Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ilgstošas noklusētās problēmas pansionātā "Rauda"

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Noskaņojums Polijas sabiedrībā un politikā pirms nākamgad gaidāmām vēlēšanām

Secinājumi pēc pārbaudes: "Raudā" aizvien problēmas, situācija uzlabojas

Situācija pansionātā «Rauda» uzlabojas; problēmu netrūkst arī citur

Situācija pansionātā "Rauda" ir nedaudz uzlabojusies, tomēr problēmu aizvien netrūkst, pēc šonedēļ notikušās pārbaudes secinājis Tiesībsarga birojs. Taču tieši šis pansionāts pērn nonāca daudzu iestāžu redzeslokā. Tomēr arī daudzviet citur nepilnību netrūkst. Nevalstiskās organizācijas akcentē, ka visa sociālās palīdzības sistēma un pansionātu darbība ir smagnēja un nav radīta pansionātu iedzīvotāju dzīves uzlabošanai.

Par problēmām pansionātā „Rauda” Engures novadā pirmais stāsts jau izskanēja otrdien, 20. martā. Tam pamatojums bija atzinumi, kurus Latvijas Radio bija ieguvis iepriekš. Viss sākās ar anonīmu vēstuli no šī pansionāta, ko Radio saņēma oktobrī. Dodoties pie atbildīgajiem darbiniekiem, Radio neteica, ka tā rīcībā ir dokumenti, kas apliecina nepieņemamas lietas. Tā nācās pārliecināties, ka par būtiskāko, piemēram, aprūpes pārkāpumiem tiek mēģināts noklusēt vai runāts abstrakti. Labklājības ministrija pansionāta vadītāju Daci Randohu sodījusi ar 100 eiro.

Problēmas Raudas pansionātā - ne tādas kā citur

Administratīvie sodi Raudas pansionātā

2017. gadā piemēroti 4 administratīvie sodi (1 - par sniegtā pakalpojuma kvalitāti un 3 - par bez reģistrēšanās sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā )

soda apmēri: 1) EUR 100 2) EUR 430 3) EUR 150 4) EUR 640 

2016.gadā piemēroti 2 administratīvie sodi (1 - par sniegtā pakalpojuma kvalitāti un 1 - par bez reģistrēšanās sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā )

soda apmēri: 1) EUR 215 2) EUR 200

2015. gadā piemēroti 1 administratīvais sods  par sniegtā pakalpojuma kvalitāti 

Soda apmērs: EUR 140. 

Avots: Labklājības ministrija

Ministrija pērn kopumā pārbaudījusi 13 pansionātus. Runāja  ar klientiem, darbiniekiem, vēroja notiekošo un analizēja dokumentus. Katrai no šīm iestādēm bijuši kādi ieteikumi, ko vajadzēja uzlabot, saka Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks. „2017. gadā tāda veida sūdzības kā Raudā mums nav bijušas,” saka Alliks. “Mēs esam saņēmuši sūdzības gan par dažiem citiem pansionātiem. Bet te ir vairāk bijusi veselības aprūpes pakalpojuma iespējama nenodrošināšana. Mēs esam pārsūtījuši arī kompetentām institūcijām Veselības ministrijas jomā,” norāda ministrijas valsts sekretārs.

Alliku papildina kolēģe no Kontroles departamenta Inese Kukore.

„Varētu teikt, ka tas ir atsevišķs gadījums, jo ik pa laikam uzrodas atsevišķi gadījumi,” saka Kukore.

“Bet tie pakalpojuma sniedzēji, kas nodrošina ilgstošo aprūpi, nodrošina klientiem pamatvajadzības, un kā vienmēr - ir lietas, ko uzlabot, ir lietas, uz ko tiekties,” bilst Kukore.

Ierēdņi uzskaita virkni problēmu pansionātos, neizceļot ko vienu: aprūpe, rehabilitācija, privātuma jautājums.

Piemēram, tualetes bez aizslietņiem. Arī darbinieku ētika un izglītība.

Alliks saka - nav iespējams sniegt vienotu vērtējumu visiem Latvijas pansionātiem. „Pastāv gan ļoti labi sociālās aprūpes centri, kuri atbilst visām valsts izvirzītajām minimālajām prasībām, kas tiek noteiktas valdības noteikumos. Ir, protams, sociālās aprūpes centri, kuros pieklibo gan darba organizācija, gan pakalpojuma kvalitāte,” viņš atzīst.

Raudas pansionāta vadība norāda uz mazajām algām

Tikmēr tiesībsargs pērn regulāri saņēmis iedzīvotāju sūdzības par pansionātiem – par pakalpojumu kvalitāti un iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Pērn birojs bijis piecās šādās iestādēs.

Taču vienīgi "Raudā" bijis vairākkārt, saskaroties pat ar cilvēka cieņu pazemojošu attieksmi pret iedzīvotājiem.

Dokumenti

Atzinums par pansionātu "Rauda"

Lejuplādēt

1.25 MB

Raudas direktore Dace Randoha gan tiesībsarga atzinumu uzskatījusi par tendenciozu. Taču vienlaikus viņa uzsver - darbs ir smags, problēmas ar darbiniekiem izrunātas un viņa cenšoties labot situāciju.

Pansionātos kopumā bijušas vairākas vienādas neizdarības: dzīve tur neatgādina ģimenisku vidi. Tāpat pietrūkst tualetes papīra, ziepju, dvieļu, dažkārt cilvēkus, piemēram, mazgā ar vienu švammi, iemītniekiem nav ko darīt brīvajā laikā, trūkst pastaigu svaigā gaisā, trūkst arī darbinieku.

Direktore Randoha par problēmu sauc zemo atalgojumu nozarē.

Pansionātā par 320 iedzīvotājiem rūpējas 100 darbinieku. Bet kopā viņu ir 160. Ja sabiedrība esot gatava maksāt vēl vairāk, un šobrīd maksa "Raudā" ir 630 eiro mēnesī, tad viņi esot gatavi nodrošināt vairāk darbinieku.

Pirms deviņiem gadiem pašvaldību reformas laikā Engure šo pansionātu nevēlējās, Latvijas Radio saka Engures novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa (Nacionālā apvienība). Pansionātā arī tagad ir tikai ap 10 Engures iedzīvotāju, pārējie – vairāk nekā 300 – ir no citām pašvaldībām. „Manā uzskatā pašvaldības funkcija nav nodrošināt sociālo aprūpi. Tas būtu jādara vai nu Labklājības ministrijai, vai kādai citai iestādei, nevis pašvaldībai,” norāda Važa.

Labklājības ministrijas valsts sekretārs Alliks gan uzsver - valsts atbildībā ir piecas iestādes cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Galvenā valsts funkcija ir uzraudzīt kvalitāti iestādēs, nevis uzturēt tās.

Kaut kā jau jādzīvo ir...

Satiktie pansionāta iedzīvotāji dzīvi "Raudā" vērtē dažādi.

„Kaut kā jau ir jādzīvo. Ēšana ir laba. Atsaucīgi darbinieki,” saka kāda sieviete. Vēl cita piezīmē: „Es esmu tikai nedēļu. Es vēl kārtīgi neesmu iejutusies”.

Savukārt kāds kungs norāda, ka „viss ir atkarīgs no tā, kāda attieksme man pret darbiniekiem. Tāda ir arī viņu attieksme pret mani.” Vēl kāds ir pateicīgs liktenim, ka nokļuvis "Raudā". „Es esmu akls. Es pasēžu, cik es pastaigāju... tas ir viss, man iedod rociņu vai ko, aizved mani uz tualeti. Tādas manas gaitas. Šņabīti ne, pīpēt vairāk nepīpēju. Ar to dzeršanu redzi pazaudēju un viss. Paldies Dieviņam jāsaka, ka es esmu tādā vietā ticis. Vismaz salā neesmu, ēst iedod. Paēdis esmu, badā neesmu,” viņš stāsta.

„Man viss ir ļoti skaisti, es ar visu esmu galīgi apmierināts.

Nekādas pretenzijas man nav ne par vienu, ne pret vienu, ne pret ko,” klāsta kāds cits vīrietis. “Viss ir ļoti vispār skaisti. Es jau pārsvarā visu laiku televizoru skatos. Tā kā man to kāju nogrieza, tad jau es nekur pats paiet nevaru arī īpaši. Šodien gribēju ar to protēzi sākt staigāt, bet tā protēze ir par lielu. Krīt nost vienkārši, es ar to nemaz nevaru pastaigāt,” viņš rāda.

Savukārt vēl kāda kundze atzīst, ka vienīgā izeja ir dzīvot "Raudā".

„Man šeit ir jādzīvo, man citas izejas nav. Aprūpētāji normāli. Daudzas kļūdas jau es redzu.

Bet ko es jums te varu teikt...” viņa bilst.

Republikas ar saviem noteikumiem

Ne jau visiem cilvēkiem, kas dzīvo iestādēs, šāds pakalpojums vajadzīgs. Proti, vai nav jārunā par sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem. "Raudas" direktore Randoha atzīst, ka pansionātā dzīvo arī pietiekami sprauni cilvēki. „Un par ko varbūt būtu jādomā - vai viņiem nevajadzētu piemērot kaut ko citu. Piemēram, pašvaldībā ir sociālie dzīvokļi, kaut kas tāds,” saka Randoha.

Sabiedrībā balstītie pakalpojumi šobrīd nav gana pieejami, uzskata resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere.

„Mums ir smagnēja institucionālās aprūpes sistēma (..) un nav alternatīvu,”

saka Leimane-Veldmeijere. „Tāpēc nereti ir situācija, ka ģimenei, bieži vien arī tuviniekiem, nav bijusi cita iespēja kā šo savu tuvinieku ievietot institūcijā. Nereti ir arī tādi cilvēki, kuriem vispār tuvinieku nav, kuri ir bērnībā nonākuši institūcijā, piemēram, bērnunamā un no šī bērnunama, paliekot 18 gadus vecam, viņš jau tālāk aiziet uz pieaugušo sociālās aprūpes institūciju un viņš faktiski visu mūžu ceļo no vienas institūcijas uz otru. Tajās situācijās vispār ir vēl grūtāk runāt par to, ka kāds par šiem cilvēkiem iestāsies, atcerēsies un iedomāsies, ka viņiem arī ir tiesības dzīvot sabiedrībā,” norāda Leimane-Veldmeijere.

Tomēr, kamēr daudzi cilvēki ir iestādēs, ne visi no viņiem spēj izstāstīt par pārdzīvoto. Būtiska ir uzraudzība.

Gunta Anča vada Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju "Sustento". Arī viņa runā par pārbaudēm. Ja vizīte iestādē ir pieteikta, tad bieži daudz kas esot tuvu ideālam. „Mani visvairāk šokē tas, ka darbinieki zina, kā būtu jābūt. Tajā brīdī tev nolaižas rokas. Ja tu saproti, ka cilvēki nezina, nesaprot, nemāk, neizprot, tad var iet mācīt, stāstīt, rādīt, skaidrot...

Bet tagad tu saproti, ka patiesībā visi zina, kā ir jābūt, bet lietas vienkārši nenotiek. Tad ir nākamais jautājums – ko tad darām? Kā mēs to sistēmu patiesībā varam mainīt?”

retoriski jautā Anča. Tam sliecas piekrist arī Leimane-Veldmeijere.

„Tās ir tādas savas republikas ar kaut kādiem saviem noteikumiem.

Es domāju, ka ar to saskaras arī citas iestādes, kas brauc no malas un mēģina saprast, kas īsti notiek. [Tās] ir saskārušās ar tādu diezgan lielu pretdarbību no iestāžu puses,” norāda Leimane-Veldmeijere.

Pieci cilvēki un tualetes pods blakus

Tātad ir būtiski, kā savas iestādes pārrauga pašvaldības, arī Labklājības ministrija (LM). Ministrijas pārstāvis Alliks uzsver - vispirms konsultē, cenšas risināt problēmas. Tikai ilgstošu problēmu gadījumā soda. Galējais solis ir iestādes slēgšana.

„Iedomāsimies situāciju no otras puses. Mēs tagad konstatējam, ka ir ļoti, ļoti slikti pirmajā pārbaudē. Tas jautājums jau nav par lietām, tas jautājums ir par cilvēkiem,” norāda Alliks. “Ja tiem cilvēkiem un tai pašvaldībai nav kur citur šo pakalpojumu nodrošināt, manā uztverē vispareizākais būtu nodrošināt, ka šī pakalpojuma kvalitāte tomēr tiek celta un nodrošināta, nevis vispār izbeigt šī pakalpojuma sniegšanu un cilvēku, tautas valodā, izlikt uz ielas,” pauž ministrijas valsts sekretārs.

Pastāv gan plānotas pārbaudes, gan reakcija uz sūdzībām. Piemēram, „Zeldas” vadītāja, runājot par vardarbību, saka -

resursu centrā, pateicoties saņemtajām sūdzībām, redz tikai nelielu daļu no notiekošā.

„Kāpēc to sauc par aisbergu? Ir arī gana daudz cilvēku, kuri nav spējīgi šo palīdzību meklēt dažādu iemeslu dēļ, gan savu traucējumu dēļ. Nav noslēpums, ka iestādēs ir arī cilvēki, kuri verbāli nekomunicē, un viņi viennozīmīgi nebūs spējīgi meklēt šo palīdzību paši,” saka Leimane-Veldmeijere.

Anča par pansionātiem izsakās skarbi.

„Man šķiet, ir absurds, ka vienā istabā aizvien dzīvo pieci cilvēki un turpat ir tualetes pods blakus.

Tur nav ne aizslietņa, ne kā tāda, par ko stāsta. Ir tik daudz šādu lietu, kas ir cilvēka cieņu pazemojoši, ko mēs redzējām savā vizīšu laikā. Tā sistēma ir jāsagrauj un, ja mēs to nesagrausim, nekas nebūs,” strikta ir Anča.

Viņa pati pērn apmeklējusi pansionātus Latvijā un runā par sistēmu. „Ja tu ej kā diezgan optimistisks cilvēks, tu vienmēr ceri saskatīt, ka patiesībā jau nav varbūt tik slikti, kā likās. Bet diemžēl mums visiem, kas bija šajos braucienos dažādās Latvijas vietās, vairāk gan Rīgas reģionā, nācās ļoti, ļoti vilties, jo mēs redzējām ļoti daudzas sistēmiskas lietas, kas veidoja situāciju, kurā cilvēki nevar, nespēj dzīvot normālu dzīvi tajā brīdī, kad viņi ir ievietoti sociālās aprūpes iestādē. Viņi tur dzīvo kā sistēmā,” saka Anča.

Daudz ko iestādēs arī var mainīt ne tikai ar naudu, bet ar attieksmi.

Piemēram, palīglīdzekļi ir valsts apmaksāti. Kāpēc tos nepaņem, vaicā Anča. „Ratiņkrēsli ir tādi, ka, man šķiet, noteikti no pagājušā gadsimta. Es nesaprotu. (..) Ja tu iedotu cilvēkam ratus, ar ko viņš varētu braukt pats ikdienā, tad arī tev kā darbiniekam būtu mazāk darba. Ja cilvēks pats var aizbraukt pie galda, nevis tev katru reizi viņš jāaizstumj, tad būtu vienkāršāk visiem. Un tā par daudzām, daudzām, daudzām lietām. Par tiem palīglīdzekļiem … es tiešām nesaprotu. Mēs esam jautājuši. Viņi saka: “Jā!” Viņi visu zina, un viss notiek. Tad mēs apskatāmies realitāti un - nekas nenotiek,” norāda Anča.

Slēgtajās nodaļās aizvien pārāk maz darbinieku

Arī Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība) uzsver - būtiska loma ir tieši attieksmei. „Gluži ne badā, gluži ne pliki, gluži ne uz ielas. Formāli gultā, siltumā, pabaroti. Bet tas arī tas ķeksis. Tā ir domāšanas maiņa,” saka Laizāne. “Varbūt pat viens no svarīgākajiem uzdevumiem - kā mainīt domāšanu vai kā atrast darbiniekus, kas tomēr nav ar šo astigmatisko domāšanu, kas ir pansionāts vai nabagmāja,” saka deputāte.

Tā ir sistēma vai atsevišķs gadījums? Laizāne uzskata, ka liela daļa cilvēku strādā sistēmā.

Taču ir arī atsevišķi, kas strādā ar sirdi un dvēseli. „Būtu ļoti jāpamana šie cilvēki un jāstiprina, jo viņi ir tie, kas var mainīt mikroklimatu. Neatbrauks mums no blakus valsts vai pilsētas komanda – iejūtīgi, iecietīgi, profesionāli, visus nomainīs. Tūlīt iestāsies gaišā nākotne. Tā nenotiks. Mums ir iekšienē jāstiprina tie cilvēki, kuri saprot, ko viņi dara,” pauž Laizāne.

Latvijas Radio pievērsās šim tematam, pateicoties vienai vēstulei. Ziņas Radio sniedza arī tiesībsargam, kā arī meklēja informāciju un noskaidroja par cilvēktiesību pārkāpumiem "Raudā", kas tur bijuši pat vēl vasarā. Turklāt atbildīgās iestādes negrasījās stāstīt par problēmām plašākai sabiedrībai. Ir lietas, kuru risināšanai vajadzīga papildu nauda. Taču ļoti daudz varētu mainīt ar cilvēku attieksmi.

Vēl pirmajā stāstā par Raudas pansionātu teikts, ka tiesībsargs ar Latvijas Radio par "Raudu" gatavs runāt vien pēc savas pārbaudes, kas bija plānota drīzumā. Raidījuma tapšanas laikā noskaidrots, ka pārbaude notikusi pirmdien. Tur devās tiesībsargs ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem. Radio izdevās iegūt jaunāko informāciju pēc pansionāta „Rauda” apmeklējuma.

„Mēs jūtam tādu kā uzlabojumu. Tik nopietni un smagi pārkāpumi, kā bija iepriekš, nav vairs konstatējami. Bet, protams, darāmā tur vēl ir ļoti, ļoti daudz,”

Tiesībsarga biroja Sociālo tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska atzinīgi vērtē pansionāta direktores apņēmību un izpratni par uzlabojumu vajadzību.

Iedzīvotājiem ir vairāk nodarbību, taču vajadzētu palielināt iespējas pavadīt brīvo laiku. Nu cilvēkiem pieejams tualetes papīrs, ziepes, dvieļi. Iedzīvotājiem tagad ir sava veļa. „Ko pirmajā reizē mums iepriekšējais vadītājs teica: „Negaidiet, tas te nekad nebūs.” Tagad veļa tiek marķēta,” norādīja Rezevska.

Tomēr īpaši slēgtajās nodaļās joprojām ir par maz darbinieku.

„Kritiski mēs redzējām, ka slēgtajās nodaļās bija atsevišķi klienti nekopti, nemazgāti. Tad mēs novērojām arī klientu ēdināšanas procesu.

Jā, akūti mēs redzējām, ka ir bijusi nepieciešama atsevišķiem klientiem palīdzība, kad ēdiens tiek izgāzts. Klients kā nu var, bezmaz no zemes ņemdams, to ēdienu uzņem.

Tas mūsu ieskatā absolūti nav pieņemams. Še nu mēs redzam, ka darbinieku bijis par maz. Līdz ar to arī tādas situācijas ir veidojušās,” saka Rezevska.

Pansionāta direktore Randoha Latvijas Radio norādīja, ka nevēlas, lai raudzītos tikai uz iemītnieku vai sabiedrības interesēm. Jāsaprot arī, kā jūtas darbinieki.

Taču svarīgi, kas šajā situācijā ir mazāk pasargāts. Darbinieks, kas izpilda savus pienākumus, saņemot atalgojumu un dodoties mājup, vai pansionāta iedzīvotājs, kas slimību dēļ nereti pat nespēj paust savas vajadzības un neapmierinātību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt