Atvērtie faili

#51 Naida noziegumus pret LGBT attaisno pat ar reliģisku pārliecību

Atvērtie faili

#53 Kremļa aprindas, Panamas dokumentos minētas firmas – visi bija Latvijas banku klienti

#52 "Oi, ar rindām - tā ir anekdote!" Kāpēc dažiem onkoloģijas pacientiem nepaveicas

«Oi, ar rindām – tā ir anekdote!» Kāpēc dažiem onkoloģijas pacientiem nepaveicas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Gundega Šmite ir 44 gadus veca valmieriete, divu bērnu mamma. Pagājušā gada oktobrī uzzināja, ka viņai ir vēzis. Ārstēšanu sāka tikai šogad februārī. Kas notiek ar onkoloģijas pacientu ārstēšanu? To skaidroja Latvijas Radio raidījumā "Atvērtie faili".

ĪSUMĀ:

"Un es uzprasīju ārstam, ko man darīt? "Nu, es nezinu, mēģiniet kaut kādas lietas dabīgas, dziedniekus un viss." – To iesaka ārsts? "Nu, kad vairs nav nekas, tad paliek tikai tas, ko jūs paši varat atrast"," par savu pieredzi stāstīja Šmite.

Viņa četrus garus mēnešus pavadīja, staigājot pa onkoloģijas pacientiem radīto it kā prioritāro "zaļo koridoru". Vīlusies un neatbalstīta.

"Es kā pacients arī neinteresēju vispār, absolūti nemaz," viņa atzina.

Tagad Šmite dzer zāļu tējas, atkal gaida rindā uz ārsta konsultāciju un paļaujas uz savu dzīvotgribu.

Garie koridori

"Šobrīd ir ļoti liels sāpju periods kauliem. Ļoti, ļoti, ļoti sāp," teikts ierakstā Šmites audio dienasgrāmatā, ko viņa atsūtīja dažas dienas pirms tikšanās ar "Atvērtajiem failiem".

Gundega Šmite
Gundega Šmite

"Sanāk tā, ka es sazāļoju sevi un 15 stundas es guļu gultā, četras stundas es guļu vannā ūdenī, jo es nespēju izturēt – ķermeni rauj krampji. No sāpēm krampis rauj. Vannā tad man atslābst mugurkauls un iegurnis. Tā dienas daļa man ir ļoti, ļoti īsa, es kaut ko padaru, ieguļos gultā, padaru. Atkal ieguļos, aizeju pastaigāties, tad ieeju vannā. Tā diena ir tāda paredzama. Un šobrīd ir tā, kad ciemiņi nāk pie manis, viņi nāk pie manis vannas istabā. Tad sēž pie manis un runājas. (..) Manējie jau to zina, un pilnīgi nekautrīgi pirmo reizi manā mūža man ir tā, ka mana pieņemšana ir vannas istabā," skanēja turpinājumā.

"Atvērtie faili" ar Šmiti tikās kafejnīcas terasē Valmieras centrā. Viņa uzreiz brīdināja, ka sarunas laikā varbūt kādu brīdi piecelsies pastāvēt, jo ir grūti ilgstoši nosēdēt.

Šmite pasūtīja burkānu sulu, jo kafiju viņa vairs nedzer: "Kalciju skalo laukā, jāsaudzē kauli."

Pirms dažiem gadiem Šmite uzsāka aktīvi sportot, atbrīvojās no liekā svara, 35 kilogramiem, taču tad viņu piemeklēja muguras sāpes. Tas sakrita ar laiku, kad darba vietā parādījās ventilators, tāpēc pie ģimenes ārstes devusies ar bažām par apsaldētām nierēm.

Par to laiku viņa atminējās: "Es jau sākumā: "Ai, kaut tik nebūtu akmeņi, būs operācija, kaut tik nebūtu akmeņi". Tagad es, atceroties to, domāju: "Muļķe, vai ne? Būtu bijuši akmeņi...""

Oktobrī Šmitei veica rentgenu, kas uzrādīja metastāzes kaulos. Lai sāktu ārstēšanu, bija jānoskaidro, kur atrodas audzēja avots, tāpēc ģimenes ārste caur "zaļo koridoru" pierakstīja viņu pie Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) ārsta Laura Repšas, kurš specializējas kaulu onkoloģijā.

Šmites ģimenes ārste Ņina Gailīte sacīja, ka tas bija vienīgais speciālists un, konsultējoties ar vietējo onkologu, nevienu citu speciālistu neizdevās atrast.

Tomēr Šmites pieredze Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā liek domāt, ka "zaļā koridora" sistēmā ir nepilnības. Ārsts jau pirmajā vizītē aicinājis vērsties privātklīnikā.

Šmite ārstam sacīja, ka viņai ir "zaļais koridors", bet viņš atbildējis: "Tur jau jums neko neatbildēs uz nevienu jautājumu, tas būs ilgi, redziet, ka jūs uz priekšu netiekat, ir jau decembris." Sāpes tobrīd jau bijušas mežonīgas.

Ar Šmites uzstājību dakteris pats pierakstījis viņu uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu ar kontrastvielu.

Par to Šmites audio dienasgrāmatā bija teikts:

"Man zvana iepriekšējā vakarā par pierakstu, un saka, vai ārsts man ir teicis.

Es saku, jā, man ir magnētiskā rezonanse ar kontrastvielu.

Nē, jums nav kontrastviela.

Es saku, kā nav? Man ir lapiņa, nosūtījums, dakteris uzrakstīja magnētisko rezonansi ar kontrastvielu.

Nē, jo tad dakteris mums būtu pateicis, jo kontrastvielai jums dienu iepriekš jānodod analīzes.

Es saku, bet ir jau vakars, man rītdien pie jums jābrauc.

Dakteris pateica, ka jums jāmaksā 280 (eiro) bez kontrastvielas un 380 (eiro) ar kontrastvielu?

Es saku, nē, man nav jāmaksā, mani pieteica caur "zaļo koridoru".

- Nē, mums nav noslēgts līgums ar "zaļo koridoru"."

Galu galā par izmeklējumu Šmite samaksāja. To veica "Veselības centrā 4" turpat Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas telpās.

Šmite pauda: "Es biju šokā. Jo man šķita, ja jau "zaļais koridors", tad "zaļais koridors", un kāpēc tad tas "zaļais koridors" īsti ir vajadzīgs, ja viņam nekādas jēgas nav, man tāpat ir jāmaksā."

Dakteris Lauris Repša intervijai nepiekrita, taču situāciju rakstiski skaidroja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) galvenais ārsts Uģis Zariņš. Slimnīca nodrošinot konsultācijas un ārstēšanu pacientiem "zaļā koridora" ietvaros, taču iespējas veikt diagnostiku esot ierobežotas, jo iestādei nepieder magnētiskās rezonanses iekārta.

Zariņš paskaidroja: "Par laimi, šādu pacientu skaits, kam nepieciešama speciāla onkoloģiska palīdzība TOS, ir visai neliels, kā dēļ ārsts kļūdījās un ierasti nosūtīja pacienti uz tuvāko vietu, kur iespējams izmeklējumu veikt visātrāk, nenoskaidrojot, vai tas var tikt izdarīts "zaļā koridora" ietvaros. Pareizi būtu bijis pacienti nosūtīt uz kādu no Latvijas specializētajām slimnīcām, kur pieejama diagnostika bez maksas. Ārsts bija pārliecināts, ka "zaļais koridors" strādā visur, nevis tikai divās slimnīcās Rīgā."

Kā tam būtu bijis jānotiek

Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Jūlija Voropajeva skaidroja, ka "zaļais koridors" sastāv no diviem posmiem. Uz sākotnējiem izmeklējumiem pacientu nosūta ģimenes ārsts un tos var veikt jebkurā ārstniecības iestādē, kurai ir līgumattiecības ar NVD. Iestādei izmeklējums jānodrošina desmit dienu laikā no pieraksta brīža.

Ja aizdomas par audzēju apstiprinās, pacientu tālāk nosūtīta uz sekundāro diagnostiku kādā no četrām specializētajām ārstniecības iestādēm. Tās ir Rīgas Austrumu slimnīca, Stradiņa slimnīca, Daugavpils vai Liepājas reģionālā slimnīca.

NVD pārstāve Voropajeva norādīja: "Pēc būtības šajā gadījumā, skatoties no mūsu "zaļā koridora" algoritma, tad bija vienkārši lieks tas starpposms Traumatoloģijas slimnīcā, jo principā pēc metastāžu atklāšanas ģimenes ārstam būtu uzreiz pacients jānosūta uz vienu no specializētajām iestādēm, kur viņš arī saņemtu visus nepieciešamos izmeklējumus, lai noskaidrotu audzēja lokalizāciju un lemtu par tālāko ārstēšanu."

Specializētajās iestādēs esot visi nepieciešamie speciālisti un izmeklējumi, lai veiktu ļaundabīgo audzēju sekundāro diagnostiku un tālāko ārstēšanu.

Voropajeva piebilda: "Vienīgais, protams, jautājums vienmēr paliek par pacienta varbūt arī ārstu dažreiz izvēli, piemēram, ja pacients uzskata, ka kāds speciālists var atrisināt tieši viņa jautājumu, tad viņi izvēlas iet tieši pie tā speciālista, kur viņš grib, bet tas varbūt ne vienmēr saskan ar to izveidoto kārtību, kā tas notiek."

Komunikācijas "koridori"

Šmitei biopsiju veica Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, Austrumu slimnīcas onkoloģijas centrā viņa nonāca jau ar zināmu audzēja lokāciju.

Viņa norādīja: "Pēc biopsijas noskaidroja trīs vietas, kur man var būt [vēzis], mani uzreiz nosūtīja kuņģi pārbaudīt, kur arī atklāja, ka man ir kuņģa vēzis galvenais. Rezultāti bija [jāgaida] trīs nedēļas, trīs nedēļas, tātad tam slimniekam, kurš jau tā mokās ar sāpēm, biopsiju gaida trīs nedēļas. Sagaidot trīs nedēļas biopsiju, bija jāpiesakās uz ķīmijterapiju, atkal divas nedēļas pie ārsta Gaiļezerā."

Latvijas Onkoloģijas centrā Šmite atbildes uz saviem jautājumiem nav saņēmusi. "Viņa tikai sarakstīja lapiņas, ka būs konsīlijs kaut kad, un 5. februārī sākās ķīmijterapija," sacīja paciente, kura turklāt līdz šim brīdim vēl nezināja audzēja stadiju. To viņai pateica tikai martā, kad viņa ieradās uz nākamo ķīmijterapiju.

Šmite atcerējās: "Slimnīcas stāva vadītāja mani papaijāja, smejoties visas palātas priekšā, un pateica: "Ak, Šmitīte, cik tu ilgi tēlosi mazu bērnu, nu ko tu vari stāstīt, ka tev neviens ārsts, kur tu pirms tam runāji, neteica, ka tev ir 4. stadija, tev jau sen ir 4. stadija, jau oktobrī tas bija zināms."

"Un es stāvēju, es raudāju, es tā raudāju!" – teica Šmite, kura pēc saskarsmes ar ārstiem izjūt rūgtumu, jo radās sajūta, ka it kā pēc iespējas ātrāk no viņas gribētu atbrīvoties.

Vajadzētu garākas vizītes, bet...

Latvijas Onkologu asociācijas prezidents Jānis Eglītis, to komentējot, norādīja uz vizītes ilgumu, kas Latvijā ir 15–20 minūtes. Turklāt nereti aiz durvīm gaida nākamie pacienti.

Viņš sacīja: "Nu, te arī ir daudzi šie te problemātiskie jautājumi, ka cilvēkam paziņojot, ka tas ir vēzis vai metastātisks vēzis, tur ir jārēķinās, ka tās saruna var aiziet līdz stundai un varbūt pat ilgāk, ne vienmēr visiem ir laiks tik daudz to izrunāt."

Vidēji rietumvalstīs pirmreizējo pacientu vizītēm atvēlēta stunda, tiek piesaistīti arī psihologi vai atbalsta personāls. Latvijā pie pašreizējā speciālistu skaita pagarināt vizītes laiku nemaz nav iespējams, uzskata Eglītis.

"Pretējā gadījumā, ja būs šī pusstunda vai stunda, tad tas gaidīšanas laiks būs trīs četras reizes ilgāks, es domāju pat uz pirmreizēju konsultāciju būs jāgaida pāris mēneši."

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe piekrita, ka bieži vien trūkst informācijas, tāpēc organizācija četrās onkoloģijas klīnikās izvietos vismaz informatīvos stendus.

"Katrs cilvēks, uzzinot diagnozi, ir pirmo reizi tajā situācijā. Un tad, kad tu esi pirmo reizi, tu pat nezini, ko jautāt. Līdz ar to šī nesaprašanās, tā komunikācijas problēma jau var rasties no pacientu nezināšanās un no tā, ka ārsts nezina, ka pacients nezina."

Bukleti sniegs pamatinformāciju par diagnozi, ārstēšanu, atbalsta iespējām un būtiskākajiem jautājumiem, kurus pacients varētu uzdot ārstam.

Četri gari mēneši 

Šmitei "zaļā koridora" process ilga četrus mēnešus no pirmā rentgena oktobrī līdz ķīmijterapijai februārī.

"Ja jūs jau redzat pēc dokumentiem, ka cilvēkam ir 4. stadija, kāpēc ir jāgaida vēl divas nedēļas onkologs un biopsija vēl trīs? Tās ir manas piecas nedēļas! Tās ir manas! Par piecām nedēļām ātrāk, tas nozīmē, ka man varbūt ir lielāka iespēja, ka man izgriezīs to vēzi un ka man ir iespēja tai operācijai."

"Man ir jautājums – kāda jēga "zaļajam koridoram"? Es tūlīt sākšu raudāt," izlaužoties asarām, sacīja Šmite.

Acīmredzami "zaļais koridors" bija daudz ilgāks, nekā vajadzētu. Likumā noteikts, ka no pirmās konsultācijas specializētajā slimnīcā līdz konsīlija lēmumam par ārstēšanu jānonāk 30 dienās.

Ja process nenotiek 50 dienu laikā, pacients ar iesniegumu var vērsties NVD, kur izvērtētu šo situāciju, taču pēdējos divos gados sūdzības par "zaļo koridoru" nav saņemtas.

Neveiksmīgs izņēmums

Arī ārsti un pacientu organizācijas uzskata, ka šobrīd "zaļajā koridorā" nav lielu sistēmisku problēmu un Šmites gadījums ir neveiksmīgs izņēmums. Cita lieta, ka arī mēnesis pacientiem šķiet pārāk ilgi, norādīja Šmites ģimenes ārste Ņina Gailīte.

Viņa pauda: "Liekas, katra diena, kamēr tu tiec, [velkas] kā mūža garumā. Tajā brīdī tava dzīve ir apstājusies, kamēr tu tiec skaidrībā un pie ārstēšanas... Tas ir smagi."

Pieejamība atšķiras arī pa iestādēm. Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Sarmīte Veide skaidroja: "Mēs redzam, ka ir iestādes, kuras ievēro šīs desmit dienas, bet ir dažas iestādes, kuras piedāvā mums 14 dienas. Tajā pašā laikā to pašu izmeklējumu cita iestāde, piemēram, piedāvā trīs dienu laikā. Tas mums, ģimenes ārstiem, prasa laiku, lai mēs zvanītu vienai iestādei, otrai, un meklētu šo īsāko periodu."

Savukārt onkologs Jānis Eglītis apstiprināja, ka cilvēku trūkuma dēļ biopsijas rezultāti agrāko desmit dienu laikā pašlaik tiešām jāgaida divas līdz trīs nedēļas.

Viņš norādīja: "Biopsijās jau tur neparādās – tas ir zaļais vai zilais, vai oranžais, tur vienkārši materiāla daudzums nāk, un viņu tā arī apstrādā. Vienkārši viņi visi nonāk laboratorijā, un tur viņi arī tiek pārbaudīti."

Liepājnieces Helgas Beks pieredze

Visi uzrunātie speciālisti gan norāda uz lielām problēmām citur. Un tā ir pakalpojumu pieejamība onkoloģiskajiem pacientiem, kuriem nepieciešamas atkārtotas pārbaudes, jo viņiem "zaļajā koridorā" ieeja šobrīd ir liegta.

Liepājniece Helga Beks, kura 2019. gadā izgāja "zaļo koridoru" pēc atklāta dzemdes kakla vēža un piedzīvoja situāciju, kad pēc ķīmijterapijas un operācijas audzējs pērn decembrī tomēr atmodās, sacīja: "Ziniet kā ir, pašā sākumā, kad man onkoloģe pateica to situāciju, pateica, ka ceturtā stadija, es braucu mājās un raudāju. Es runāju viena pati ar sevi, es nezināju, ko iesākt. Pēc tam es nomierinājos un teicu:

"Jā, Helga! Tu vienalga vinnēsi, un vai tad tā vienīgā grūtība, dzīvē visādi ir gājis, un jātiek tam pāri!""

"Tagad es izgāju piecas ķīmijterapijas, šobrīd man ir zāles, analīzes uz doto brīdi ir labas, kaut kāds tur sīkumiņš, bet nu analīzes ir labas. Bet ļoti daudz ir tas, ka pats kaut ko dara, viennozīmīgi."

Helga Beks.
Helga Beks.

Helga Beks uzsvēra, cik būtiski pašam pacientam nepārtraukti turēt roku uz pulsa. Katru mēnesi viņa veic asinsanalīzes, lai sekotu līdzi onkoloģiskā marķiera izmaiņām, reizi trīs mēnešos apmeklē onkologu, un reizi pusgadā viņai nozīmēta vēdera dobuma ultrasonogrāfija.

Viņa atklāja: "Oi, ar rindām – tā ir anekdote. Tās ir pirms operācijas, un pēc operācijas pagājušogad bija, es brīžiem pat noraudājusies biju. Tad jau "zaļais koridors" bija beidzies. Man pateica slimnīcā – tikai lai neapvainojas Liepājas slimnīca –, man pateica, ka pārbaude, ja nemaldos – man sonogrāfiju vajadzēja, ir pēc pusgada, bet man ir nozīmīga katra nedēļa, katrs mēnesis."

Tāpēc Helga Beks ņēma grožus savās rokās un katru reizi, kad ir nepieciešams izmeklējums, apzvana vairākas ārstniecības iestādes un izvēlas to, kur gaidīšanas laiks mazākais.

Šādu pieeju viņa kā atbalsta biedrības "Dzīvības koks" mentore iesaka arī citiem pacientiem.

"Jā, lielā lapa priekšā ar telefona numuriem, un visu Latviju apzvanu. A ko darīt? A ko darīt? Tur nevar gaidīt, tur jābūt rokai uz pulsa ir."

"Ļoti pacietīgiem jābūt un jāmeklē. Protams, par naudu [var], man te vajadzēja vienu izmeklējumu, es nepateikšu – arī kaut kādu sonogrāfiju, bija Liepājā, ka var pēc nedēļas tikt, bet tas maksāja kādus nepilnus 200 eiro, ja nemaldos," viņa atklāja.

Raidījums "Atvērtie faili" pārliecinājās, ka pieraksta laiks uz izmeklējumiem ārstniecības iestādēs Latvijā atšķiras pat par vairākiem mēnešiem:

"Labdien, sakiet, kad būtu pieejams tuvākais izmeklējums vēdera dobuma ultrasonogrāfijai?" vairākām ārstniecības iestādēm vaicāja "Atvērtie faili".

  • Liepājas reģionālā slimnīca: "Kādi seši, septiņi mēneši."
  • Ventspils slimnīca: "Pie dakteres Primakas jūlija mēnesis par valsts naudiņu."
  • Vidzemes slimnīca: "Ultrasonogrāfijā mums ir decembrī pieraksts."
  • Rēzeknes slimnīca: "Šobrīd tikai gaidītāju rindā varam piefiksēt jūsu datus, rinda aptuveni divi mēneši."

Savukārt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā iespējams pierakstīties augustā, Veselības centru apvienība piedāvā vienu brīvu vietu septembrī, bet Rīgas 1. slimnīca tikai iespēju stāties gaidītāju rindā, kur jāgaida aptuveni trīs līdz četrus mēnešus.

Latvijas Onkologu asociācijas prezidents Jānis Eglītis stāstīja, ka pie šīs problēmas, visticamāk, jau būtu ķērušies klāt, ja pasauli nebūtu apturējusi Covid-19 pandēmija.

"Tur ir jābūt kaut kādiem indikatīviem rādītājiem, marķieriem, kuru gadījumā tad ir jādod šis prioritārais piekļuves ceļš izmeklējumiem, un arī speciālistiem, jo slimības atkārtošanās gadījumā tas ir vēl būtiskāk," viņš pauda.

Nākotnes plāni par dzelteno koridoru

Vasaras sākumā publiskajai apspriešanai nodots jauns onkoloģijas plāns turpmākajiem trim gadiem. Tas sola modernu pieeju ārstēšanai un uzlabojumus. Piemēram, radīt dzelteno koridoru onkoloģijas pacientiem, kuriem vajadzīgi atkārtoti izmeklējumi vai slimība atgriezusies. Arī nodrošināt psihoemocionālo atbalstu.

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe vērsa uzmanību uz skrīninga atsaucības lielo kritumu pandēmijas laikā. Latvijā jau tāpat salīdzinoši maz cilvēku aiziet uz skrīningu, līdz ar to vēzi atklāj novēloti, bet pandēmija situāciju pasliktinājusi.

Piemēram, uz krūts vēža izmeklējumiem pirms pandēmijas aizgāja ap 40% aicināto sieviešu, bet pērn pārbaudījās tikai nepilni 30%.

No Veselības ministrijas Onkoloģijas plāna par skrīningu aptveri .
No Veselības ministrijas Onkoloģijas plāna par skrīningu aptveri .

Berķe paskaidroja: "Par to visā Eiropā sit gongus, jo krūts vēža skrīningi ir katastrofāli kritušies visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kurās ir šīs skrīninga programmas, arī tajās, kur līdz šim viņas ir bijušas daudzmaz efektīvas, jo cilvēki vienkārši baidās iet uz tiem skrīningiem. (..) Ja ir bijis, teiksim, kaut kāds aizmetnis potenciālai onkoloģiskai slimībai, tad, kamēr viņš saņemsies un aizies, tas nozīmē, ka tas būs novēloti un atkal viņš iekritīs tajā trešajā un ceturtajā stadijā."

Laikus veikta diagnostika ir viena no būtiskākajām jaunā onkoloģiskā plāna sadaļām.

Par to, kā sekmēt skrīninga aptveres rādītājus, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" iepriekš izteicās veselības ministrs Daniels Pavļuts ("Attīstībai/Par!"). "Šis jautājums ir diezgan cieši saistīts ar primārās aprūpes spējām, ar ģimenes ārstiem, kā mēs varam palīdzēt ģimenes ārstiem gan atrast laiku, gan mudināt aktīvi strādāt ar šo jautājumu, ģimenes ārsti nav vienīgie, protams, bet te nu jāsaka, ka skrīninga jautājumi ir vieni no tiem, kas signalizē par aprūpes vājumu."

Ģimenes ārsti varētu būt atslēgas personas skrīninga aptveres palielināšanai, piekrita arī Berķe. Viņa gan apšaubīja ģimenes ārstu spēju nest visu smagumu, kas tiek likts uz viņu pleciem.

Veselības ministrijas galvenais onkologs Jānis Eglītis piekrita, ka skrīninga rādītāji ir uz pusi mazāki, nekā tiem vajadzētu būt. Tuvākajā laikā Eiropas vadošie eksperti veiks skrīninga programmas auditu un sniegs rekomendācijas, kā to uzlabot.

Eglītis paskaidroja: "Ko mēs redzam, kur ir tie veiksmes stāsti, – vai tā ir Slovēnija vai Nīderlande, pēc būtības ir jābūt konkrētai iestādei, kas atbild ne tikai par vēstuļu un uzaicinājumu nosūtīšanu, bet arī par šo izmeklējumu veikšanu, par viņu kvalitāti, par atgādināšanu utt. Mums līdz šim tādas struktūras nav bijis, jo faktiski NVD aprobežojas ar vēstuļu izsūtīšanu, attiecīgi reģistrē šos rezultātus, bet nekāda padziļināta analīze vai atkārtotu vēstuļu nosūtīšana, nekas tāds nenotiek."

Latvijā šobrīd pieejami četri valsts apmaksāti skrīningi: krūts, dzemdes kakla un zarnu audzēja skrīningi, un šogad ieviesta arī profilaktiskā pārbaude prostatas vēža noteikšanai.

Šmite gan nedomā, ka būtu varējusi audzēju atklāt agrīnā stadijā, jo iepriekš diskomfortu nav jutusi – kuņģa vēzis esot klusais slepkava.

Viņa pauda: "Jo man ir pūku audzējs, man nav audzējs tāds, kāds ir bumbuļveidīgais, man ir pūkas, kā pieneņpūkas. Viņš iet tālāk, man ir aizgājis uz plaušām, uz aknām, metastāzes ir asinīs, līdz kauliem, tāpēc man ir ceļgalā, plecā, pirkstos, pēdās, visur, kur ir audzējs. Un visā ķermenī. Jo viņš ir pūku veida, ja man būtu bumbulis, tad varbūt man būtu ātrāk atklāts, tad man sāpētu tas kuņģis. Man kuņģis nesāp, jo tur ir pūkas."

Onkologs Jānis Eglītis piebilda, ka lielākajai daļai audzēju sākotnējās izpausmes ir ļoti nespecifiskas, un pacientam sūdzības rodas, tikai tam izplatoties.

Viņš norādīja: "Manuprāt, reizi gadā, tā pati ultraskaņa vēderdobumam un kaut kāda ir onkoloģiskās modrības anketa pie ģimenes ārstiem, to varētu aizpildīt, kur attiecīgi atzīmē par  sūdzībām, kas varbūt arī ir nespecifiskas, kaut kādi apetītes pazeminājumi, svarā krišanās, vai kaut kādas sāpes un tamlīdzīgi. Bet nu nav īsti garantijas, jā, ko varētu rekomendēt, lai tā nebūtu. Tad bezmaz jātaisa magnētiskā rezonanse visam ķermenim katru gadu, bet tas, manuprāt, īsti nav iespējams un nav arī normāli."

Medikamentu pieejamība

"Dzīvības koka" pārstāve Gunita Berķe uzskata, ka būtiskākais onkoloģijas plāna uzdevums ir panākt, lai Latvijā būtu pieejami jaunākie medikamenti.

"Lai tiek pievērsta uzmanība arī metastātiskam vēzim, jo arī metastātisks vēzis nav nolemtība, var cilvēki dzīvot ilgi, un cilvēki var dzīvot kvalitatīvi, ja ir atbilstoša terapija."

Inovatīvo medikamentu pieejamības ziņā Latvija krietni iepaliek no Eiropas Savienības valstīm, arī tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas.

Piemēram, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācija apkopojusi valsts kompensējamo medikamentu budžetu Baltijā 2021. gadā. Latvijā tie ir 163 miljoni, Igaunijā 189, savukārt Lietuvā 451 miljons.

Infografika par kompensējamiem medikamentiem
Infografika par kompensējamiem medikamentiem

Mums ir garākais laiks līdz onkoloģijas zāļu pieejamībai – 981 diena kopš reģistrācijas Eiropas Zāļu aģentūrā, tikmēr Dānijā tās ir 86 dienas. Jaunajā onkoloģijas plānā šoreiz lielākais finansējums – 64 miljoni – paredzēti tieši medikamentiem.

Eglītis izteicās: "Manuprāt, ja mēs domājam par ilgtermiņa risinājumiem, tad mums daudz vairāk ir jātiecas uz riska faktoru ierobežošanu, samazināšanu un agrīnu diagnostiku. Tas būs globāli, valstiski un arī ekonomiski ienesīgāks pasākums, nekā tērēt visu pēdējos medikamentos."

Vai Onkoloģijas plānu vispār iedzīvinās, tas atkarīgs no finansējuma, ko piešķirs valdība, rudenī dalot budžetu.

Šogad onkoloģisko slimību ārstēšanai atvēlēti 109 miljoni eiro. Lai izpildītu onkoloģijas plānu, budžets būtu jādubulto. Kopumā turpmākajiem trim gadiem nepieciešami 380 miljoni.

Veselības ministrs solīja, ka onkoloģija būs viena no viņa prioritātēm, bet Eglīša balsī jūtama skepse, jo medicīnā prioritāšu ir daudz: "Mēs jau redzam, ka arī iepriekšējie plāni, kas bija 2009.–2015. gadam, pēc tam bija 2016. vai 2017.–2020., viņi jau ļoti labi ir uzrakstīti un saturiski, bet, ja tam visam pretī nav līdzekļu plus cilvēki, tad tas tā arī uz papīra paliek."

Latvijā ik gadu 11 000 iedzīvotāju diagnosticē ļaundabīgus audzējus, un ik gadu ap sešiem tūkstošiem tādēļ aiziet viņsaulē.

Šmite negrasās padoties

Kamēr par plānu vēl tikai spriež, Šmite lieto pretsāpju zāles un prāto, vai, ātrāk sākot ārstēt, viņas stāvoklis būtu labāks. Viņa jau sev sarunājusi mācītāju no vietējās luterāņu draudzes.

Viņa norādīja: "Ja kaut kas ar mani notiek tik smags un es ļoti strauji aizeju, tad lai viss ir gatavs, viss ir sakārtots, jo man tomēr arī maza meitiņa ir. Un puikam tūlīt būs 18, tas jau ir savā dzīvē."

Šmites meitiņai ir astoņi gadi, un viņai vēl ļoti, ļoti vajag mammu. Par meitu parūpēties solījusi sievietes māsa.

Šmite sacīja: "Es esmu jau apradusi ar situāciju. Vienīgais ir tas, ka mana lielākā mūža daļa ir pagājusi bez drauga, bez vīrieša, jo man likās, ka es nevaru atrast mīlestību savu. Un oktobrī es iepazinos ar puisi, fantastisku... Dievs man atsūtīja lielisku vīrieti. Ļoti, ļoti lielisku un... (raud) Žēl viņa, protams, bet viņš jau saka, ka es ar tevi kopā cīnīšos un tu dzīvosi. Un es uz viņu skatos un saprotu, ka tā mīlestība ir liela, bet es viņam saku, – esi reāls, viņš saka, – nē, mēs cīnīsimies."

Pagaidām viņa padoties negrasās. Visvairāk viņa baidās palikt guloša un kopjama.

"Tad viss, tad es saku, ka viss. Tad es padodos, tad es padošos," viņa teica.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti