Sadaļas Sadaļas

Kādēļ kašķis meža zvēru vidū izkonkurēja trakumsērgu?

Kašķis ir dzīvnieku kontaktslimība – savā ziņā dabas piemeklēts mehānisms, kā savvaļā regulēt zvēru skaita pārlieku pieaugumu. Pats par sevi kašķis nav nāvējošs, taču tas būtiski novājina dzīvnieku imūnsistēmu, padarot savus upurus daudz uzņēmīgākus pret citām lipīgajām slimībām.

Pirms deviņiem desmit gadiem Latvijā ievērojami palielinājās plēsīgo zvēru, pirmkārt, lapsu skaits. Visticamāk, tas tāpēc, ka Latvijas Pārtikas un veterinārajam dienestam bija izdevies veiksmīgi apkarot trakumsērgu – neārstējamu slimību, kas lielā mērā spēj ierobežot ne vienas vien sugas dzīvnieku pārlieku savairošanos.

Pašsaprotami, ka, zvēru skaitam palielinoties, tie savstarpēji vairāk kontaktē. Tādēļ savulaik Latvijā pieauga citas slimības – kašķa – izplatība. Tādējādi daba piemeklēja jaunu mehānismu, kā savvaļā ierobežot dzīvnieku skaita pārlieku pieaugumu. Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, kurās rezultatīvi tikusi veikta trakumsērgas apkarošana, pēc tam palielinājies ar kašķi sasirgušo savvaļas zvēru īpatsvars, daudzviet kašķim pat pārtopot epizootijā, kas nozīmē, ka šī slimība zvēru vidū izplatījās masveidā.

Katrai saimnieksugai sava kašķērce

Kašķis, tāpat kā trakumsērga, ir kontaktslimība jeb, vienkāršāk sakot, lipīga slimība. Taču atšķirībā no trakumsērgas to izraisa nevis vīruss, bet ērces, konkrēti, kašķērces – nelieli ektoparazīti (tik nelieli, ka pilnvērtīgi aplūkojami vienīgi mikroskopā).

Kašķērces gandrīz visu dzīvi pavada saimniekdzīvnieka ādas virsējā slānī – epidermā. Šo slimību var izraisīt daudzu sugu ērces no dažādām ģintīm. Mūsu platuma grādos biežāk sastopamās kašķa izraisītājas ir alotājērču jeb sarkoptes (Sarcoptes) ģintij piederīgas sugas. Šo parazītu izraisītā kašķa zinātniskais nosaukums ir sarkoptoze.

Teju ikvienai zīdītāju sugai (tostarp, cilvēkam) evolūcija radījusi savu specifisku kašķērces sugu.

Taču šie parazīti mēdz mocīt arī “svešas” saimnieksugas zvērus. Tomēr, lai veiksmīgi noritētu kašķērču attīstības process, katrai parazīta sugai nepieciešams apdzīvot tieši savu –  īpašo – saimniekdzīvnieku.

Kašķis novājina dzīvnieku imūnsistēmu

Cits citam kašķi izraisošos parazītus zīdītāji nodot dažādi. Pirmkārt, tas var notikt tieša savstarpēja kontakta ceļā. Bieži invadēšanās notiek, veselajiem dzīvniekiem saskaroties ar vietām un lietām, ar kurām kontaktējuši kašķaini radījumi, teiksim, alu dzīvnieki – lapsas, āpši, jenotsuņi – ļoti bieži savāc ērces no kašķa slimnieka apmeklētu alu sienām. 

Kašķim raksturīga galvenokārt nieze, uzkrītoši, arvien progresējoši ādas bojājumi un apmatojuma izkrišana. Slimības bojātās vietas izteikti izceļas uz kašķaino dzīvnieku ķermeņa. Lai arī kašķis nav nāvējoša slimība, tas atstāj būtisku ietekmi uz dzīvnieka organisma aizsargspēju pret citām kaitēm.

Aukstajā sezonā kašķainie dzīvnieki top neizturīgi pret nosalšanu, jebkurā gada laikā samazinās viņu spēja dabiskā vidē pienācīgi sarūpēt sev barību.

Latvijā kašķa izplatība mazinās

Kašķērču apsēstie mājkustoņi ir izārstējami. Bet gandrīz visi kašķa piemeklētie savvaļas dzīvnieki jau dažu mēnešu laikā aiziet bojā. Izturīgākiem sirdzējiem var nākties mocīties ilgāk.

Tomēr agrāk vai vēlāk sasirgušajiem savvaļas dzīvniekiem pienāk gals. Tādējādi dzīvnieku skaits samazinās. Jo mazāks kļuvis kādas sugas dzīvnieku kopējais daudzums, jo mazāk starp viņiem, protams, ir kašķaino īpatņu.

Nu jau šīs slimības skarti savvaļas zvēri mūsu valstī cilvēku acīs trāpās salīdzinoši reti. Tātad kašķa epizootija beigusies.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt