Reizi piecos gados Eiropas Savienības (ES) pilsoņi izvēlas savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā (EP), un kopš 1979.gada šos pārstāvjus ievēl tiešās vispārējās vēlēšanās. Pirms tam deputātus iecēla dalībvalstu parlamenti. Latvijā šīs būs trešās Eiroparlamenta vēlēšanas, un līdz tām atlikušas vairs tikai 12 dienas. Lai veicinātu vēlētāju aktivitāti, visā ES pat mainīts šo vēlēšanu datums.
"Šoreiz ir citādāk," tā vēsta Eiropas Parlamenta vēlēšanu moto. Un citādāk patiešām ir, ja ņem vērā faktu, ka Eiropas Parlaments ir ieguvis lielāku teikšanu par daudziem svarīgiem lēmumiem Eiropā un pirmo reizi vēsturē būs cieši iesaistīts arī Eiropas Komisijas prezidenta izvēlē. Tai pat laikā daudzviet Eiropā aug radikālo un eiroskeptisko partiju ietekme, kuru atspēriena dēlītis ir krīzes un šaubu nomākta sabiedrība.
Eiropas Parlamenta vēlēšanas visās 28 ES dalībvalstīs notiks četras dienas – no 22. līdz 25.maijam. Katra valsts sev varēja izvēlēties piemērotāko datumu. Pirmās vēlēšanu maratonu sāks Nīderlande un Lielbritānija, kas vēlēšanu dienu noteikušas jau ceturtdien, 22.maijā, tad piektdien sekos Īrija, sestdien līdz ar vēl četrām valstīm balsos Latvija, bet vairums valstu izraudzījušās svētdienu, 25.maiju.
Eiropas Parlamentā kopumā jāievēl 751 deputāts, un, ņemot vērā valsts izmēru un iedzīvotāju skaitu, tradicionāli visvairāk deputātu, proti 96 būs Vācijai, un 74 - Francijai, bet vismazāk Igaunijai, Kiprai, Luksemburgai un Maltai, kur katrai tikai būs 6 deputāti. Arī Latvija būs politiķu skaita ziņā mazāk ietekmīgo valstu vidū ar 8 eiroparlamentāriešiem. Turklāt, par vienu deputāta vietu mazāk, nekā iepriekšējā sasaukumā, jo pēc Horvātijas pievienošanās un saskaņā ar Lisabonas līgumu, lai neaudzētu bezgalīgu deputātu skaitu, dažām valstīm no saviem nācās atteikties.
Šīs ir EP vēlēšanas, kurās pirmo reizi tik cieši deputātu saraksti savīti ar Eiropas Komisijas prezidenta izraudzīšanos. Katrs lielākais EP pārstāvētais spēks ir izraudzījies savu kandidātu: labējie - "Eiropas Tautas Partija" bijušo Luskemburgas premjerministru Žanu Klodu Junkeru, sociālisti – esošo Eiropas Parlamenta prezidentu Martinu Šulcu, liberāļi – bijušo Beļģijas premjerministru Giju Verhovstadu un zaļie – Eiropas Parlamenta deputātus, vācieti Ska Kelleri un francūzi – Žozē Bovē.
Teorētiski, vēlēšanās visvairāk balsu ieguvušais spēks var pretendēt uz sava kandidāta iecelšanu Eiropas Komisijas prezidenta amatā. To gan daudzi Eiropas procesu pārzinātāji jau tagad apšauba, norādot, ka viss galu galā var pagriezties gluži citādāk, jo lēmumu pieņems sarunās ar dalībvalstu vadītājiem.
Viens no vēlēšanu lielākajiem jautājumiem ir, vai savu lielākā politiskā spēka statusu EP turpinās saglabāt labējie, proti "Eiropas Tautas Partija", un cik lielu atbalstu ilgstošās krīzes dēļ būs izpelnījušies kreisie. Pēc jaunākajiem aptauju datiem labējās partijas Eiropā par dažiem procenta punktiem apsteidz kreisos, taču abi idejiski pretējie politiskie spēki soļo visai cieši līdzās.
Šo vēlēšanu viens no svarīgākajiem akcentiem ir arī radikālo, eiroskeptisko partiju augošais spēks, īpaši Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Grieķijā, Ungārijā, nemainīgi arī Lielbritānijā, un vairākās citās valstīs.
Francijā galēji labējās, erisokeptiskās Marijas Lepēnas vadītā partija "Nacionālā fronte", kas savu kampaņu balsta uz cīņu pret Briseles diktātu un imigrāciju, veido aliansi ar Nīderlandes galēji labējās Brīvības partijas līderi Gērtu Vildesu, lai pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām radītu eiroskeptiķu frakciju un kā pati saka, pārveidotu ES, to sagraujot no iekšpuses.
Labējo un kreiso partiju argumenti cīņā ar eiroskeptiķiem ir pievērst uzmanību tam, kādus risinājumus krīzei viņi sola un cik daudz tur slēpjas populisma un cik ir reālu piedāvājumu.
Aptauju dati par eiroskeptiķu panākumiem ir dažādi. Vieni sola 15 vai līdz pat līdz 30% lielu eiroskeptiķu pārstāvniecību nākamajā Eiropas Parlamentā.
Tas darījis bažīgus dažus ekspertus, sakot, ka 20% eiroskeptiķu vēl būtu pieņemami un pat labi demokrātijai, bet lielāks skaits būtu katastrofāli un skaidri parādītu, ka kaut kas ar Eiropu nav īsti kārtībā.
EP nepārprotami ir kļuvis iekārojamāks. To sajutuši politiķi daudzās valstīs, un to spilgti apliecina arī šā gada vēlēšanu saraksti, kas pilni bijušo premjeru, ministru, parlamenta deputātu un daudzu spējīgu un karjeru alkstošu politiķu vārdiem. EP, kam ilgstoši bija sanatorijas slava, kurā mierīgus gadus varēja baudīt savu laiku valsts labā nokalpojuši politiķi, kļuvis gluži citāds.
Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā, EP ir daudz lielākas pilnvaras. Tas nozīmē, ka deputātiem ir teikšana par lielāko daļu un svarīgāko nozaru ES likumiem tādās stratēģiskas sfēras kā, piemēram, lauksaimniecība, enerģijas drošība, imigrācija, tieslietas un iekšlietas, veselības aprūpe. Bez parlamenta jāvārda tie tālāk Eiropas likumi netiek.
Un nākamajos piecos gados būs visai daudz svarīgu tēmu, kuras var paredzēt jau šobrīd un, kuras nešaubīgi būs svarīgas arī Latvijai - enerģētikas neatkarība no Krievijas, īpaši pēc agresijas Ukrainā, jaunu avotu meklējumi, brīvās tirdzniecības līgums ar ASV, nosacījumi atjaunojamās enerģijas daudzumam, datu aizsardzība un privātums, kā arī citi jautājumi.
