Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Pēc pamatizglītības iegūšanas Poruks devās studēt klavierspēli un mūzikas vēsturi uz Drēzdenes Karalisko konservatoriju Vācijā, kas bija iespējams, tikai pateicoties viņa matemātikas skolotāja Hermaņa Vestermaņa finansiālajam atbalstam. Diemžēl Poruka grandiozās uzdzīves dēļ Vestermanis diezgan ātri pārtrauca viņa studijas finansēt, tāpēc Poruks atgriezās Rīgā.
Drīz vien viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, lai studētu ķīmiju, kas bija kļuvusi populāra vācbaltu ķīmiķu Paula Valdena un Vilhelma Ostvalda – vēlākā Nobela prēmijas laureāta – panākumu dēļ. Studijas gan Poruks nepabeidza un vēlāk vēlreiz atgriezās Politehniskajā institūtā, lai studētu komerczinības, bet arī šo fakultāti viņam absolvēt neizdevās. Lielu traģēdiju Poruka ģimene piedzīvoja, viņam mācoties Rīgā – tēvs saņēma cietumsodu par nolaidību, pārvaldot pagasta kasi, kā rezultātā ģimenes saimniecība beidza eksistēt.
Poruka pirmā grāmata “Nākotnes reliģija”, kurā eseju veidā aprakstītas Tolstoja un Nīčes cilvēka koncepcijas, ir izdota vācu valodā. Poruks strādāja laikrakstā “Mājas Viesis”, kas viņam bija arī literāri ražīgs periods, sarakstot dažādus svarīgus darbus, tostarp arī “Pērļu zvejnieku”.
Poruks darbus mēdza publicēt ar dažādiem pseidonīmiem – piemēram, Nemo, Adagio, Parsifals.
Viņš ir pasniedzis arī privātstundas, strādājis par rakstvedi un īsu laiku bijis Vidzemes Bērzmuižas pārvaldnieks, tomēr viņa saimnieciskās spējas izrādījušās, maigi izsakoties, visnotaļ ierobežotas.
Poruka populārākais un lielā mērā autobiogrāfiskais darbs – fantāzija “Pērļu zvejnieks” – ir uzskatāms par pirmo klasiskā romantisma paraugu latviešu literatūrā. Galvenais varonis Ansis ir sapņotājs un ideālists, kas tomēr paliek nesaprasts un vientuļš, neredzot sev vietu šajā pasaulē: „Ar savām pērlēm es šajā pasaulē nevaru vietas nopirkt.” Arī Poruka darbs “Kauja pie Knipskas” beidzas nelaimīgi – Cibiņš neuzvar ne Buņģi, ne pasauli un mirst nosalstot. Poruka stāstos bieži parādās sirdsšķīsto ļaužu tips, kas nevar sev atrast vietu sabiedrībā, kurā valda materiālas intereses. Lai gan arī pats Poruks bija garīga būtne, dzīvoja viņš izšķērdīgi – smalki ģērbās, nodevās uzdzīvei, bija paviršs pret maksājumu veikšanu un bieži aizņēmās naudu. Turpretim Poruka dzeja ir sapņaina, meditatīvi liriska un melodiska – viņa dzejoļiem mūziku komponējuši Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Imants Kalniņš un citi.
Rakstnieks Viktors Eglītis savā apcerē “Poruks” viņu atzinis par nozīmīgāko personību laikmetīgās latviešu literatūras veidošanās procesā.
Poruka darbos ir daudz filozofisku paralēļu, viņu ļoti interesēja 19. gadsimta domātāji, sevišķi Nīče, kā arī austrumu filozofija un antīkā kultūra. Viņa kopotie raksti sāka iznākt jau Poruka dzīves laikā.
Pretēji topošās sievasmātes centieniem atturēt meitu no laulībām, jo viņas līgavainis ir traks, Poruks tomēr apprecēja bagāto Ernestīni Pētersoni.
Viņai, iespējams, būtu vajadzējis tomēr klausīt māti, jo vēlāk Ernestīne ir spiesta pārdzīvot vīra uzdzīvi, greizsirdības lēkmes un garīgo saslimšanu. Pēdējos dzīves gadus Poruks aizvadīja dažādās psihiatriskajās klīnikās Rīgā, Stenčos un Tērbatā, kur rakstniekam konstatēta hroniska paranoja – viņam nereti likās, ka viņu kāds vajā vai cenšas noindēt, sevišķas niknuma lēkmes viņu pārņēma pret agrāko sponsoru – matemātikas skolotāju Vestermani. Poruks mira no nieru iekaisuma, nesasniedzis 40 gadu vecumu, un tagad atdusas Rīgas Meža kapos. Druvienas bijušajā pagastskolā izveidotajā muzejā iekārota arī Jānim Porukam veltīta istaba.
Kultūras ABC
