Lai gan Šuvajevs no Saeimas tribīnes paziņoja, ka koalīcija Stūra mājai atradīs risinājumu, ne pats, ne Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"), ne ministrijas parlamentārā sekretāre Agnese Lāce neatrada laiku intervijai "Kultūršokam", lai ieskicētu savas idejas.
ĪSUMĀ:
- Pēc pieciem mēnešiem draud Stūra mājas ekspozīcijas slēgšana, ja netiks atrasti 847 tūkstoši eiro neatliekamiem remontdarbiem.
- Stūra mājas apsaimniekotājs "Valsts nekustamie īpašumi" ēkā negrasās ieguldīt, jo tā nenes peļņu un tās neapdzīvotie stāvi nevienam nav vajadzīgi.
- Nacionālā apvienība Stūra mājas glābšanu vairs redz tikai atsevišķā likumā.
- "Progresīvie" pēc likumprojekta noraidīšanas savu ideju Stūra mājas glābšanā neatklāj.
- Arhitekts Reinis Liepiņš aicina Stūra mājas vizionārus būt brīviem un demokrātiskiem un pagātni nevis dzēst, bet atrast veidu, kā tai pacelties pāri.
Stūra mājas likteni lemj un neizlemj jau gadiem
Žurnālists, režisors un kinoproducents Gints Grūbe pirms 10 gadiem darbojās Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas īstenošanā, esot atbildīgs par Brīvības ielas stāstiem. Toreiz uzsāktais projekts "Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014" ir krietni vien pārdzīvojis projekta robežas un kļuvis par Okupācijas muzeja visapmeklētāko ekspozīcijas daļu. Baiso vietu, kur 1941. gadā nošauti vismaz 186 cilvēki un kur visu okupācijas laiku spīdzināti, pratināti un turēti padomju režīmu apdraudošie, tikai pērn vien apmeklējuši gandrīz 40 tūkstoši cilvēku.
Atšķirībā no 2014. gada, kad ar izstādēm tika apdzīvoti arī Stūra mājas augšējie stāvi, ekspozīcija ir palikusi tikai pirmajā stāvā un pagrabā, iekļaujoties 690 kvadrātmetros jeb tikai 8% no kopējās ēkas, kas tad arī kļuvusi par pamatproblēmu.
"Es jau desmit vai deviņu gadu laikā esmu piedalījies n-tajās sarunās, pārrunās par to, kāds varētu būt šīs mājas liktenis. Tas nozīmē, ka tas ir tāds karsts kartupelis, ar ko neviens tā īsti līdz šim, ņemot vērā visu to mājas apjomu, nav ticis galā," domā Gints Grūbe.
Viņš pats redz namam nākotni: "Katrā ziņā par to 20. gadsimta vēstures daļu, kas ir saistīta ar šo represīvo orgānu darbību, tā ir ļoti būtiska mūsu vēstures lappuse, kā mēs zinām, par ko mēs dažkārt runājām labprātāk, dažkārt mazāk labprāt, bet tas, ka šajā ēkā vēl aizvien ir potenciāls piepildīt to ar saturu, kas kļūst par tādu memoriālās kultūras daļu, tas ir viennozīmīgi."
"Valsts nekustamie īpašumi" padevušies
Nama pārvaldītājs un īpašnieks "Valsts nekustamie īpašumi", kas ar Okupācijas muzeju noslēdza nomas līgumu līdz 2050. gadam, paši augšējos stāvos ekspozīcijas neveidos. Lai gan apsaimniekotāji 2015. gadā ēku nokrāsoja, to sāka dēvēt par Tetera namu tā agrākā īpašnieka vārdā, namu neizdevās pārdot izsolē, arī īrnieku meklējumi beigušies neveiksmīgi. Baismīgā nama telpas stāv tukšas, un apsaimniekotāji namā nevēlas ieguldīt – arī 847 tūkstošus eiro neatliekami veicamiem darbiem, lai no nākamā gada pavasara mājas ārdurvīm priekšā nebūtu jākar slēdzene.
""Valsts nekustamie īpašumi" ir atbalsta organizācija, kas piegādā, izbūvē, pārvalda telpas, kas ir vajadzīgas lietotājam. Ja telpā nav satura, tad mēs parasti šos objektus pārdodam un šos līdzekļus ieguldām attiecīgi gan vēsturiskos objektos, gan tajos, ko izmanto publisko vajadzību nodrošināšanai," tā pirms vairāk nekā gada "Kultūršokam" norādīja "Valsts nekustamie īpašumi" valdes loceklis Andris Vārna.
Būvniecības valsts kontroles birojs nekustamo īpašuma aģentūrai pērn pavasarī deva laiku – divus gadus – ēkā konstatētās bīstamības novēršanai. Atlikuši vairs tikai pieci mēneši, lai piespiestu ēkas saimniekus rīkoties. Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība uzsver, ka nomātajās telpās viss ar ugunsdrošību ir kārtībā, bet pārējo ēku nevar aprūpēt: "Ir skaidrs, ka Latvijas Okupācijas muzejs kā nevalstisks muzejs, kā biedrības uzturēts muzejs, to nevar atļauties. Otrkārt, tas arī nav Latvijas Okupācijas muzeja īpašums, un ir skaidrs, ka biedrības neiegulda īpašumos, kas tām nepieder, un es domāju, kā šeit ir liela valsts atbildība par šo objektu. Mēs esam nomnieki šajā mazajā daļā. Mēs esam visus šos gadus, kamēr esam bijuši šeit kā nomnieki un piedāvājuši ekspozīciju, izpildījuši visas savas saistības, maksājuši nomas maksu, dzīvojuši neapkurinātās, tādās ļoti grūtās telpās muzeja cilvēkiem, bet mēs tiešām domājam, ka ir jāizdzīvo un ir jāizdara šinī brīdī tas, kas ir obligāts, lai mēs varētu tomēr šo māju neaizvērt.
Ja mēs to aizvērsim, es domāju, atvēršana būs daudz sarežģītāka, nekā, pieņemt lēmumu par kaut kādu finansējumu šobrīd."
Bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis izeju redz tikai likumā
Bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) atzīst, ka viņam neizdevās Stūra mājas problēmas atrisināt sava amata pilnvaru laikā. Taču viņš joprojām uzskata, ka šī ir viņa atbildība, tāpēc ir viens no pieciem deputātiem, kuri iesniedza Saeimas prezidijam likumprojektu par Stūra māju: "Es ļoti labi apzinos, ka tā varbūt nav pati labākā prakse katrai neatrisinātai problēmai rakstīt savu likumu, taču mēs patiešām ļoti, ļoti ilgi cīnījāmies un mēģinājām šo situāciju atrisināt dažādos citādos veidos, mēģinājām piesaistīt tam finansējumu. Tas mums neizdevās, tā mēs nonācām līdz secinājumam, ka vienīgais ceļš, lai šo situāciju atrisinātu, ir šī likuma tapšana."
Kinoproducents Gints Grūbe saprot, ka likums ir izmisuma solis: "Ņemot vērā, cik sarežģīti Latvijā ir kaut kāda institucionālā sadarbība ministriju līmenī, atbildību līmenī. Šajā gadījumā Okupācijas muzejs ir neatkarīga institūcija, un šī ideja un lai tā māja neaizvērtos ciet pavisam... Parasti saka, ja ir pieņemts likums – Nacionālās bibliotēkas likums vai Sabiedrisko mediju likums, tad vismaz ir kaut kāda garantija, ka šīs institūcijas pastāvēs."
Sagatavotais likumprojekts sastāv tikai no sešiem pantiem, kuri uzliek par pienākumu "Valsts nekustamajiem īpašumiem" savest kārtībā namu, par kuru tiem jau tāpat būtu jārūpējas. "Nedomāju, ka tas ir absurdi, jo ēka ir liela un daļa no tās ēkas nav muzejs. Un tas bija arī iepriekš, kad bija tās diskusijas, tad jau nevarēja tikt skaidrībā, kas tur būs tajā pārējā pusē. Ja tur būtu kaut kādas firmas vai veikali, tad jau, protams, arī valstij pavisam savādāk uz to jāskatās, ja tur ir kaut kāda komercdarbība, tad varbūt no turienes finansējums. Tagad, kad ir skaidrs, ka tas pilnībā būs muzejs, un šiem mērķiem veltīts, tad arī valsts to pilnībā finansēs," skaidro Saeimas deputāts, vēsturnieks Edvīns Šnore (Nacionālās apvienība).
Likums Stūra mājas apsaimniekotājiem ļautu nedomāt par peļņu
Likumu kā izeju šajā situācijā atbalsta zvērinātais advokāts Jānis Zaļais: "Pēc būtības akciju sabiedrības mērķis ir peļņas gūšana. Tā nevar pieņemt lēmumus, kas rada zaudējumus pašai kapitālsabiedrībai, un es pieņemu, ka šāds muzejs neienes lielu finansējumu, attiecīgi arī VNĪ budžetā. Tāpēc šis likums ir tieši vērsts pret Finanšu ministriju, kura tad attiecīgi norāda "Valsts nekustamo īpašumu" pārvaldei pieņemt akcionāru lēmumu un saka, lūdzu – novērsiet šīs nepilnības, un turpināt uzturēt šo nekustamo īpašumu. Un attiecīgi tādā gadījumā arī "Valsts nekustamo īpašumu" pārvaldei ir brīvas rokas. Viņi var šos attiecīgi līdzekļus izmantot un būt droši, ka pret viņiem potenciāli akcionārs nevērsīsies par zaudējumu nodarīšanu sabiedrībai."
Lai gan Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība likuma tapšanā nav bijusi iesaistīta, viņa atzīst, tas ir glābšanas riņķis: "Godīgi sakot, es domāju, ka tā ir pēdējā iespēja, kā šo instrumentu atrast, jo, ja ar likumu par to nav vēlmes ielikt kaut kādā rāmī, regulējumā un vienoties parlamentā, likumdevējā, tad es stipri šaubos, vai par to var vienoties vienkārši gaiteņos vai kabinetos… Manuprāt, tas būs ļoti skumji un es domāju, ka tas būs signāls, ka mēs pozitīvu atbildi laikam nesaņemsim."
"Progresīvie" aicina likumprojektu noraidīt, bet savu ideju neatklāj
Vakar Saeimas sēdē likumprojekta ideja noraidīta. Pret to aicināja balsot kultūras ministres Agneses Loginas pārstāvētās partijas "Progresīvie" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Andris Šuvajevs: "Aicinu nenodot šo komisijai. Varu apliecināt, ka Kultūras ministrijā mēs un arī koalīcijā šo jautājumu jau esam izrunājuši. Tā kā mēs pavisam noteikti radīsim risinājumu šai problēmai, kas ir bijusi, un mēs Kultūras ministrijā un arī koalīcijā šo jautājumu atrisināsim."
Kultūras ministre Agnese Logina no intervijas laika trūkuma dēļ atteicās. Sarunai laiku par Stūra māju neatrada ne Andris Šuvajevs, ne viņa partijas biedre, Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Agnese Lāce, liedzot mums uzzināt, kāds varētu būt risinājums un vai likumprojekts netika noradīts politisku iemeslu dēļ, lai Nacionālā apvienība, būdama opozīcijā, nevarētu piesavināties Stūra mājas ekspozīcijas glābējas godu. Agneses Loginas padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos Dāvis Lodziņš "Kultūršokam" paziņoja, ka viss esot procesā, būšot oriģināls risinājums, tagad ministre gaidot redzējumu no "Valsts nekustamajiem īpašumiem". Arī "Valsts nekustamie īpašumi" nepiekrita intervijai ar "Kultūršoku", kamēr nav Saeimas lēmuma.
Stūra mājai trūkst vīzijas
Tiesa, 847 tūkstoši eiro ir tikai cena, lai Stūra māja netiktu slēgta. Pēc "Valsts nekustamo īpašumu" aplēsēm nama kapitālai pārbūvei vajadzīgi 14 miljoni. Līdz šim jau ēkas fasādes atjaunošanā un ēkas pārzīmološanā par Tetera namu ieguldīts pusmiljons eiro. Arhitekts Reinis Liepiņš vērtē, ka, bēgot no Stūra mājas pagātnes, aizšauts garām: "Stūra mājas gadījums ir sarežģīts, un es domāju, ka tur vajadzētu mums visiem speciālistiem, kas Latvijā ir, sanākt kopā. Man ir sava vīzija, kā es to redzu, kā varētu šī ēka attīstīties. Domāju, ka steigā veiktais ēkas krāsojums nebija veiksmīgs, un es domāju, ka nedrīkst viņu saukt par Tetera namu, tāpēc, ka tā drusku ir zaimošana. Es domāju, ka jābūt jaunam nosaukumam tam visam. Tāpēc, ka tā ir Stūra māja, un Tetera nams mēģina dzēst to vēsturi – man liekas, tas nav labs piegājiens, es domāju, ka tur jādara savādāk."
Kinoproducents Gints Grūbe grib, lai vīzijas radītājiem pietiek drosmes: "Es, protams, labprāt gribētu, ka mēs atgrieztos pie tās pašas, ja jau tas tā turpinās, arī pie Kristapa Ģelža idejas, ka viņš gribēja toreiz to māju kultūras galvaspilsētā nokrāsot sarkanu. Toreiz mēs gribējām jau arī krāsot melnu un arī tas neizgāja cauri, jo visi baidījās, bet domāju, ka šajos laikos jau neviens vairs ne no kā nebaidās attiecībā uz šādām lietām."
Arhitekts Reinis Liepiņš vizionāriem aicina būt brīviem un demokrātiskiem: "Es nepiekrītu tiem, kas saka, ka tajā ēkā nevar būt arī biroji, man liekas, ka mums kā demokrātiskai sabiedrībai varētu būt postulāts un spēja teikt, jā, mums lejā ir smaga vēsture, bet mēs ejam tālāk, mēs mierīgi varam ar to vēsturi sadzīvot, un varbūt mums tur būtu jāuztaisa riktīga rekonstrukcija, kārtīga tā, ka tas viss būtu jauns un moderns tur augšējā daļā, savukārt vecajā daļā saglabājot to spilgti drūmo vidi, kas tur bija."
Tikmēr pulkstenis turpina tikšķēt, un līdz zīmīgajam datumam – nākamā gada 7. maijam – atlikuši tikai pieci mēneši un sešas dienas. "Ir kritisks brīdis, vai ēku aiztaisīs ciet un apklās ar drēbi, un visi dzīvos mierīgi," realitāti apzinās Okupācijas muzeja vadītāja Solvita Vība.
