Represētie šodien atceļ piemiņas pasākumus, pieļauj iespēju ziedus nolikt individuāli

Liela daļa no deportētajiem bija lauksaimnieki, ko padomju iekārta dēvēja par kulakiem. Tie bija kārtīgi saimnieki, kas apkopa savu zemi, sacijā Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis. Tāpat deportēja nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, viņu ģimenes locekļus un atbalstītājus. Turklāt represiju nežēlastību raksturo arī fakts, ka puse izvesto bija sievietes, bet līdz ceturtajai daļai – bērni.

 

"Zīmīgi tas, ka šogad arī aprit 80 gadi kopš mūsu dzimtenes okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Deviņus gadus pēc šī notikuma notika viena no vismasveidīgākajām [deportācijām]. Protams, pirms tam arī bija aresti, apcietinājumi, tāpat 1941. gadā bija pirmā deportācija, bet šī [1949. gada 25. martā] bija viena no masveidīgākajām, vislielākajām skaitliskā ziņā," atzina Kaļķis.

Viņš norāda, ka arī šogad bija plānoti 1949. gada 25. marta deportāciju piemiņas pasākumi, tostarp pie Brīvības pieminekļa, taču saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju tas nenotiks. "Tāpat pieļauju, ka novados, pagastos, kur parasti arī represētie pulcējās, iespējams, tā pulcēšanās šogad vairs nebūs tādā kuplā skaitā. Vienīgi pieļauju, ka kāds individuāli var aiziet nolikt ziediņus, un tas arī nebūtu peļami (..)," teica Kaļķis.

KONTEKSTS: 

Par 1949. gada marta deportācijām un Lielvārdes apbrīnojamo izņēmumu LTV ciklā "Atslēgas":