Britu un amerikāņu režisora Kristofera Nolana filma "Openheimers" kļuvusi pelnošāko biogrāfisko kinolenti. Līdz šim šis gods bijis filmai "Bohēmista rapsodija", kas vēstīja par grupas "Queen" līderi Frediju Merkūriju.
Autora ziņas
Pirms desmit gadiem Latvijas Televīzijas ēterā pirmo reizi izskanēja "Kultūras ziņas", un šajā laikā pie skatītājiem nonākuši jau 2500 "Kultūras ziņu" izlaidumi, bet ik vakaru "Kultūras ziņas" desmit gadu laikā vidēji skatījušies 73 373 skatītāji. Mēs esam bijuši klāt svarīgākajos kultūras notikumos, skandālos, priekos un problēmās. Ar mums kopā esat bijuši arī jūs, dārgie skatītāji – paldies jums par uzticību!
Mūžībā devusies aktrise, daudzu teātra un kino lomu iemiesotāja Regīna Razuma (22.09.1951–14.05.2023), vēsta Jaunais Rīgas teātris.
15. oktobrī pulksten 12.05 vienlaikus Latvijā un citviet pasaulē tiešsaistē jau astoto reizi norisinājās pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam radījis rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris, savukārt to Rīgā – Gaismas pilī – diktēja talantīgais Jaunā Rīgas teātra režisors un aktieris Gerds Lapoška.
Gadam tuvojoties izskaņai, laiks izvērtēt lielākās katarses un izgāšanās, ilgākās pauzes, rūgtākos sarūgtinājumus, ērtākos teātra krēslus, garākās pauzes un rindas uz garderobi, garšīgākos atklāšanu vīnus un spraigākās diskusijas par to, kas ir vai nav māksla. Taču nekā no tā nebūtu, ja nebūtu vietu, kur tapt māksliniekiem, rasties izrādēm un koncertiem vai satikties tiem, kas kultūru piedzīvo. Līdz 31. decembrim ikviens aicināts pieteikt savu tuvāko, iecīnītāko un mīļāko kultūrvietu balvai "Kilograms kultūras".
Latvijas Nacionālais kultūras centrs un Dziesmu svētku biedrība ir apkopojuši amatieru koru iecienītāko dziesmu topu, kas skanēs Dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārtā 2023. gadā. Vispārliecinošāko amatieru koru atsaucību aptaujā guvušas dziesmas – Raimonda Paula un Jāņa Petera “Manai dzimtenei”, Jāzepa Vītola un Ausekļa “Gaismas pils” un Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem “Saule, Pērkons, Daugava”.
Par savu aizraujošāko lasāmvielu krievu vēsturnieks un disidents Ņikita Petrovs dēvē bijušās PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) materiālus. Izliekot čekas aģentu kartītes, redzama visa dzīves mozaīka. Tad, kad tauta izlēmusi, ka VDK darbība bija kaitīga, tai ir tiesības zināt visus šīs darbības aspektus. Līdzjūtīgi nolūkojoties režīma sagrautās, iebiedētās dzīvēs, VDK pētnieks uzskata, ka jābūt godīgiem par pieredzēto, neslēpjoties no kļūdām un samierinoties ar “atliktā kauna” piedzīvošanu.
Par savu aizraujošāko lasāmvielu krievu vēsturnieks un disidents Ņikita Petrovs dēvē PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) materiālus. Izliekot čekas aģentu kartītes, redzama visa dzīves mozaīka. Tad, kad tauta izlēmusi, ka VDK darbība bija kaitīga, tai ir tiesības zināt visus šīs darbības aspektus. Līdzjūtīgi nolūkojoties režīma sagrautās, iebiedētās dzīvēs, VDK pētnieks uzskata, ka jābūt godīgiem par pieredzēto, neslēpjoties no kļūdām un samierinoties ar “atliktā kauna” piedzīvošanu.
Vēsturniece un totalitārisma pētniece Daina Bleiere, vērtējot čekas iespējamo ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, atklāj, ka savulaik Maskavā valdošā impēriskā paradigma, aizņemtība ar ekonomiskajām un starptautiskajām problēmām un neizpratne par Latvijā notiekošajiem procesiem zināmā mērā neļāvusi ticēt, ka Baltijas valstis paliks ārpus plaisājošās Padomju Savienības. Savukārt, lūkojoties čekas maisos, pētniece cer uz godīgiem, režīmu izgaismojošiem un tā laika izpratni veidojošiem stāstiem, nevis uz attaisnošanos citu priekšā.
Patiesības kropļošana domājošam cilvēkam tolaik bija acīmredzama. Par to pārliecināts Einars Repše, viens no Augstākās Padomes deputātiem un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem, kurš dalās savā pieredzē par laiku, kad modās brīvības gars, kad klīda baumas par 100 tūdaļ likvidējamo cilvēku sarakstu, bet bailes izplēnēja.
Laiks, kad par ieročiem tika uzskatīti burti, dziesmas un dzejoļi, sev līdzi nes “čekas maisus”. Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme atskatās uz laiku, kad daudzi “apdubļoti” ar čekas aģentu kartītēm un kad glābiņš no došanās uz Černobiļu ir iebēgšana Tērvetes dižsilā. Bijušais Augstākās Padomes deputāts, kura vārds arī ir atrodams Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā, ir pārliecināts, ka šie dokumenti nav nejauši atstāti.
No ābolīšiem cietumā līdz puvušām kāpostu lapām lēģerī, bet pa vidu aizvien biezākas krimināllietas. Par dzīvošanu zem čekas palielināmā stikla, skarbo pieredzi lēģeros un par seifu ar čekas maisiem stāsta Ints Cālītis, bijušais Augstākās Padomes deputāts, kura vārds ir atrodams Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā.
Par valdošiem vējiem Atmodas laikā un par tiem, kas devušies vējiem līdzi, par lidojumu nezināmā virzienā uz sarunām tukšā dzīvoklī, par plaisām Komunistiskajā partijā un par aitām, ko ved uz nokaušanu, stāsta Alfrēds Rubiks, kurš cer tikt pie slepeniem Maskavas protokoliem, kas apliecinātu, viņaprāt, neapšaubāmo Gorbačova nodevību, palaižot vējā Padomju Savienību.
Valsts drošības komitejas (VDK) savervēts, ticis pie segvārda "Ingrid", ziņojumus rakstījis bobikā, saņemot atalgojumu – 25 rubļus – vairākas reizes gadā. Pazīstamais ābeču kolekcionārs un bijušais Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) deputāts, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību, Juris Cibuļs stāsta par sadarbību ar VDK, atzīstot, ka sadarboties piekritis, jo ļoti gribējis aizbraukt uz ārzemēm.
Es nebiju ideju ģenerators, biju salāgotājs, dažbrīd zibeņu novedējs. Es neliku šķēršļus un pieļāvu notiekošo, bet darīja to citi - radošās savienības, inteliģence, žurnālisti, - atceroties Atmodas laiku un savu tā laika darbību, stāsta bijušais Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs, politiķis Anatolijs Gorbunovs.