Mans tēvs, lai arī dzīvoja pilsētā, bija cēlies no laukiem – kā daudzi latvieši, un gan viņa jokiem, gan nopietnībai bieži vien iemesls bija laucinieka sajūtas par pasauli. Gandrīz katru vasaru, pienākot Līgo laikam un Jāņiem, tēvs mēdza atkārtot – pēc Jāņiem vasara beidzas. Droši vien šobrīd mēs viņa apgalvojumam diez vai piekritīsim. Biežāk ir tieši pretēja sajūta. Tikai pēc Jāņiem vasara tā īsti sākas, sākas atvaļinājumu laiks. Tādēļ arī es savā slejā mēģināšu nedaudz pārslēgties atvaļinājuma noskaņās un uzrakstīt kaut ko nedaudz citādu. Atvaļinājuma sākumā, līdzīgi kā Ziemassvētkos, mēdzam pārdomāt iepriekšējo darba cēlienu un, atvelkot elpu, kad darbs dzen darbu, pakalt plānus, ko pēc atvaļinājuma, atgriežoties ierastajā ritmā, dzīvē varētu darīt citādi – labāk, interesantāk.
