Kultūrdeva

Patriotiskais kino.

Kultūrdeva

“Kultūrdevas” spēle studijā!

“Kultūrdevas” ABC - “Latvijas valsts himna”

Kā radās Latvijas himna?

Skaņdarbu “Dievs, svētī Latviju!” Baumaņu Kārlis (lietojis arī pseidonīmus Aco un Antikangars) sarakstīja 1872. gadā Pēterburgā un pa pastu nosūtīja uz Latviju.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Tolaik latviešiem praktiski nebija savu kora dziesmu, tāpēc Rīgas Latviešu biedrība bija izsludinājusi aicinājumu komponistus iesūtīt jaunas oriģinālkompozīcijas, ko varētu atskaņot I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

“Dievs, svētī Latviju!” oriģinālversijā pirmā panta trešajā rindā un arī otrā panta pēdējā rindā vārda “Latvija” vietā bija vārds “Baltija”, bet, neskatoties uz to, cenzūra nepieļāva šī skaņdarba iekļaušanu oficiālajā repertuārā. Dziesma tomēr tika atskaņota Dziesmu svētku atklāšanas pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā 1873. gadā, bet pirmoreiz “Dievs, svētī Latviju!” izskanēja IV Vispārējos dziesmu svētkos Jelgavā 1895. gadā uzreiz pēc cariskās Krievijas himnas.

“Dievs, svētī Latviju!” pirmoreiz publicēta 1874. gadā Baumaņu Kārļa dziesmu krājumos “Austra” un “Līgo”. Diemžēl “Līgo” izdevuma kravu valdība konfiscēja un Daugavmalā sadedzināja. Iemesls dedzināšanai gan neesot bijusi pati dziesma, bet Baumaņu Kārļa asā mēle. Komponistam esot piemitusi izteikta “kurāža” jeb latvieša lepnība – “sak’, es, zemnieks, bet, lūk, cik daudz ko varu!” Cariskajā Krievijā dziesma bija epizodiski aizliegta, bet ik pa laikam tika panākti arī dažādi kompromisi – piemēram, dziedāt drīkstēja, bet dziedot celties kājās – ne. 1905. gada revolūcijas laikā nostiprinājās mūsdienās izmantotie himnas vārdi, kuros nav minēts vārds “Baltija” – īsi pirms nāves šai versijai esot piekritis arī pats Baumaņu Kārlis.

Proklamējot Latvijas valsti 1918. gadā, dziesma Latvijas Nacionālā teātra ēkā tika nodziedāta trīsreiz. Diemžēl ātri vien radās atkal jaunas problēmas – himnu aiz priekiem sāka dziedāt visur, īpaši neuztraucoties par kontekstu vai izpildījuma kvalitāti. Tāpēc pagaidu iekšlietu ministrs Arveds Bergs 1920. gadā izdeva rīkojumu, kas aizliedza himnu izpildīt restorānos, krogos un citās izpriecu vietās, kā arī nenovilkt cepuri dziesmas laikā. Valdības noteikumos himnas nosaukums tika iestrādāts tikai 8 gadus vēlāk – dziesma bija jau tā nostiprinājusi savas himnas pozīcijas, ka tās neesamību likumā neviens nebija pamanījis. Ne visi gan bija vienisprātis, ka tieši šī ir īstā Latvijas himna – piemēram, kreisi noskaņotais rakstnieks Andrejs Upītis dziesmu nosauca par vecu ērģeļu aizsmakušu rūkšanu. Dažiem himna likās pārāk novecojusi, citiem nepatika Dieva pieminēšana dziesmas tekstā, kas bija pretrunā ar Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtību. Tika piedāvātas arī alternatīvas himnas versijas – piemēram, Jurjānu Andreja un Jura Alunāna “Nevis slinkojot un pūstot”, kā arī Alfrēda Kalniņa un Viļa Plūdoņa “Latvju himna”. Diskusijas par latviešu himnu ir turpinājušās arī gadsimtu vēlāk – 2011. gadā platformā “Mana balss” parādījās iniciatīva par atbalstu Mārtiņa Brauna dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” pasludināšanai par jauno latviešu himnu, tomēr nepieciešamās 10 tūkstoš balsis priekšlikuma iesniegšanai Saeimā netika savāktas.

1945. gadā, sākoties padomju okupācijai, “Dievs, svētī Latviju!” zaudēja himnas statusu un par jauno himnu tika apstiprināta Anatola Liepiņa “Dziesma par Padomju Latviju”. Līdz neatkarības atjaunošanai 1990. gadā dziesmas “Dievs, svētī Latviju!” atskaņošana bija aizliegta, bet tā turpināja skanēt dažādās trimdas latviešu sanākšanās un svētkos brīvajā pasaulē ārpus Latvijas – Amerikā, Vācijā, Anglijā, Austrālijā un citur.

“Dievs, svētī Latviju!” ir sarakstīta kā a cappella vīru korim, bet mūsdienās parasti skan Jurjānu Andreja harmonizācijā.

Valsts likumā noteikts, kādos gadījumos himna ir jāizpilda obligāti – piemēram, paceļot valsts karogu, kā arī katru dienu, uzsākot valsts televīzijas un radio raidījumu programmu.

Limbažos uzstādīts tēlnieka Gustava Šķiltera veidots Baumaņu Kārļa piemineklis, kurā iekaltas arī himnas melodijas sākuma notis, bet visi himnas vārdi un nošu teksts lasāms uz Baumaņu Kārļa piemiņas zīmes Rīgā, Dziesmu svētku parkā. Vārdi “Dievs, svētī Latviju!” izkalti arī uz Latvijas 2 eiro monētas rievotās joslas.

Himnas oriģināls Baumaņa smalki kaligrāfiskajā rakstā glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, bet sava sliktā stāvokļa dēļ apskatāms tikai īpašos gadījumos. Flīģelis, pie kura Baumaņu Kārlis sacerējis Latvijas valsts himnu, atrodas Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā – 1972. gadā instrumentu no Lēdurgas skolotāja Zvirgzdiņa par 300 rubļiem iegādājās Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs.

Izzini himnas vēsturi

Mans himnas stāsts

Vairāk

Kultūras ABC

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt