Eižens Finks ir slavenākais latviešu gaišreģis, kurš 1920. un 1930. gados bija labi pazīstams arī ārpus Latvijas robežām. Karš Ukrainā ir licis atkal atcerēties Finka izteiktos pareģojumus par Krieviju, kura reiz sabrukšot kā kāršu namiņš. Diemžēl visi Finka pareģojumi ir saglabājušies līdz mūsdienām tikai kā viņa laikabiedru atmiņu pieraksti, turklāt dažiem leģendāriem pareģojumiem pirmavots nemaz nav atrodams. Finks nenoliedzami bija neordināra personība, kurš atstāja suģestējošu iespaidu uz cilvēkiem, bet – vai viņam tiešām bija pareģa spējas?
Autora ziņas
2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas gods bija jāpiešķir vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Pirmajā konkursa kārtā titulam savu kandidatūru bija izvirzījušas 9 Latvijas pilsētas. Par vienu no finālistēm kļuvusī Jūrmala savu dalību konkursā pagājušajā gadā atsauca, un beigās par šo godu sacentās trīs Latvijas pilsētas – Daugavpils, Liepāja un Valmiera. Sacensības noslēdzās ar Latvijas vēja un rokmūzikas galvaspilsētas Liepājas uzvaru.
Teātra studiju ar sākotnējo nosaukumu "Nabaga Joriks" 1990. gadā Rēzeknē dibināja viens no pirmajiem Latvijas neatkarīgā teātra kolektīviem, kura priekšgalā bija režisors Igors Mihailovs. 2002. gadā, iezīmējot ceļu uz jauniem, labklājīgākiem apvāršņiem, teātris nomainīja nosaukumu no "Nabaga Joriks" uz vienkārši "Joriks".
Arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings piedzima 1840. gadā Rīgā. Ar zelta diplomu viņš absolvēja Pēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļu un vairāku gadus zināšanas papildināja Vācijā un Itālijā. Vēlāk Šmēlings kļuva par Pēterburgas Mākslas akadēmijas mācībspēku, kā arī strādāja pie arhitekta Ludviga Bonšteta, kurš ir pazīstams kā Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas projekta autors. 40 gadu vecumā Šmēlings sāka strādāt par Rīgas pilsētas galveno arhitektu, un šajā amatā aizvadīja 36 gadus.
Kārlis Mīlenbahs mācījās Tērbatas Universitātē, iegūstot klasiskā filologa izglītību. Visu savu dzīvi viņš nostrādāja par skolotāju – sākumā Talsos, tad Jelgavā un vēlāk Rīgā. Lai gan savu pirmo zinātnisko rakstu Mīlenbahs ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēja žurnālā "Pagalms" jau 1881. gadā, sākotnēji viņš bija vairāk pazīstams kā literatūrzinātnieks un tulkotājs – viņa tulkojumā iznākusi, piemēram, Homēra "Odiseja".
Latviešu dziedātāja, kordiriģente un mūzikas pedagoģe Anita Garanča (meitas uzvārdā – Priekule) piedzima 1949. gadā Vīpes pagasta Mežarasās mūzikas mīļotāju ģimenē. Augstāko izglītību Garanča ieguva Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), absolvējot kordiriģentu un vēlāk – arī vokālo nodaļu. Bijusi soliste Imanta Kokara izveidotajā leģendārajā kamerkorī “Ave Sol” un pēc tam – Latvijas Filharmonijā, kā arī vairāk nekā 20 gadu kopā ar vīru – kordiriģentu Jāni Garanču – vadījusi jauniešu kori “Zvani”.
Jaunais Rīgas teātris ir dibināts 1992. gadā, aktieru trupu veidojot no bijušā Jaunatnes teātra aktieriem, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļas absolventiem un citu teātru aktieriem. Pirmais teātra vadītājs bija aktieris un režisors Juris Rijnieks, kurš drosmīgi jauno, dažādiem eksperimentiem atvērto teātri atklāja ar tobrīd vēl jaunā aktiera – Alvja Hermaņa – izrādi "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Lai gan Jaunajā Rīgas teātrī izrādes iestudēja arī tādi režijas profesionāļi kā Pēteris Pētersons, Māra Ķimele, Pēteris Krilovs un Oļģerts Kroders, Hermanis ātri kļuva par teātra vadošo režisoru un piecus gadus vēlāk – arī māksliniecisko vadītāju.
1969. gadā Latvijas Televīzijā pārraidīja pirmo animācijas filmu "Lietainā dienā" par kādu mazu zēnu, kurš ir spiests atrasties mājās, jo laukā līst lietus. Zēns nolemj ņemt lietas savās rokās un ar domu spēku sūta lietus mākoni prom uz Āfrikas tuksnesi. Šajā pašā gadā režisori Roze Stiebra un Ansis Bērziņš Latvijas Televīzijā izveidoja pirmo animācijas filmu uzņemšanas grupu. Četrdesmit gadu laikā animācija Latvijā ir attīstījusies straujiem soļiem, izveidojot savu unikālo, atpazīstamo stilu un kļūstot par būtisku nacionālās kultūras daļu.
Rīgas Kinostudijas veidotā mākslas filma "Teātris" televīzijas ekrānos parādījās 1978. gadā. Ideja ekranizēt britu rakstnieka Somerseta Moema romānu radusies režisorei Virdžīnijai Lejiņai, kura par to ieminējusies kinostudijas redaktorei Irinai Čerevičņikai. Vijai Artmanei tuvojās 50 gadu jubileja un likās, ka ģeniālās aktrises – Džūlijas Lambertes – loma būtu lielisks veids, kā to atzīmēt.
Māksliniece Silva Veronika Linarte ir dzimusi 1939. gadā Latgalē skolotāju ģimenē. 1941. gadā ģimene tika izsūtīta uz Krasnojarskas apgabalu, kur viņas tēvs drīz vien gāja bojā apcietinājumā. Pēc vairākiem gadiem Silvai kopā ar divām māsām ļāva atgriezties dzimtenē – meitenes ar kājām līdz Latvijai mēroja 60 kilometru. Vēlāk meiteņu mātei izdevās izbēgt no izsūtījuma un atgriezties pie meitām. Neskatoties uz nomainīto uzvārdu un dzīvošanu ar slēptu identitāti, 1950. gada masu deportācijā ģimeni vēlreiz izsūtīja uz Sibīriju. Māte izsūtījuma laikā mira, un Silva jau kā pusaudze atgriezās Latvijā 1956. gadā.
Operdziedātājs Samsons Izjumovs ir dzimis 1950. gadā Daugavpilī – aktrises un teātra administratora ģimenē. Kad 1960. gados tika likvidēts Daugavpils teātris, ģimene pārcēlās uz Minsku. Vēlāk viņa vecāki atgriezās Latvijā, lai strādātu Valsts Rīgas Operetes teātrī. Izjumovs ir absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) Vokālo nodaļu.
Kostīmu mākslas leģenda Ieva Kundziņa ir gleznotāja, scenogrāfa un pedagoga Pētera Kundziņa meita. Otrā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tomēr pēc kara atgriezās Latvijā. Kundziņa ir pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas tērpu modelēšanas nodaļu un vēlāk mācījusies Valsts Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, kur ieguvusi mākslinieces – pedagoģes diplomu.
Kinorežisors Aloizs Brenčs jeb tuviniekiem – vienkārši Aļiks – piedzima 1929. gadā Rīgā nabadzīgā audēja ģimenē. Bērnībā viņus ar māsu vasarās sūtīja papildināt ģimenes niecīgo budžetu, ganot lopus kādā Vitrupes saimniecībā. Brenčs ļoti bija gribējis kļūt par operdziedātāju, bet tomēr izvēlējās mācīties Konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā un vēlāk pabeidza arī Maskavas Augstāko kinorežisoru kursus. Tiesa, uzdziedāt “O, sole mio” Rīgas kinostudijas jubilejā vai, sēžot Venēcijas gondolā, viņš nekautrējās visu savu turpmāko dzīvi.
Latviešu dzejniece Mirdza Austra Alma Ķempe piedzima 1907. gadā Liepājā rakstveža un šuvējas ģimenē. Ķempe iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, bet drīz vien studijas pārtrauca un sāka strādāt Rīgas radiofonā par diktori un vēlāk – literāro raidījumu vadītāju. Viņas pirmais dzejolis “Ne jums!” tika publicēts 1923. gadā Liepājas laikrakstā “Kurzemes Vārds”.
Komponists, diriģents un ērģelnieks Jānis Kalniņš, kurš vēlāk ģimenē un draugu lokā tika saukts vienkārši par Janku, piedzima Pērnavā komponista Alfrēda Kalniņa un viņa sievas Amandas ģimenē. Viņš studēja kompozīciju un orķestra diriģēšanu Latvijas konservatorijā pie Jāzepa Vītola, tomēr studijas nepabeidza. Jau 15 gadu vecumā Kalniņš sāka aizvietot tēvu pie ērģelēm Liepājas Svētās Annas baznīcas dievkalpojumos, bet vēlāk darbojās Liepājas filharmonijā kā viesdiriģents, pats savu darbību tur raksturojot ar vārdiem “Dodu saturīgas un vērtīgas programmas. Ar tingel–tangeļiem nekrāmējos.”
1970. gadā Latvijas Radio dziesmu konkursa "Mikrofons" trešajā aptaujā triumfēja toreiz jaunās, bet nu jau leģendārās Margaritas Vilcānes izpildītā dziesma "Balta saule".
Par Rīgas kinostudijas dzimšanas brīdi tiek uzskatīts 1948. gads, kad, apvienojot divas institūcijas, tika izveidota Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studija. Leģendāro nosaukumu "Rīgas kinostudija" ieguva desmit gadus vēlāk – 1958. gadā. Sākotnēji studija darbojās Skolas ielā, bet uzņemšanas paviljoni bija izkaisīti pa visu Rīgu – tagadējā Jaunajā Rīgas teātrī Lāčplēša ielā, bijušajā kinoteātrī "Pionieris", Rīgas Filharmonijas kamermūzikas zālē un kultūras pilī "Ziemeļblāzma" Vecmīlgrāvī.
Gleznotājs Janis Rozentāls piedzima 1866. gadā Saldus pagastā zemnieku ģimenē. Ģimenei nebija naudas ilgstošai viņa izglītošanai, tāpēc jau 15 gadu vecumā Rozentāls devās uz Rīgu, lai meklētu darbu. Viņš strādāja dažādus gadījuma darbus, apguva daiļkrāsotāja amatu un sāka apmeklēt zīmēšanas nodarbības Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā. Rozentāla zīmējums Pēterburgas skolu skatē ieguva sudraba medaļu, un viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā kā glezniecības nodaļas brīvklausītājs.
Dailes teātris tika dibināts 1920. gada 19. novembrī Lāčplēša jeb kādreizējā Romanova ielā 25 – Rīgas latviešu amatnieku palīdzības nama ēkā, kurā 20. gadsimta sākumā atradās Jaunais Rīgas latviešu teātris un Rīgas Jaunais teātris. Dailes teātris šajā mājā darbojās 57 gadus, līdz pārcēlās uz arhitektes Martas Staņas veidoto 20. gadsimta funkcionālisma stila ēku Brīvības jeb kādreizējā Ļeņina ielā 75.
Literārā jaunatnes žurnāla "Avots" pirmais numurs Latvijas Rakstnieku savienības un LPSR Komjaunatnes Centrālās komitejas paspārnē iznāca 1987. gada janvārī. Centrālās komitejas ideja izdot šādu žurnālu paradoksālā veidā pavērsās pret viņiem pašiem, "Avotam" kļūstot par šim laikam ļoti brīvu un pat pretvalstisku ideju ruporu.
Latviešu rakstnieks, iespaidīgo ūsu īpašnieks Jānis Poruks piedzima Druvienas pagastā, viņa tēvs Jēkabs Poruks bija saimnieks un vēlāk pagasta vecākais. Kad Porukam bija tikai 17, laikrakstā “Dienas Lapa” tika publicēts viņa stāsts “Purvaiņos”, bet pāris gadus vēlāk mēnešrakstā “Austrums” – arī viņa pirmais dzejolis “Mūžīgais dzejnieks”.
Dzejnieks Aleksandrs Čaks jeb īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis piedzima Rīgā drēbnieka ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene evakuējās uz Krieviju, kur Čaks uzsāka studijas Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, vēlāk medicīnas studijas īsu laiku turpinot arī Latvijas Universitātē. Vairākus gadus Čaks aizvadīja, dienējot Sarkanajā armijā, bet vēlāk pabeidza Filoloģijas fakultāti un kļuva par skolotāju Drabešos. Tieši Drabešos viņš pieņēma arī lēmumu kļūt par dzejnieku, un divu gadu laikā iznāca veseli četri Čaka dzejoļu krājumi – "Sirds uz trotuāra", "Es un šis laiks", "Apašs frakā" un "Pasaules krogs" – , īsā laikā padarot viņu populāru.