Neaizsalušas ūdenstilpes un apdzīvotas vietas – divi raksturīgi biotopi, kuros ziemā lielākā skaitā mēdz koncentrēties putni. Ja daudzi cilvēki, diendienā čakli (bet nevajadzīgi) nesdami šurp maizi, nebūtu piesaistījuši nelielajam dīķītim pīļu baru, mēs droši vien nevarētu no pāris vien metru attāluma aplūkot mandarīnpīli - vienu no pasaulē krāšņākajām peldpīļu sugām.
Eiropā sastopamās mandarīnpīles ir gan tīši introducētas, gan no gūsta izbēgušas un viņu pēcteces. Lielākā Eiropas populācija izveidojusies Lielbritānijā.
Latvijā pirmais sugas klātbūtnes konstatējums atzīmēts pirms nepilniem trīsdesmit gadiem Rīgā. Kopš tā laika novērojumu daudzums kļuvis visai iespaidīgs. Loģiski, ka to pašu var teikt arī par novērojumu vietu daudzumu.
Ne viens vien šīs sugas putns Latvijā labprāt demonstrējas regulāri vienā un tai pašā teritorijā. Arī Kuldīgas dīķī mandarīnpīles tēviņš aukstajā sezonā aplūkojams jau trešo gadu pēc kārtas. Redzams, ka viņš labi iejuties starp meža pīlēm, ar agresiju izcīnījis sev itin cienījamu hierarhisko statusu.
Mātītes šim tēviņam nav, bet veidot tuvas attiecības ar plaši pieejamajām „meženēm” putnam liedz īpaši dabas likumi.
Par mandarīnpīļu ligzdošanu mūsu valstī savvaļā nekādu ziņu nav. Vismaz pagaidām – nav. Tiesa, tas, ka nav ziņu, nenozīmē, ka nav ligzdotāju.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
