Dzīvojot Rietumu civilizācijas telpā, mēs visi jau lielās līnijās zinām, kas notiks. Būs kādi Baznīcas kalendārā iezīmēti datumi, viens otrs īpašs dievkalpojums vai pasākums baznīcā, būs vairākas oficiālas brīvdienas, šur un tur būs pasākumi, kas nav saistīti ar kristietību nekādā veidā, taču ir jautri un pacilājoši, pavasara atnākšanu svinoši. Visumā plāns tuvākajām dienām skaidrs. Un skaidrs arī, kas būs pēc tam. Atgriešanās darbā un viss pa vecam, nu - "business as usual".[1] Bet iespējams, ka arī nē. Kādam cilvēkam Lieldienu stāsts var līdzēt uz dzīvi paraudzīties nedaudz savādāk.
Viens no cilvēkiem, kurš uz dzīvi pēc Lieldienām sāka skatīties savādāk, bija kristīgās tradīcijas, ja tā var sacīt, perifērijā mītošais Jāzeps no Arimatijas. Viņš ir pieminēts evaņģēlijos pāris vietās. Tas ir cilvēks, kurš mirušajam Jēzum „aizdeva” sev piederošu kapa vietu. Lūkas evaņģēlijā 23. nodaļā var lasīt: „Bet visi Viņa (Jēzus) paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar viņu bija nākušas no Galilejas un šīs lietas (proti, krustā piesišanu) redzēja. Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs – šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai, no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, - šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas, un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.”
Kāpēc gan kādam vajadzētu iet pie vietējās varas pārstāvja izprasīt ar nāvi sodīta noziedznieka līķi? Tas izskatās tikpat riskanti, cik dumji. Taču Jāņa evaņģēlijā 19. nodaļā, 38. pantā uzzinām kādu svarīgu niansi par šo personu, Jāzepu. Tur var lasīt sekojošus vārdus: „Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc, ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva.” Lūk, šeit mēs redzam mācekli, bet tikai slepenībā, jo ir bail. Bail no tā, ko cilvēki sacīs, ko padomās, kā pret viņu izturēsies, kad uzzinās, ka viņš ir kaut kā saistīts ar šo skandalozo un nu jau mirušo personu – Jēzu.
Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā daudzi kristīgajai tradīcijai oficiāli piederoši cilvēki uzvedas šodien.
Kaut kā šāds cilvēks Jēzum tic, jo kādā dzīves brīdī evaņģēlija vēsti ir pieņēmis kā vienīgo glābjošo patiesību, un ir kļuvis par kristieti. Tālāk seko kristības, iesvētības un vidēji daži baznīcas apmeklējumi gadā. Un sākumā tiešām viss liekas rožaini. Bet tad iesākas dzīve.
Cilvēki mums apkārt ir visai nežēlīgi un it īpaši jau tad, ja runa ir par ticības lietām. Kāds mūs varbūt mēģinās pārliecināt pieņemt mūsdienīgu uzskatu par „universālo Jēzu,” proti, par Jēzu, kurš ir tik sentimentāli salkans, ka visu cilvēci taču atpestīs tāpat vien, neatkarīgi no tā vai mēs viņam ticam, vai nē. Cits, iespējams, varbūt nedaudz pastudējis teoloģiju kādā no universitātēm, mēģinās mūs vest pie prāta, stāstot, ka dzīvā kristietība nav nekas vairāk, kā aplama alošanās. Patiesībā vajag taču saprast, ka stāsts par Jēzu tāds mīts vien ir. Mīts, kurš labākajā gadījumā mums dod morālu pamatu ētiskai rīcībai, bet ne vairāk. Īstenībā vajag nošķirt vēsturisko Jēzu no ticības tradīcijā sakompilētā Kristus un vienreiz beigt ticēt tam, ko nevar pierādīt fizikālos vai ķīmiskos eksperimentos. Vēl kāds šausmināsies par to, cik kristieši mūsdienās ir netoleranti pret citādāk domājošajiem un savādāk dzīvojošajiem. Visbeidzot, kāds vienkārši par mums pasmiesies un pateiks, ka kristieši galu galā ir stulbi, jo nespēj saskatīt tos apvāršņus, ko paver visas citas pasaules reliģijas, filosofijas un dzīvesziņas. Un tad nereti notiek tas, ka cilvēks kļūst par tādu kā pagrīdes kristieti. It kā ir Kristus sekotājs, bet it kā tomēr nē.
Sekulārā sabiedrībā šāda persona vīpsnā par baznīcu, tomēr šad tad pa svētkiem pati tomēr turp aiziet, jo iekšēji sevi mierina, ka kultūras cilvēkam taču ir jābūt vismaz uz „Jūs” ar Rietumu civilizācijas kristīgo mantojumu. Ja runā par psihisko un garīgo cilvēka veselumu, tā ir dzīve „skapī.”
Un tad ar tādu kristieti notiek līdzīgi kā ar šveiciešu dramaturga Frīdriha Dirrenmata lugas „Meteors” varoni Šviteru, kurš ir piedzīvojis augšāmcelšanos, taču pats tai netic. Šāds cilvēks iemieso staigājošas nepatikšanas un nejūtas iekšēji drošs ne par ko. Pats Dirrenmats Šviteram liek iemiesot visas mūsdienu Rietumu kristīgās civilizācijas iekšējo konfliktu: „Mūsdienās kristietība skaišas, ka nekristīgie augšāmcelšanos uztver kā muļķību: mūsdienu kristietība ir kļuvusi par nepatikšanām pati sev. Šādā kontekstā augšāmcēlies, kas netic, ka piedzīvojis augšāmcelšanos, ir tēls, kas simbolizē mūsdienu kristietību. Ja mēs paši sevi pie tās pieskaitām, tad mēs smejamies un dusmojamies par sevi, izsvilpjam paši sevi.” [2]
Šāda dzīve nav tas, ko Dievs sagaida no cilvēka. Kaut vai tāpēc vien, ka Dievs pavisam noteikti nevēlas, lai mēs dzīvotu mūžīgās bailēs no tā, ko cilvēki saka, domā un var mums izdarīt. Tikpat droši var pieņemt, ka Dievs nepavisam „nefano” par to, lai cilvēks būtu iekšēji sašķelts un dzīvotu ar sajūtu, ka viņš ir vienas vienīgas nepatikšanas pats sev.
Dievs vēlas, lai mēs varētu dzīvot brīvi un droši. Diemžēl pašiem mums tam nereti pietrūkst dūšas.
Cilvēki, kuri notic pa īstam, sāk vienkārši būt citādāki. Nereti tas pat nav varoņdarbs, kas ir jāpaveic, lai lietas mainītos. Tas ir kaut kas tik vienkāršs, kā parūpēties par kapa vietu smagos noziegumos apsūdzētam un ar nāvi sodītam cilvēkam, kā tas bija Jāzepa no Arimatejas gadījumā. Evaņģēliji skaidri saka, ka Jāzeps bija tāds pagrīdes kristietis tikai aiz bailēm no tā, ko padomās tā laika vietējās varas elite. Līdz brīdim, kad viņš saprata, ka Kristus sekotāji, pēc Dievišķā dizaina, nav radīti dzīvei pagrīdē. Varbūt Jāzepam vēl nebija skaidras augšāmcelšanās nianses un nozīme, bet vienā brīdī viņš pārstāja neticēt. Kaut kādas iekšējas nepatikšanas un sašķeltība tika izbeigtas. Jāzeps vienkārši saņēmies iznāca no pagrīdes, lai dotos pie varas pārstāvja un lai ar šo savu gājienu apliecinātu savu piederību ne vairs Arimatijai, bet gan kaut kam daudz lielākam - Dieva Valstībai. Viņa bailes bija mitējušās, jo tagad visiem viss par Jāzepu kļuva zināms. Savā ziņā Jāzeps bija iznācis no sava reliģiskā „skapja.” Kā tas bija iespējams?
Mārtiņš Luters reiz ir sacījis: „Ja kāds klaudzinātu pie manas sirds durvīm un jautātu, kas tur dzīvo, tad es viņam atbildētu: te kādreiz dzīvoja Mārtiņš Luters. Bet tagad viņš ir aizgājis. Un Jēzus Kristus ir atnācis viņa vietā.” [3] Tā tas notika ar Mārtiņu Luteru, tā vai līdzīgi tas notika ar Jāzepu no Arimetejas. Pateicoties Lieldienām, tā - vai apmēram tā - var notikt ar katru cilvēku, kurš dzīvo šajā pasaulē.
Priecīgas Lieldienas!
[1] Viss kā parasti – angl. [2] Frīdrihs Dirrenmats, Lugas, Rīga: Vaga, 1995, 258.lpp. [3] Citēts Arnolds Lūsis, Cilvēki, ko Jēzus sastapa savā ceļā, Minneapolis: Sējējs, 1962, 81-82. lpp.
