Viss slepenais agri vai vēlu kļūs atklāts. Intervija ar krievu vēsturnieku Ņikitu Petrovu. 1. daļa.

Par savu aizraujošāko lasāmvielu krievu vēsturnieks un disidents Ņikita Petrovs dēvē PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) materiālus. Izliekot čekas aģentu kartītes, redzama visa dzīves mozaīka. Tad, kad tauta izlēmusi, ka VDK darbība bija kaitīga, tai ir tiesības zināt visus šīs darbības aspektus. Līdzjūtīgi nolūkojoties režīma sagrautās, iebiedētās dzīvēs, VDK pētnieks uzskata, ka jābūt godīgiem par pieredzēto, neslēpjoties no kļūdām un samierinoties ar “atliktā kauna” piedzīvošanu.

Partija kā varas mehānisms

Komunistiskās partijas funkcionāri un viņu sadarbība ar Valsts drošības komiteju. Kas un ko vadīja?

Šajā ziņā pilsoņiem ir zināmas neskaidrības. Viņi uzskata, ka VDK ir valsts valstī. Pastāv arī komunistiskā partija, kas pasaka ideoloģiski svarīgas lietas. Komunistiskā partija vada republiku. Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālā komiteja vada republiku. VDK ir divu veidojumu pakļautībā. Latvijas VDK priekšsēdētāju ieceļ PSRS VDK priekšsēdētājs.

Daudzi domāja, ka savā ikdienas darbā VDK ir zināmā mērā neatkarīga. Tā nav. Partijas kontrole pār VDK ir PSRS politiskās sistēmas stūrakmens. Dokumenti un normatīvie akti liecina par to, ka 1959. gadā izdotais nolikums par VDK nosauc to par PSKP [Padomju Savienības Komunistiskās Partijas] politisko veidojumu. Katrā republikā bija tāpat.

Par publikāciju

Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.

Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.

Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.

Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.

Iedomājieties, ka ir radusies nepieciešamība iecelt amatā jaunu Latvijas VDK priekšsēdētāju. Šis piemērs ilustrē to, kā tas notiek. Skaidrs, ka kandidatūra tiek saskaņota ar Maskavu. Pirmo lēmumu par šī cilvēka iecelšanu amatā pieņem Politbirojs. PSRS republiku VDK vadītājus ieceļ PSKP Politbirojs. Politbirojs pieņem lēmumu, VDK izdod rīkojumu un ieceļ personu amatā. Tad Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs izsludina VDK priekšsēdētāja iecelšanu amatā. Rīkojumu publicē avīzēs. Tas, kas notika pirms tam, paliek noslēpumā.

Gan VDK darbība, gan tas, ka kompartija nosaka VDK darbinieku iecelšanu amatā, tiek slēpts no sabiedrības. Tāpēc daudziem šķita, ka partija ar to nav saistīta. Patiesībā kompartija noteica VDK kadru politiku un veicamās represijas. Latvijas VDK svarīgākie informatīvie dokumenti tika nosūtīti Latvijas kompartijas Centrālajai komitejai. VDK veiktie politiskie aresti tika saskaņoti ne tikai ar vietējo vadību, bet arī ar Maskavu. Sākotnēji šos arestus ierosināja Maskava, tad vietējā vadība tiem piekrita. To apstiprina VDK dokumenti.

Ja viņi rakstīja LKP CK pirmajam sekretāram, ka grasās kādu arestēt un apsūdzēt par pretpadomju aģitāciju un propagandu, beigās tika piebilsts, ka tas ir saskaņots ar PSRS VDK 5. pārvaldi. Vietējā vadība bija spiesta piekrist arestam. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tā nav atbildīga par veiktajiem arestiem. Darbību kopumā noteica vietējā kompartija. Bijušie partijas līderi var apgalvot, ka VDK viņus tikai informēja. Nebūt ne. Ar partijas organizācijas starpniecību viņi vadīja Latvijas VDK.

Vai VDK varēja šantažēt, sodīt un vajāt kompartijas darbiniekus, augstākos ierēdņus, nomenklatūru?

Nē, nevarēja. Pastāvēja strikti noteikumi, kas tika izstrādāti vēl Staļina laikā. Jāmin, ka Staļina laikā kārtība bija cita, tā bija ačgārna. Iekšlietu tautas komisariāta struktūras nedrīkstēja veikt operatīvās darbības attiecībā uz noteikta līmeņa nomenklatūras darbiniekiem: partijas rajona komiteju pirmajiem sekretāriem, rajona izpildkomiteju priekšsēdētājiem, visiem LKP CK locekļiem, augstākā līmeņa vadītājiem, partijas avīžu redaktoriem un komjauniešu organizāciju vadītājiem. Staļins personīgi lēma, vai tas ir jādara, vai nav. Staļinam ziņoja, viņš apstiprināja. Tāpēc varēja uzstādīt noklausīšanās aprīkojumu pat Vorošilova dzīvoklī, varēja ievākt ziņas par Maļenkovu vai Bulgaņinu. VDK tika pakļauta tikai Staļinam.

Pēc Staļina nāves un Berijas aresta tika pieņemti daudz skaidrāki noteikumi.

VDK vairs nedrīkstēja aizskart kompartijas augstākos darbiniekus. Tā bija reakcija uz Staļina represijām attiecībā uz vadošo nomenklatūru. Represijas skāra ne tikai viņus, taču nomenklatūra centās nodrošināties. Tas nebūt nenozīmē, ka nomenklatūras iekšienē nenotika pārbaudes. Ja LKP tika konstatētas nacionālistiskas tendences, tās pētīja PSKP CK.

PSKP CK saņem daudz informācijas. Avīzes "Pravda” korespondenti ziņo no Latvijas, ka notiek kaut kas neierasts. Kāds LKP CK sekretārs kādā no savām runām ir pateicis to un to... Tas īsti neatbilst ļeņiniskajai nacionālajai politikai. Ar šo cilvēku vispirms strādās partijas iestādes. Vai tās varēja uzsūtīt šādam ierēdnim VDK? Protams. Tās varēja sankcionēt viņa telefona noklausīšanos, novērošanu. Taču tie bija ārkārtas gadījumi. Visbiežāk cilvēku ar nacionālistiskiem uzskatiem patrieca no kompartijas un tad ar viņu sāka strādāt VDK. Kamēr persona bija LKP CK rindās, VDK oficiāli nevarēja viņu pētīt. Taču par Latvijas VDK priekšsēdētāju Hruščova laikos parasti iecēla latvieti. Viņš informēja gan Maskavu, gan LKP CK pirmo sekretāru.

Tā saucamā “profilakse”

Kā lai vērtē Komunistiskās partijas līderu sadarbību ar VDK? Viņiem ir jāuzņemas pilna atbildība.

Viņi atbild par VDK. Lai ko VDK izdarītu noteiktā republikā, par to ir atbildīga kompartijas vadība. Viņi var LKP CK sēdē uzklausīt VDK priekšsēdētāju, uzdot viņam jautājumus un izskatīt viņa organizācijas rīcības aspektus. Ja viņi to nedarīja, viņi neizmantoja piešķirtās tiesības.

Jāsaka, ka PSRS KP ir faktiski nelegāla organizācija. Līdz 1977. gada "Brežņeva konstitūcijas” 6. panta pieņemšanai spēkā bija Staļina laiku 1936. gada konstitūcija. Tajā VKBP (Vissavienības komunististiskā (boļševiku) partija) - topošā PSKP - tika minēta kā sabiedriskā organizācija. Taču kompartija īstenoja valsts iestāžu funkcijas, deva norādījumus saimnieciskajos jautājumos. Kompartija bija vadības instruments. Partija nav sabiedriskā un politiskā organizācija.

Partija ir īpašs varas mehānisms. Visi partijas vadošie darbinieki, kas ir pie varas jebkurā PSRS republikā, ir īpašs varas mehānisms.

Tā nav partija kā tāda. Viņi ir vara, VDK ir viņu instruments.

Kāpēc šo divu jomu vērtējumā radās atšķirības? Kāpēc VDK uzskatīja par ļaunuma iemiesojumu, bet kompartijas darbiniekus uzskatīja par cilvēkiem, kas centās izdzīvot, kaut ko saglābt?

Par šo tēmu notika daudz diskusiju. Es kā eksperts strādāju Krievijas Federācijas Augstākās Padomes komisijā, kas pēta PSKP un VDK arhīvus.

Tolaik čekisti sūdzējās un vaicāja, kāpēc atbildīgiem jābūt tikai viņiem, ja visu vadīja kompartija? Tas ir tāpat, kā vainot dūri, kas kādam iesita. Kā tad galva un rokas?

Un padomju konstrukts kopumā? Čekisti bija instruments. Tā zināmā mērā ir patiesība. Čekisti mijiedarbojās ar noteiktu personu un pārkāpa viņas tiesības.

Latvijā notika politiskie aresti, taču gadu pēc gada to nebija īpaši daudz. Arestu nebija daudz, taču tūkstošiem cilvēku izjuta tā saucamo profilaksi. Uz personu tika izdarīts psiholoģisks spiediens, personu iebiedēja. Tas demoralizēja cilvēkus un graujoši ietekmēja viņu apziņu. Tika pieminēta VDK. Personu izsauca VDK, iebiedēja, draudēja, ka kļūs vēl sliktāk. Jauneklim draudēja ar to, ka studiju vietā nāksies dienēt armijā.

Psiholoģiskā spiediena un terora spektrs bija ļoti plašs, sākot ar draudiem un šantāžu un beidzot ar morālu ietekmēšanu. Cilvēkam iestāstīja, ka neviens nenovēl viņam ļaunu, ka viņš vienkārši nedrīkst pārkāpt padomju likumus. Kompartija itin kā netika iesaistīta. Tā vadīja visu sistēmu, taču sabiedrība nezināja, kā tieši tas notiek.

Šis konstrukts kļuva daudzmaz saprotams, kad kļuva pieejami arhīvi un notika 1991. gada pučs. Nomenklatūra, it īpaši komjaunieši, ļoti labi jutās jaunajos ekonomiskajos apstākļos. Gorbačovs atļāva veidot kooperatīvus, komjaunieši izveidoja kooperatīvus. Tad notika privatizācija. Komjauniešu rokās bija milzīgas dividendes. Lai izveidotu biznesu, ir jābūt resursiem. Komjaunatnes organizācijai bija īpašumi. Lai izveidotu biznesu, ir jābūt resursiem. Kompartijas īpašumā bija izdevniecības, dažādi objekti, atpūtas nami. To visu varēja izmantot, lai kļūtu bagāti. Tas arī notika Gorbačova valdīšanas pēdējos gados. Tas nemaz nebija tik slikti. Kompartija apgalvoja, ka ekonomikai ir jābūt daudzveidīgai. Kurš pirmais veicināja ekonomikas daudzveidību? Tie, kas kaut ko noteica. Čekistiem šajā ziņā arī bija daži veiksmes stāsti, tomēr viņi ir militāras personas. Kompartijas un komjaunatnes līderi guva maksimālu labumu.

Tāpēc neviens no viņiem nenogāja pa burbuli. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā viņi atkal nonāca virsotnē.

Kāpēc gan ne? Viņi taču nevienu nevajāja. Un arhīvos patiešām nav pierādījumu tam, ka LKP CK Birojs sankcionēja arestus. Pierādījumu nav, jo viss notika sarunu līmenī. Taču VDK visu saskaņoja.

Protams, arhīvos vēl ir jāpēta, ko VDK regulāri ziņoja LKP CK. Es nezinu, vai šie arhīvi ir pilnībā saglabājušies. Maskavā šīs dokumentācijas ir neiedomājami daudz.

Jāaizvāc viss nevēlamais

Kā raksturot to, kas notika Valsts drošības komitejā PSRS sabrukuma laikā?

Daudzi pētnieki, kas interesējas par VDK un PSRS vēsturi, uzdod sev jautājumu: kāpēc VDK nelietoja spēku un neaizstāvēja PSKP varu? Šis jautājums var šķist bērnišķīgs. Kāpēc VDK mierīgi novēroja, kā sabrūk valsts? Tas patiešām ir saistīts ar dezintegrāciju. Gorbačovs guva mācību un teica, ka jāparaksta Savienības līgums. Taču bija skaidrs, ka 1991. gadā līgumu neparakstīs Latvija, Igaunija, Lietuva. Šīs republikas pasludināja neatkarību. Izklausās smieklīgi, taču 1990. gada jūnijā arī Krievijas Federācija pasludināja neatkarību no PSRS. Tas bija vispārējs process. Ja apspriežam to, kāpēc VDK neko neiesāka, jāatceras tālaika apstākļi.

Latvijā vienmēr bija problemātiski nogludināt pretrunas starp VDK orgāniem un latviešu tautības iedzīvotājiem.

Paskaidrojiet.

Tas nosaka, cik daudz latviešu strādā VDK orgānos. Latviešu bija mazāk nekā cittautiešu. Viņu skaitu nemitīgi centās palielināt. Es īsti neatceros, kura VDK priekšsēdētāja laikos notika sarakste ar Andropovu par to, kā varētu iesaistīt VDK darbā vairāk nacionālo kadru. Šī noslāņošanās VDK bija jūtama arī pārbūves laikā. Ja rodas nacionālā fronte, viss ir skaidrs: VDK to novēro, VDK tur ir savi aģenti. Tādā veidā VDK cenšas padarīt nacionālās frontes darbu pēc iespējas nekaitīgāku. Galējības netiek pieļautas.

Taču rodas arī internacionālā fronte. Tā aizstāv PSKP, padomju impērijas vērtības. Arī internacionālo fronti vada VDK, taču tajā ir vairāk kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras un vairāk krievvalodīgo. Šo konfrontāciju varēja novērot Latvijas VDK. Pastāv liecības, un par to Latvijā daudz raksta. Daži VDK darbinieki jau bija sapratuši, ka nākotnē Latvija būs no PSRS neatkarīga un jāizdara izvēle. Es pilnībā nepārzinu Latvijas Republikas specifiku, taču, iespējams, kartotēku kāds saglabāja ar nolūku, jo tā nākotnē noderēs Latvijai.

Kā bija citās republikās?

Kartotēku nesaglabāja visās republikās. Par Ukrainas VDK kartotēku nekas nav zināms, kaut gan arhīvi ir pieejami. Daudzus dokumentus iznīcināja jau pēc 1991. gada. Man nav ziņu par to, vai ir saglabājusies Igaunijas VDK aģentu kartotēka.

Jautājums ir par kaut ko citu. Ir jāzina, ka 1990. gadā VDK priekšsēdētājs Krjučkovs krita panikā un deva rīkojumus iznīcināt VDK darbinieku un aģentu personas un darba lietas. Viņš lika neglabāt tās arhīvos. No kartotēkām bija jāaizvāc viss nevēlamais. Kartotēkas uzskaitē bija jābūt ziņām par esošajiem aģentiem, taču vecās ziņas bija jāiznīcina.

Republikās šo rīkojumu neizpildīja līdz galam.

Latvijā kartotēka saglabājās, es pat teiktu, ka tas ir brīnums.

Kartotēkā ir svarīgas vēsturiskas ziņas. To analizējot, varam sekot līdzi tam, kā tika veikts darbs ar aģentiem un pret ko tas bija vērsts, kādas bija mērķa grupas. Mēs pat varam nojaust zināmu motivāciju. Redzot kartītē kādas personas profesiju, saprotam, kā šai personai piekļuva VDK un ko piedāvāja. Personai piedāvāja to, ko nevarēja noraidīt. Visbiežāk tā ir bijusi šantāža.

Aģentu vidū bija daudz šoferu, daudz viesnīcu, bāru darbinieku un daudz kultūras darbinieku.

Tas skaidri parāda VDK interešu jomu. Šoferi, bāri un viesnīcas ir saistīti ar ārzemju tūristiem. Šie aģenti pārsvarā veica pretizlūkošanas darbu. Kultūras joma, rakstnieki, mākslinieki, dziedātāji ir saistīti ar ideoloģiju. Ar to nodarbojās Latvijas VDK 5. daļa. Protams, jāatceras arī zinātne. Ar tās pārstāvjiem strādāja VDK 1. daļa, kas nodarbojās ar izlūkošanu un ievāca ziņas par emigrējošiem latviešiem.

Vai dokumentos ir pierādījumi, ka VDK paredzēja un gatavojās Krjučkova rīkojumam un PSRS sabrukumam?

Pārsteidzoši, ka dokumentos, kas attiecas uz arhīva materiālu iznīcināšanu vai uz 1990. gada 24. novembra rīkojumu Nr.00150 „Par dokumentu glabāšanas termiņiem un dokumentiem par VDK darbību” nav minēts tas, ka notiek gatavošanās varas zaudēšanai. Neviens no VDK darbiniekiem to pat skaļi pateikt nevarēja.

Tika minēts, ka jāsakārto dokumenti, lai atvieglotu darbu ar arhīviem. Tie bija neitrāli vārdi. Mēs saprotam, kāpēc. Krjučkovs novēroja Berlīnē, ka "Stasi” arhīvi kļuva publiski pieejami. Viņš saprata, ka jānodrošinās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi gatavojās PSRS sabrukšanai. Ja viņi tam gatavotos, Krjučkovs rīkotos citādāk. VDK centās kavēt notiekošo, taču neviens neteica, ka viss ir zaudēts un ir jāsagatavojas jaunajiem apstākļiem. Tad visiem būtu jāiet pagrīdē. Tas nenotika, jo neviens nedomāja, ka viss nonāks tik tālu.

Pastāv viedoklis, ka VDK jaunā vadība bija lojāla šīm kustībām.

Es esmu dzirdējis par Latvijas VDK pēdējo priekšsēdētāju [Edmundu] Johansonu. Viņš juta līdzi nacionālajai kustībai. Iespējams, viņš vienkārši uzskatīja, ka šādā veidā kontrolē nacionālo kustību. Ja kaut ko nav iespējams novērst, jākļūst par vadošo personu un tas jākontrolē. Arī Maskavā daudzi domāja, ka tā ir vienkārši tvaika nolaišana. Jā, nacionālie spēki runā par neatkarību. Šis process viņiem apniks, mēs viņiem darīsim zināmu, ar kādām ekonomiskajām grūtībām viņi saskarsies. Rezultātā republikas atkal parakstīs Savienības līgumu.

Krjučkovs Maskavā ir bijis augusta puča dzinējspēks. Kāpēc viņš rīkojās tik droši? Viņš negribēja, lai tiktu parakstīts Savienības līgums, viņš uzskatīja, ka tajā minētie republiku apvienošanas principi nav pieņemami. Krjučkova attieksme bija tradicionāla. Es nezinu, kādi bija Krjučkova plāni attiecībā uz Baltijas valstīm un ko viņš domāja par Lietuvu, Latviju un Igauniju. Kā šīs republikas varētu noturēt impērijas sastāvā? Manuprāt, VDK jau tad zināja, ka šīs republikas atdalīsies. Taču tad VDK orgāniem ir jāiekļūst šajās nacionālajās kustībās, jo tā var regulēt tālāko notikumu attīstību.

VDK darbiniekiem pat murgos nerādījās, ka bijušās PSRS republikas kļūs par NATO locekļiem.

Tas viņiem bija kā ļauns murgs. Kāpēc tik slimīgi reaģēja uz bijušo PSRS republiku un Austrumu bloka valstu iestāšanos NATO? Tās bija paranoidālas bailes. Viņu apziņā vienmēr pastāvēja Rietumi un mēs. Ja mēs vēlamies kļūt par Eiropas Savienības locekli, kā tas 1990. gadu sākumā tika deklarēts Krievijā, tas nav jāuztver tik traģiski. Taču virsroku guva citi uzskati. Tāpēc mēs nedrīkstam vērtēt šos procesus no šodienas skatupunkta vai uzlūkot tos Kremļa acīm. Ir jāsaprot, kāda bija tālaika PSRS valdības attieksme. PSRS valdība uzskatīja, ka izdosies visu reformēt, reorganizēt un turpināt funkcionēt uz jaunu principu pamata. Tad to neuztvēra tik traģiski, kā to attēlo šodienas Krievijas propaganda.

Tātad varētu apgalvot, ka tie nacionālās kustības spēki, kas atbalstīja „mēreno neatkarību - daļēju autonomiju PSRS sastāvā ar lielākām tiesībām uz pašnoteikšanos”, darbojās VDK kontrolē?

Es pieļauju šādu iespēju. Tas varēja būt mēģinājums minimizēt visa notiekošā sekas. Jā, Latviju nevar noturēt, taču to var nelaist nekur tālu. Šī doma nebija produktīva, tā bija muļķīga. Vēsture liecina: tikko valstis pamet Kremļa politikas orbītu, tās vēlas iegūt garantijas tam, ka šajā orbītā vairs neatgriezīsies. Iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO ir dabiska reakcija, atpakaļceļa vairs nav.

Tas ir acīmredzami. Normāli cilvēki Krievijā to saprot, taču normālo cilvēku nav daudz. Tikai nedaudzi spēj to analizēt un pateikt, ka tas nav nekas pārsteidzošs. Šīs valstis bēg no tiem, kas pastāvīgi viņas apdraud.

Šodienas Krievijas politika attiecībā uz Latviju nevar tikt uzskatīta par lielvalsts cienīgu.

 

*

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.
 
#SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti