Pirms esat sākuši lasīt šo, man ir jābūt godīgam un jāpasaka, par ko tas būs un par ko nē. Tas būs par mācītāju Latvijas prezidenta amatā. Šis nebūs analītisks vai akadēmisks raksts. Tā būs subjektīva refleksija. Un, ak vai! - tas nebūs raksts no vienas barikāžu puses vai grāvja. Tā būs refleksija no ceļa vidus. Ceļa vidus gājējiem politikā un sabiedriskajā dzīvē, īpaši Latvijā, ir visgrūtāk, jo pa viņiem visu laiku met un arī trāpa tie vieni, kuri sēž vienā grāvī ceļa malā, un tie otri, kuri satupuši pretējās ceļmalas grāvī. Nu bet nekas - mēģināts nav zaudēts.
