Gatis Līdums: Par prezidentu, kurš būs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Pirms esat sākuši lasīt šo, man ir jābūt godīgam un jāpasaka, par ko tas būs un par ko nē. Tas būs par mācītāju Latvijas prezidenta amatā. Šis nebūs analītisks vai akadēmisks raksts. Tā būs subjektīva refleksija. Un, ak vai! - tas nebūs raksts no vienas barikāžu puses vai grāvja. Tā būs refleksija no ceļa vidus. Ceļa vidus gājējiem politikā un sabiedriskajā dzīvē, īpaši Latvijā, ir visgrūtāk, jo pa viņiem visu laiku met un arī trāpa tie vieni, kuri sēž vienā grāvī ceļa malā, un tie otri, kuri satupuši pretējās ceļmalas grāvī. Nu bet nekas - mēģināts nav zaudēts.

Pēc tam kad "Latvijas Avīzes" šī gada 12. aprīļa numurā tika publicēts Daces Kokarevičas raksts “Vai sabiedrība vēlētos redzēt teologu par Valsts prezidentu?", ideja par mācītāju (vai teologu, un te uzreiz ir jāsaka, ka tehniski runājot, tas nav viens un tas pats) dažās sabiedrības grupās tika apspriesta visai kaismīgi. Uzreiz gan jāsaka, ka raksts nav teoloģisks, socioloģisks vai analītisks pētījums par teologu/mācītāju Valsts prezidenta amatā. Pie tam raksta virsraksts ir nedaudz mulsinošs, jo runa nav par teologu kā tādu, bet gan par vienu konkrētu mācītāju – Juri Rubeni. Raksts būtībā atspoguļo to, ko trīs cilvēki – pensionēts pedagogs, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents un luterāņu mācītājs domā par iespējamo Jura Rubeņa kandidatūru Latvijas prezidenta krēslā. Visi trīs autores izvēlētie un aptaujātie cilvēki principā neiebilst. Vienīgi izvaicātais luterāņu mācītājs iezīmē kādu niansi, kura šīs sarunas kontekstā ir kritiska, bet debatēs varētu tikt nepelnīti piemirsta. Proti, viņš saka tā: “Bet man principā nepatīk  tāda pieeja – mums ir prezidenta amata caurums, un mēs meklējam skaistu ielāpu. Šeit svarīgi, lai mums ir vīzija, kur gribam doties paši un ko novēlam bērniem, kādu virzienu gribam savai valstij.”

Palasot rakstu un tajā sacīto, šķiet, ka Vecās Ģertrūdes draudzes mācītājam Ivaram Cišam ir taisnība. Ir zināma mūsu sabiedrības daļa, kura jūtas nogurusi no krīzēm, budžeta konsolidācijām, teju vai nebeidzamajiem "gāganu kariem" korupcijas apkarošanas jomā, viena otra politiķa presē aprakstītajiem nesmukajiem izgājieniem utt., u.tjpr. Un tad, kad mēs esam tā morāli, ētiski, garīgi, dvēseliski saguruši, mums pavisam saprotamā veidā rodas vēlme tikt samīļotiem no kāda vecāka, viedāka, garīgāka, morāli nobriedušāka, nu… no tēta. Vai arī no kāda, kurš tīri labi “ierakstās” tēta “amata caurumā” mūsu novārdzinātajā psihē.

1998. gadā Latviešu animācijas studijā “Rija” radītajā filmā “Kirikū un burve” ir kāda neilga, bet zīmīga ainiņa. Mazajam liktens izredzētajam varonim Kirikū ir jāuzveic ļaunā burve Karaba. Lai nonāktu Karabas zemē, Kirikū ir jāšķērso kalnu grēda. Kāpiens ir grūts. Te, kur gadījies, kur ne, pusceļā uz virsotni kalna nogāzē sēž Kirikū vecaistēvs - baltās drēbēs, mierpilns, smaidīgs un vieds. Viņš piedāvā Kirikū mazu atpūtu lielajā kāpienā. Atpūtas pauzīti Kirikū izmanto paziņojot, ka ir ļoti noguris, ietraušas vectēva klēpī, saritinās vectēva rokās un aizmieg.

Manuprāt, Latvijas šībrīža sabiedrību var salīdzināt ar mazo Kirikū kalna nogāzes vidū. Mums vajag vecotēvu, kura klēpī saritināties un nedaudz pasnaust. Un mācītājs šāda nācijas vectēva lomā, vismaz stereotipiski runājot, iederas visai labi.

Tomēr ir kāda nianse – vecaistēvs, lai cik vieds un cik samīļot gribošs, ir reizē arī radinieks. Un attiecībās ar radiniekiem mums nereti ir grūti novilkt stingras robežas tā, lai personīgās dabas jautājumi nevajadzīgi nesapītos ar profesionālas dabas jautājumiem.

Es Juri Rubeni labi nepazīstu. Mēs zinām viens otru, tā sacīt, no vaiga, bet tas arī viss. Man personīgi vairāk pie sirds iet daudzskaitlīgās šī autora pasaku grāmatas un ne tik daudz teoloģiskie apcerējumi. Taču ne mirkli netaisos apšaubīt to, ka Rubenis ir zinošs un erudīts cilvēks. Pie reizes arī gudrs.

Man personīgi viens no Rubeņa gudrības apliecinājumiem ir kāds viņa paša izteikums par sevi. Tas lasāms 2005. gada 26. aprīlī portālā “Delfi” publicētajā Andas Buševicas rakstā “Es esmu rupors un spogulis,” kurā tiek atspoguļotas raksta autores sarunas ar vairākiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem - intelektuāļiem. Tajā skaitā arī ar Juri Rubeni. Tur Rubenis saka, lūk, šādu frāzi: “Es nevaru nošķirt sevī – kur es beidzos kā mācītājs un sākos kā cilvēks.” Lūk, tas ir tieši tas, ko es minēju iepriekš, runājot par vecotēvu un robežām. Un, ja jau reiz tā - kur ir garantija, ka mācītājs, nonācis prezidenta krēslā, spēs vienmēr (vai vispār?) nodalīt ilggadīga pastorālā darba vezuma nospiedumu savos plecos un to, kas būtu jādara valsts pirmajai personai? Jautājums, bez šaubām retorisks un varbūt nedaudz populistisks, tomēr gana nopietns pārdomu veicināšanai pieteiktās tēmas kontekstā. Te labi paturēt prātā kādu tautas parunu, proti, “Darbs dara darītāju,” Reizēm tas darītājs pēc gariem darba gadiem ir “izdarīts” tā, ka maz ko vairs var pagriezt citā virzienā.

Tagad mazliet par ko citu. Es esmu pārliecināts demokrāts un humānists. Tā vismaz man pašam šķiet. Es patiešām uzskatu, ka attiecībā uz Valsts prezidenta kandidāti/kandidātu nedrīkst pastāvēt nekādi, kaut jel mazākie un slēptākie profesijas, dzimuma, vecuma, rases, sociālā stāvokļa u.c. ierobežojumi. Šis cilvēks iepriekšējā dzīvē pavisam mierīgi var būt bijis ārsts, banķieris, folkloras eksperts (mūsu nesenā kolektīvā pieredze). Vai arī biļešu konduktors, žurnālists, grāvracis, sliežu licējs. Pilnīgi mierīgi, arī mācītājs, ja viņš uz savu prezidenta pilnvaru laiku “aptur” aktīva draudzes gana statusu un pilnībā nododas kalpošanai visai tautai vienas konkrētas baznīcas pārstāvju vietā. Tomēr - viss ir vienkārši tikai uz papīra. Realitātē mēs kā vēlētāji no prezidenta sagaidām konkrētas lietas.

Augšminētajā Daces Kokarēvičas rakstā tiek pieminētas dažas lietas, kas tiktu sagaidītas no mācītāja – prezidenta. Tās ir: morāla autoritāte, augstas ētiskas un morālas vērtības, spēcīgs intelekts, vērtīborientieri, neliekuļošana, patiesums, taisnīgums, spēja tālredzīgi domāt un vēl vairākas.

Neņemos spriest, cik no šīm kvalitātēm piemīt Rubenim, taču gribētu izteikt pieņēmumu, ka - ja tiešām viss šis viņam piemīt, tad pirmkārt tāpēc, ka viņš ir Juris Rubenis, un nevis tāpēc, ka viņš ir mācītājs.

Tā nu ir sanācis, ka pēc teoloģijas studiju pabeigšanas Rietumos esmu gandrīz 16 gadus strādājis kā docents, lektors, pasniedzējs praktiski visās šajā valstī akreditētajās teoloģijas studiju programmās. Daudzi no šodien kalpojošajiem dažādu konfesiju mācītājiem un publiskajā telpā redzamajiem teologiem un teoloģēm ir kādā savas dzīves brīdī bijuši mani studenti un/vai kolēģi.

Pēc 16 gadu pieredzes Latvijas teoloģiskās izglītības druvā man ir izveidojies  pieredzē sakņots ļoti subjektīvs, taču tāpēc jo noturīgāks uzskats, ka nav praktiski neviens grēks vai grēciņš, kas teologiem, teoloģēm, mācītājiem un mācītājām būtu svešs (lai būtu godīgs, pats sevi pieskaitu šai grupai).

Un, ja grēku vai grēciņu var ērti noslēpt zem talāra vai albas savas draudzes sadzīvē, tad - valsti vadot, to noslēpt vairs neizdosies. Un tad daudziem cilvēkiem sāpēs sirds, jo atkal būs nodotas cerības par kristālskaidro, viedo, “ūbermorālo” balto teologu, kurš - re nu!-  ir izrādījies vājš un grēcīgs cilvēciņš, kā visi citi. Vēl vairāk, būs nodotas ne tikai cerības - nodoti būs paši cilvēki, un tas būs slikti valstij.

Tūlīt paskaidrošu, ko es ar to domāju: ka politiķis parastais, no kura tauta daudz neko nesagaida, sadara kādu šmuci vai izdara kādu pārkāpumu un vēlāk to nožēlo, tad ticība labajam, iespējams, cilvēku prātos tikai vairojas. Jo - ja pat “šitais” vai “šitā” spēj kļūt par krietniem cilvēkiem, tad taču kaut kam labam šajā pasaulē ir jābūt.  

Taču - kas notiek, ja cilvēks, kurš ir uzskatīts par morāles etalonu, kļūdās vai morāli pakrīt? Tad nereti ne tikai šis cilvēks mums vairs nav patīkams, bet arī tās idejas un dzīvesziņa, ko viņš vai viņa pārstāv, cilvēku acīs degradējas. Šajā gadījumā likme ir valsts prestižs un lepnums par savu valsti cilvēku prātos. Tā ir ļoti augsta likme.

Bībelē apustuļa Jēkaba vēstulē ir dots kāds sirsnīgs padoms kristiešiem: “Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā; Jo mēs visi daudzējādi klūpam.” (Jēkaba 3:1-2). Lai vai kāds būtu apustuļa Jēkaba vēstules konteksts, galvenā doma te ir skaidra. Jo vairāk no cilvēka tiek sagaidīts, jo stingrāk šis cilvēks tiek vērtēts un tiesāts. Tai skaitā no līdzpilsoņu puses. Un ne tikai cilvēks kā personība, bet arī tās vērtības, ko viņš pārstāv. Jau sacīju, ka prezidenta gadījumā te var runāt par visu valsti un cilvēku attieksmi pret to, kas valstī notiek.

Tātad, nobeidzot šīs īsās un ļoti subjektīvās pārdomas, - gribas novēlēt, lai mums kā pilsoņiem, vēlētājiem, politiķiem, kristiešiem un ne-kristiešiem, visbeidzot - tautai, - pietiktu iekšēja spēka un psiholoģiska sīkstuma nemeklēt kārtējo “balto tēvu” (vai “balto māmuliņu”), kurš nu būs etalons visās lietās un zinās atbildes uz visiem jautājumiem. Es, Latvijā dzīvodams, justos iekšēji drošāk, redzot talāros tērptus mācītājus kancelēs, bet prezidenta krēslā - kādu nelokāmu Latvijas patriotu, humānistisku praktiķi, kurš varbūt arī nav etalons morāles un ētikas jomās, bet kuram apkārt ir pietiekams skaits gudru padomnieku, kuri var īstajā reizē dot īsto padomu. Starp viņiem varētu būt vieta arī kādam mācītājam. Kāpēc gan ne?

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti