Bijusī Valsts drošības komitejas ēka Brīvības ielā Rīgā nu jau kādu laiku ieguvusi glītu fasādi, bet jautājumi par 104 gadus vecā nama apdzīvošanu joprojām beidzas ar vienu atbildi – intereses nav. To trešdien, 24.februārī, dzirdēja arī Saeimas Pieprasījumu komisijas deputāti, kuri iztaujāja ēkas īpašnieku „Valsts nekustamos īpašumus".
„Oficiāli ir piedāvāts piecām valsts institūcijām. (..) Jā, padomāsim, jā, apsvērsim, bet konkrētas intereses rakstiskā veidā nav,” stāsta VNĪ vadītājs Mārtiņš Tols. Vienīgā interese joprojām ir no Kultūras ministrijas un Okupācijas muzeja par Stūra mājas ekspozīciju pirmajā stāvā un pagrabā, kas aizņem vien desmito daļu no ēkas 7000 kvadrātmetriem.
Taču arī tur inženierkomunikācijas vietām turas uz godavārda. „Cilvēkiem darba apstākļi nav normāli. Apkures sistēma, ūdensvads tur ir katastrofālā stāvoklī. Tā kā jebkurā gadījumā, lai ēkā iedvestu dzīvību, tā ir jārekonstruē,” norāda Tols.
Tols lēš, ka bez jau ieguldītā pusmiljona eiro fasādes un jumta remontam vajadzēs vēl gandrīz deviņus miljonus ēkas savešanai kārtībā no iekšpuses.
Pirmajā stāvā atsevišķās platībās līdzās muzejam varētu būt veikali, bet, sākot no otrā stāva, standarta valsts biroji.
Pārbūvi gan nedrīkstētu veikt bez pilnas vēsturiskās izpētes, uzskata Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis. „[Jāsaprot,] kuri elementi, kuras sienu virsmas ir ļoti svarīgas vēstures iemūžināšanai. Līdz pēdējai detaļai! Viens ir izpēte, otrs – fiksācija. To visu vajadzētu arī ar modernām tehnoloģijām nofiksēt, lai mums paliktu pēc iespējas plašāka, pilnīgāka informācija.”
Pārbūvēta gan netiks Stūra mājas ekspozīcija ēkas 1.stāvā un pagrabos, kam piešķirts vēsturiska notikuma vietas statuss. Kultūras ministrija sola, ka tā arī turpmāk būs pieejama publikai.
Bet tieši pārējās ēkas apdzīvošana raisīja visvairāk deputātu jautājumu, tostarp no diskusijas iniciatores Ingunas Rībenas (Nacionālā apvienība). Viņasprāt, nams būtu pelnījis jaunu dzīvi: „Vai tas ir tas nomācošais psiholoģiskais klimats, kas joprojām valda visā ēkā neatkarīgi no tā, ka Kultūras ministriju interesētu pagrabi un 1.stāvs, kas varētu būt tas izolācijas slānis, kas pārvar…? Varbūt var kaut kā atdalīt ieejas? Kas ir tas iemesls, kādēļ tik izcilā pilsētas vietā nevarētu tomēr pārvietot kādus birojus?”
Iemeslus skaidro Tols: „Viens, protams, ir naudas jautājums. Otrs – sabiedriski politiskais jūtīgums. Jebkurš nomnieks, kas tur tagad vai vēlāk ietu iekšā, tiktu kaut kādā veidā sasaistīts ar ēkas auru, ja tā var teikt. Gribot negribot jebkuram no mums, ejot ēkā, ir sajūta, ka tur kādreiz kaut kas ir noticis, un no tā mēs nevaram izvairīties. „Rīga 2014” laikā bija tāds lozungs „Pārkrāsosim!”, ko izvirzīja arhitekti. Nepārkrāsosim jau vēsturi, bet tikai ēku, un tikai tajā daļā, kur mums ļauj.”
Daži tautas kalpi pieļāva, ka Tetera namā varētu iemitināt, piemēram, Ģenerālprokuratūru vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Romualds Ražuks („Vienotība”) norādīja, ka līdzīga pieredze ir ar čekas māju Viļņā, kur muzejs labi sadzīvo ar tiesībsargājošām iestādēm. Tiesa, Rīgā KNAB jau tiek remontētas citas telpas un arī ģenerālprokurors interesi neesot izrādījis. No piedāvājuma pārcelties uz Stūra māju atteikusies arī Kultūras ministrija, kas patlaban strādā vairākās ēkās.
„Valsts nekustamie īpašumi” līdz rudenim apņēmušies izstrādāt projektēšanas uzdevumu Stūra mājas rekonstrukcijai un septembrī atkal dosies uz Saeimu atskaitīties par padarīto.
