā pazīstam arī kā tekstu ar nosaukumu"Salamans Mācītājs", pirmā lappuse. Šī lappuse ir no Johannesa Gūtenberga 15. gadsimta vidū drukātās Bībeles. Tas, protams, nav oriģināls, bet skaista faksimilkopija, kuru pirms daudziem gadiem iegādājos Vācijas pilsētā Maincā Gūtenberga muzejā. Paviršāk skatoties, šis divu sleju teksta salikums izskatās, it kā būtu rakstīts ar roku. Taču patiesībā tā ir lappuse no cilvēces vēsturē pirmās drukātās grāmatas, kas radās 15. gadsimta 50. gados Reinas upes krastos – vācu pilsētā Maincā.
Paskatoties dažādos uzziņu avotos, par kabalu var izlasīt apmēram šādi: kabala ir ebreju misticisma paveids, kas pirmo reizi parādījās 12. gadsimtā Katalonijā un Provansā. Taču, ja jautātu katram no jums, ar ko asociējas vārds kabala? Es uzdevu šo jautājumu arī dažiem saviem draugiem. Atbildes bija dažādas, bet kopsaucējs varētu būt apmēram šāds: kabala ir dīvaina, ebreju kultūrā balstīta nodarbošanās, kuras pamatā ir slēptas jēgas meklēšana tekstos vai pat skaitļos. Visbiežāk tekstos tiek atrasti slēpti skaitļi, bet skaitļos – slēpti vēstījumi tekstu formā. Daļa taisnības šajā apgalvojumā ir, bet, pirms pie tā atgriežamies, ir vērts parunāt par to, kas tad īsti ir misticisms.
Sākšu ar kādu personisku atmiņu. Nu jau pasen Pasaules vidusskolēnu fizikas olimpiāde notika eiropiešiem gana eksotiskā valstī – Irānā, tās senajā galvaspilsētā Isfahānā. Mēs zinām, ka Irānas kultūra un valoda ir sena, un tās saknes meklējamas Persijā un persiešu valodā. Irāņi ņemtu ļaunā, ja viņus nosauktu par arābiem, jo pat viņu valoda nepieder arābu valodu grupai. Tā ir viena no senajām indoeiropiešu valodām, tomēr mūsdienās Irāna ģeopolitiski ir daļa no, lai arī ļoti dažādās, tomēr arābu pasaules. Nonākot Irānā, es cerēju, ka vienu lietu – arābu ciparus – atpazīšu uzreiz, jo zināju, ka skaitļu pieraksts visā arābu pasaulē ir viens un tas pats un mēs Eiropā skaitļu pierakstam lietojam arābu ciparus. Kļūdījos.
Katru gadu februāra beigās vai marta sākumā Holivudas filmu industrijā ir gada lielākie svētki – tiek pasniegta Amerikas Kinoakadēmijas balva, plašāk pazīstama kā "Oskars". Zinātnei ir savas balvas. Tās ir Nobela prēmijas, ko kopš 20. gadsimta sākuma saskaņā ar Alfrēda Nobela – zviedru ķīmiķa, inženiera, biznesmeņa un filantropa, arī dinamīta izgudrotāja – novēlējumu piešķir fizikā, ķīmijā, fizioloģijā vai medicīnā, literatūrā un miera jomā (Nobela Miera prēmija). Kas šogad saņēma prēmijas fizikā un ķīmijā?
Sāksim ar mazu eksperimentu. Kas pirmais jums nāk prātā, dzirdot vārdu Johans Volfgangs fon Gēte? Ar ko asociējas Gētes vārds? Ja jāatbild vienā vārdā, es teiktu – "Fausts", Gētes uzrakstītā traģēdija, kas, vismaz man tā šķiet, daudz biežāk tiek lasīta nekā skatīta kā teātra izrāde. Kas vēl? Prātā nāk arī citi fakti, piemēram, Gēte kā politiķis, Veimāras hercoga Karla Augusta finanšu ministrs vai viņa pienākumi gan uzraudzīt sudraba raktuves, gan plānot Veimāras botānisko parku, gan uzņemties hercoga teātra direktora pienākumus. Ja gribas eksotiku un noslēpumainības pieskaņu, varam atcerēties Volfganga Gētes piederību Veimāras brīvmūrnieku ložai "Anna Amalia zu den drei Rosen", kurā darbojās arī pats hercogs Karls Augusts. Bet tikai retais Johana Vofganga fon Gētes vārdu saista ar zinātni.
Vārds iracionāls tradicionāli nozīmē – tāds, kas nav ar prātu izzināms, arī izprotams vai uztverams. Tā var izlasīt svešvārdu vārdnīcā. Ar vārdu transcendentāls ir vēl trakāk. Svešvārdu vārdnīca saka, ka tas ir tāds, kas eksistē ārpus sajūtu, apziņas, pieredzes jomas, aiz galīgās, empīriskās pasaules robežām. Taču izrādās, ka matemātikā eksistē gan iracionāli skaitļi (ar prātu neizzināmi?), gan arī, ja nu ne gluži transcendentāli, tad transcendenti skaitļi gan. Ko tas varētu nozīmēt? Vai tas ir kaut kas matemātikā ļoti moderns un tādēļ ieguvis šādus neparastus apzīmējumus? Izrādās, ka nebūt ne.
Indijas ziemeļaustrumos senajā Nalandas pilsētiņā, kur mūsdienās atrodas Bihāras pilsēta, laikā no 427. līdz 1197. gadam atradās ļoti slavenā Nalandas klostera universitāte. Savos ziedu laikos universitāte aizņēma apmēram desmit kvadrātkilometru lielu teritoriju un tajā vienlaicīgi darbojās apmēram desmit tūkstoši mūku. Pēc lieluma tā atbilstu vidējai mūsdienu universitātei, bet tā pastāvēja, ilgi pirms Eiropā sāka dibināt līdzīgas universitātes. Senākā universitāte Eiropā ir daudz jaunāka, un tā ir 1088. gadā dibinātā Boloņas Universitāte.
Ar zinātnes nozarēm ir tāpat kā ar cilvēkiem. Vienmēr ir interesanti uzzināt, kad tad īsti tās ir dzimušas, kurš pirmais tās ir radījis. Taču ja cilvēku gadījumā dzimšanas datumu visbiežāk noteikt nav nemaz tik grūti, tad zinātnē tas ir ievērojami grūtāk. Kā ir teicis mans sens paziņa sers Maikls Berijs, teorētiskās fizikas profesors no Bristoles Universitātes, tad, pirmkārt, atklājumi ļoti reti tiek nosaukti to cilvēku vārdos, kas tos patiesībā ir izdarījuši, un, otrkārt, izdarot kādu atklājumu, parasti nākas konstatēt, ka kāds to jau ir izdarījis pirms tevis. Profesors Berijs šos ir nosaucis par Berija likumiem, piebilstot, ka šie viņa formulētie "Berija likumi" nav izņēmums. Arī Berija likumus noteikti kāds ir formulējis jau pirms viņa.
Aicinājumi izglītoties mūža garumā dzirdami teju ik uz soļa. Iemesli tam ir acīmredzami. Mēs dzīvojam strauji mainīgā pasaulē. Nedaudz nodeldēti, bet tomēr atkārtošu patiesību, ka tie, kas šobrīd sēž skolas solā, savā dzīvē nomainīs vairākus desmitus darbavietu. Un tas notiks nevis tādēļ, ka viņi slikti darīs savu darbu vai neattaisnos uz viņiem liktās darba devēja cerības, bet gan tādēļ, ka attiecīgās iestādes, firmas un kompānijas tiks dibinātas, pārprofilētas un galu galā pat likvidētas. Tas atkal bieži vien notiks nevis tādēļ, ka tās slikti darbotos, bet gan tādēļ, ka pasaule ir mainīga un pieprasījums pēc tām radīsies, mainīsies un galu galā arī beigsies. Ko tas nozīmē katram no mums? Tikai to, ka ir jābūt gataviem aizvien no jauna mācīties, ne tikai pilnveidot sevi izvēlētajā profesijā, bet bieži vien arī apgūt pavisam jaunas profesijas un amatus. Arī tādus, kuri šobrīd vēl neeksistē un šķiet zinātniskā fantastika.
Nesen Latvijā piedzīvojām milzu krusu, kas ne tikai radīja lielus materiālus zaudējumus, bet arī cilvēku neapmierinātību un jautājumus, kādēļ mūsu laika ziņu dienesti par to savlaicīgi nebrīdināja? Atbilde uz šo jautājumu, kā man šķiet, ir saistīta ar kādu ļoti interesantu personību fizikas un matemātikas vēsturē. Šī cilvēka vārds ir Anrī Puankarē (1854–1912).
Mākslīgais intelekts ir tēma, kas pēdējos mēnešos daudz pieminēta un radījusi skaļas diskusijas, paužot brīžam radikāli pretējus viedokļus. Taču ar mākslīgo intelektu ir saistīts vēl viens, lai arī retāk apspriests, bet ne mazāk interesants aspekts. Tas ir jautājums par to, cik lielā mērā cilvēka prāts, ja gribat – cilvēka dabiskais intelekts, var tikt uzlabots un papildināts ar cilvēka radītām komponentēm. Visbiežāk, par to runājot, mēs domājam elektroniskas komponentes. Tādā veidā mākslīgais intelekts cilvēkam pietuvojas vēl tuvāk, iespējams, kļūstot par viņa dabiskā intelekta papildinājumu vai pat daļu no tā. Vai tas ir iespējams, un vai tas ir vēlams? Varbūt tieši otrādi – nevēlams?
Droši vien visi, kam bijusi interese un atradies laiks, Kristofera Nolana filmu par Robertu Openheimeru un atombumbas radīšanu kādā no Rīgas kinoteātriem ir noskatījušies. Un katram filmā kaut kas patika vairāk, kaut kas mazāk, kādas epizodes iespiedās atmiņā uz ilgu laiku, kādas – mazāk. Vismaz manu paziņu lokā, no kuriem lielākā daļa nav ne Austrumu mācību entuziasti, ne arī ezotērikas fani, tomēr atceras to, ka Openheimers jaunībā iemācījās sanskritu, lai lasītu Austrumos radušos tekstus, bet vēlāk, redzot pirmo sekmīgo atombumbas izmēģinājumu un kodolsprādziena sēnes parādīšanos Ņūmeksikas pavalsts tuksnesī ar zīmīgu nosaukumu Jornada del Muerto, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē Miruša cilvēka ceļš, viņš esot citējis rindas no senindiešu teksta Bhagavad-Gītas: "Tagad es esmu kļuvis par nāvi, pasauļu iznīcinātāju."
Ir interesanti un, neslēpšu, man personiski ļoti patīkami, ka vēstures tēmas un stāsti par cilvēkiem, kam bijusi izšķiroša loma gan zinātnes, gan sabiedrības attīstībā kopumā, piesaista arī mākslas pasaules uzmanību. Vēl jo vairāk patīkami, kas tas notiek ne tikai tur "ārā", tālajā, lielajā pasaulē, bet arī šeit pie mums – Latvijā. Pietiek atcerēties kaut vai Maikla Freina lugas "Kopenhāgena" panākumus Jaunajā Rīgas teātrī pirms kādiem gadiem desmit. Atgādināšu, ka lugas sižets bija par divu izcilu 20. gadsimta fiziķu Nila Bora un Vernera Heizenberga attiecību samezglošanos Otrā pasaules kara laikā. Bet tagad par citu fiziķi – Robertu Openheimeru. Tikko, jūlija vidū, Rīgas kinoteātros, praktiski vienlaicīgi ar Parīzi, Londonu un Ņujorku, pirmizrādi piedzīvoja Kristofera Nolana filma "Openheimers". Jāatzīstas, ka filmu noskatīties vēl tikai gatavojos, tādēļ šis raksts nebūs vis pārdomas par filmu, bet gan dažas atmiņu epizodes, ko manī uzvilnījusi filmas parādīšanās.
Atceros, pirms diezgan daudziem gadiem manās rokās ne gluži nejauši, bet nonāca norvēģu rakstnieka Justeina Gordera, kurš latviešu lasītājam vairāk pazīstams ar savu grāmatu "Sofijas pasaule", vēl viens sacerējums, šoreiz angļu valodā – "Vita Brevis: A Letter to St Augustine" ("Vita Brevis: Vēstule Svētajam Augustīnam"). Atļaušos visai brīvi un pavisam īsi ieskicēt grāmatas iesākumu.
Par Rietumu pasaules cilvēkiem ik pa brīdim saka, ka mēs esam grāmatu cilvēki. Pētnieki un antropologi apgalvo, ka teiciens ir radies (kurš gan to var precīzi pateikt?) nevis tādēļ, ka mums patīk lasīt grāmatas vispār, bet gan no apgalvojuma – mēs esam Grāmatas (ar lielo burtu) cilvēki. Šajā kontekstā Grāmata ir ļoti konkrēta. Tie ir kristiešu svētie raksti Bībele. Rietumu cilvēks vismaz savās kultūrvēsturiskajās saknēs ir Bībeles cilvēks. Gana daudz ir dzirdēts gan mūsu pašu dzimtu vēsturēs, gan kopumā, ka bērni lasīt mācījušies tieši no Bībeles, jo nemaz ne tik sen tā nereti ir bijusi vienīgā mājās pieejamā grāmata.
Vasara turpinās, un nu jau nevienu vairs nepārsteidz patiesa versme, kas kļuvusi teju par ikdienišķu vasaras pavadoni. Gribas baudīt atvaļinājumu vai brīvu nedēļas nogali, apsēsties zem ēnaina koka un iemalkot kādu dzērienu. Kāds dzēriens jums šajā brīdī ienāca prātā? Glāze vēsa baltvīna? Mūsdienu kultūrā tas ļoti iederētos. Tomēr šoreiz par citu dzērienu – par karstu tēju.
Vasara turpinās, domas un sajūtas attiecīgi gaisīgākas… Tāpēc šajā laikā vēlos nedaudz pamainīt skatpunktu uz pasauli, pārslēdzoties no eksaktās pasaules pārstāvjiem Pitagora, Zenona, Einšteina un Šrēdingera uz humanitārāk domājošiem dižgariem.
