Daudziem tieši šī nometnes nedēļa ir kā batuts ar drošības tīklu - nebaidīties celties, spert soļus, palēkties un saņemt drosmi pat izpildīt salto.
Aijas Švānes vadītais Zantes Ģimenes atbalsta centrs gada laikā sniedz patvērumu 180 bērniem, kuriem pāri nodarījuši citi. Visbiežāk vardarbību bērns piedzīvo paša ģimenē.
“Mūsu galvenais uzdevums ir pateikt, ka tu neesi vainīgs pie tā, kas ir noticis. Un tev ir tiesības dzīvot drošībā.
Taču, ja bērns ir cietis no seksuālas vardarbības, tā trauma jau ir ļoti dziļa,” stāsta Švāne.
Arī vasaras nometnēs sākumā ir biklums.
“Viņi nevienam negrib uzticēties! Jo viņam nav garantijas, vai tas skolotājs vai cits bērns nedarīs pāri,” saka Švāne.
Vismīļākā piemiņa no pērnā gada vasaras nometnes ir katra bērna pirksta nospiedums, kas kopā veido īstu grupas bildi. Visu gadu šī bilde ir Aijai pie sienas.
“Šeit ir rakstīts – vasaras nometne Abragciemā, tas ir pirkstiņš un otrs pirkstiņš. Tie esam visi mēs. Mums bija 50 nometnes kopā,” stāsta Zantes centra vadītāja.
Otra vērtība ir mape, kurā apkoptas bērnu domas par nometni un par to, ko tā mainījusi viņā.
Sekojot, kas ar vardarbībā cietušiem bērniem notiek tālāk, Aija Švāne redz divus ceļus.
“Ja tēti un mammas ir sapratuši, ka vajag mainīties, un ja ir palīdzība no sociālā dienesta, tad ir ok. Bet, ja bērns aiziet atpakaļ uz ģimeni un tur turpinās dzeršana un kautiņi, tad mēs esam viņu mānījuši. Jo mēs teicām, ka tā vairs nenotiks, bet notiek atkal un atkal,” atzīst Aija Švāne.
Lai gan parasti uz Latvijas Bērnu fonda vasaras nometnēm bērni dodas bez vecākiem, Aija Švāne vada arī tādas, kurās mammas vai tēti ir klātesoši.
“Tas ir mans sirdsdarbs, kur bērni ir ar mammām! Es ceru, ka izdosies arī šogad,” saka Aija Švāne.
Var teikt, ka vasaras nometnēm ir arī terapeitisks efekts. Vecāki un bērni viens otru ierauga citām acīm.
