Latvijas Radio sāk raidījumu projektu "Izmisuma zonā”. Tajā tiks runāts par paliatīvās aprūpes sistēmu Latvijā, par to, kāda tā ir tagad un kā tai vajadzētu attīstīties - lai cilvēkiem būtu iespēja cieņpilni aizvadīt savas dzīves nogali un lai līdz ar viena slimnieka aprūpi netiek iznīcinātas dzīves visai ģimenei, bet gan cilvēki ar savu mīļo var pavadīt pēdējos brīžus mierā un mīlestībā, nevis pastāvīgā cīņā ar domām, kā nodrošināt gultasvietu, medikamentus, palīgiekārtas un visu pārējo.
ĪSUMĀ:
- Paliatīvā aprūpe nepieciešama krietni lielākam cilvēku lokam, nekā iespējams nodrošināt;
- Veselības ministre atzīst, ka paliatīvās aprūpes nodrošināšanai trūkst naudas;
- Paliatīvā aprūpe mēnesī var izmaksāt ap 1000 eiro;
- Atbildīgās komisijas vadītājs problēmu sola risināt.
- Par nāvi nav jāvairās runāt, bet tai ir jāgatavojas, uzskata kapelāns Linards Rozentāls.
Paliatīvā aprūpe visdramatiskākā ir ielaistās onkoloģisko saslimšanu stadijās
Viļņa Sosāra darbs stacionāra "Biķernieki" Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja amatā mērāms gadu desmitos. Viņš šo amatu ieņem jau kopš 1997. gada, kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā tika izveidota Paliatīvās aprūpes nodaļa. Sosārs skaidro, ko nozīmē paliatīvā aprūpe. "Tie momenti galvenie ir tādi, ka tā ir pacientu grupa, kuru radikāli izārstēt nevar. Visdramatiskāk tā ir onkoloģijā, kas norit, sevišķi ielaistās stadijās un šeit ir nepieciešama, varbūt ne pastāvīga un ne vienmēr, bet vismaz epizodiska paliatīvā aprūpe, kas sastāv no četrām daļām," stāsta Sosārs.
Pirmā ir simptomu, piemēram, sāpju, elpas trūkuma, niezes un citu problēmu noņemšana. Sosārs stāsta, ka ielaistos gadījumos vidēji paliatīvās aprūpes pacientiem jācīnās ar 11 līdz 12 fiziskiem un psihiskiem simptomiem. Otra daļa saistīta ar psiholoģisko palīdzību. Trešā ir sociālo problēmu risināšana. "Te visbiežāk parādās aizvien vairāk un vairāk, iezīmējās saikne starp sadrumstalotajām ģimenēm, kad bērni aizbrauc uz ārzemēm, vecīši paliek un kāds saslimst. Protams, kas aprūpēs? Bērni mācās vai strādā, atbraukt ir grūti. Regulāri ir pilnīgi neiespējami," tā Sosārs.
Ceturtā daļa pievēršas eksistenciāliem jautājumiem.
"Kā dzīvošu? Kā turpmāk pelnīšu iztikas līdzekļus? Kas man palīdzēs, ja es nevarēšu aiziet uz veikalu vai uz aptieku nopirkt zālītes? Un te jau parādās arī tas komandas darbs, kad ir vajadzīgs ārsts, māsa, kas ir medicīniskā daļa, tālāk psiholoģiskā – psihoterapeits vai psihologs, tad ir sociālais darbinieks un kapelāns," norāda Sosārs.
Viņš atīzst, ka paliatīvā aprūpe nepieciešama krietni lielākam cilvēku lokam, nekā šobrīd to spēj nodrošināt. Pietrūkst gultasvietu. "Jā, rindas ir. Ir apmēram 78 000 onkoloģiskie pacienti. Līdz ar to struktūras netiek līdzi. Struktūras un arī speciālisti netiek līdzi," pauž Sosārs. Ārsts uzskata, ka paliatīvo aprūpi, kas šobrīd ir ļoti nepieejama, var attīstīt, piemēram, palielinot gultasvietu skaitu vai nodrošinot paliatīvo aprūpi reģionos. Tāpat ārvalstīs ir iespēja slimnieku uz pāris dienām nodot aprūpei par maksu, piemēram, ja tuvinieki vēlas doties kādā ceļojumā. Tomēr tam visam ir nepieciešami līdzekļi.
Viņķele: Viss ir, tikai naudas nav
Veselības ministre Ilze Viņķele ("Attīstībai/Par!") sarunu ar Latvijas Radio iesāk sakot - "viss ir, tikai naudas nav". Lai arī šobrīd ideju, kur iegūt līdzekļus paliatīvās aprūpes attīstīšanai nav, tomēr viņa atzīst – paliatīvās aprūpes sakārtošana ir viena no prioritātēm. Cilvēks, kurš ir neglābjami slims un kopjams, bez pietiekama valsts atbalsta izmisumā iedzen visus tuviniekus.
"Tad, kad mēs šodien runājām, - man vakar bija emocionāli šausmīgi satricinošs vakars, jo es uzzināju, ka kolēģim tuvi radi, vecāks pāris, kungs ir uz dzišanu ar ļoti smagu onkoloģisku saslimšanu. Viņa balsts un kopējs bija viņa sieva, kas, nespējot to izdarīt, izdarīja pašnāvību. Es domāju, ka tas ir tāds piemērs, kas apliecina visu to postažu un vajadzību," stāsta Viņķele.
Gadījumu, kad slimnieka kopšana uz tuvinieku pleciem uzliek smagu nastu, ir daudz. Ar vairākiem cilvēkiem, kas izgājuši cauri šai pieredzei un paši bijuši izmisuma zonā, Latvijas Radio runās otrajā "Īstenības izteiksmes” raidījumā. Viņķele pieļauj, ka paliatīvo aprūpi padarīt pieejamāku un pacientu un tuviniekus atbalstošāku varētu, iesaistot nevalstiskās organizācijas. "Ja mēs nevaram visu ar valsts resursiem, tad kombinējot, kur var aicināt talkā vai vismaz daļēji atlīdzināt nevalstiskās organizācijas," pieļauj Viņķele.
«Izmisuma zonā»
Latvijas Radio sāk sižetu sēriju «Izmisuma zonā», kurā tiek vēstīts par paliatīvo aprūpi mūsu valstī.
Uzsaukums:
Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums
Neklusē. Stāsti
Neklusē un izstāsti mums arī savu pieredzi par paliatīvo aprūpi Latvijā, sūtot e-pastu uz [email protected] vai pievienojies diskusiju grupai "Facebook".
Rīgas Austrumu slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Sosārs norāda, ka nodaļā pacientus stabilizē līdz 10 dienām. Vidēji pacienti tur uzturas 7 dienas. Tālāk cilvēkus vienmēr nodod tuviniekiem. To kā nepareizu soli vērtē veselības ministre, kas arī atzīst – ātra risinājuma šai problēmai nav. "Un tālāk sākas tas, cik tuvinieki ir izturīgi un cik tuviniekiem ir naudas. Uzreiz jāsaka, ka ātra risinājuma uzreiz, kā uz burvju mājienu nebūs, bet ir ļoti svarīgi, kurā virzienā mēs ejam. Tas, kas ir viens no - un es ceru, ka šīs valdības laikā arī izkustēsies lieta par to, kā mēs attīstām veselības aprūpes līmeni. Kā mēs attīstām ilgstošas aprūpes gultas," pauda Viņķele.
Tuvinieka paliatīvā aprūpe mēnesī var izmaksāt pat 1000 eiro
Šobrīd, kamēr paliatīvā aprūpe nav brīvi pieejama, tuviniekiem jādomā, kur doties, kad Paliatīvās aprūpes nodaļa ir jāpamet? Vai ir zināšanas, spēks un laiks, lai par gulošo rūpētos mājās? Kā strādāt, pelnīt naudu, kad pavadīt laiku ar savu ģimeni un kad atpūsties? Varbūt šis cilvēks jānodod aprūpētāju rokās? Cik tas maksās? Kādas ir telpas? Vai aprūpētāji var sekot līdzi zāļu devām, tās mainīt un reaģēt atbilstoši aktuālajai situācijai? Varbūt tuvinieku rīcībā nepieciešamas elpošanas iekārtas, šķidrās pārtikas došanai?
Daudzu dzīves šāds pavērsiens ir satricinājis. Visas domas, nepārtrauktā cenšanās spēt palīdzēt – iedragā tuvinieku emocionālo veselību un dzen izmisumā. Kāds šo purvu izbridis, pārdodot vecmeistaru gleznas, lai iegūtu naudu, par ko samaksāt aprūpētājiem. Citi sabrūk, ieslīgst depresijā un vēl ilgi pēc kopjamā aiziešanas lāpa un cenšas saglābt savas izpostītās dzīves.
Citi samierinās un izvēlas lētākās aprūpes iestādes ar tumšām telpām un daudziem pacientiem istabiņā. Latvijas Radio nolēma saprast, ar ko jārēķinās, meklējot aprūpes iestādi, un vairākās no tām interesējās par to, cik izmaksātu ar krūts un dzemdes kakla vēzi smagi slimas radinieces izmitināšana:
1. "Mentamed"
Rīgas 1. slimnīcas teritorijā esošajā aprūpes centrā "Mentamed" vieta divvietīgā vai trīsvietīgā palātā maksā 32 eiro diennaktī. Savukārt vienvietīgā - 37 eiro. Pacientiem tiek nodrošināta zāļu sadale, pamperu maiņa, mazgāšana, barošana. Māsiņa ir katru dienu no plkst. 8.00 līdz 20.00, aprūpētāji ir diennakti un dakteri ir divreiz nedēļā. Māsiņas seko līdzi injekciju devām.
Konkrētajā iestādē par uzturēšanos mēnesī jāšķiras aptuveni no 960 līdz 1110 eiro. Lai arī tiek nodrošināta ēšana, papildus jāpērk vēl savi medikamenti, autiņbiksītes un citas speciālās preces. Tās ir lielas summas, no kurām jāšķiras. Tikmēr tuviniekiem ir arī jādzīvo sava dzīve, jāēd, jāmaksā komunālie maksājumi un jāsedz citi izdevumi. Latvijas Radio pat ir paveicies, jo daudziem cilvēkiem nākas saskarties ar situāciju, ka parasti vietu aprūpes iestādēs nav un ir jāgaida garās rindās.
2. "Dzintara melodija"
Aprūpes centrā "Dzintara melodija", lai izvērtētu risinājumu, tiek skatīti trīs aspekti - līguma veids, istabas veids - vai tā ir divvietīga vai vienvietīga - un aprūpes līmenis. Šeit var aizpildīt testu, kas nosaka kādu no trīs aprūpes līmeņiem, no kuriem ir atkarīga cena. Ja ir smagākais gadījums, ka cilvēks ir guļošs, kopjams, „pamperējams” vai, ja ir plānota ilgtermiņa uzturēšanās - ilgāk par 3 mēnešiem, divvietīga istabiņa dienā izmaksātu 39 eiro 80 centus. Vienvietīga istabiņa savukārt 51 eiro 70 centi. Vienvietīga istabiņa nozīmē, ka savu televīziju var pieslēgt un mēbeles iekārtot, kā nu patīk. Katrā istabiņā ir sava dušas telpa ar tualeti, funkcionāla gulta, kā arī podziņa personāla izsaukšanai nepieciešamības gadījumā.
Šajā iestādē izmaksas par uzturēšanos mēnesī ir lielākas – konkrētajā situācijā aptuveni no teju 1200 līdz pat nedaudz virs 1551 eiro. Šeit gan tiek nodrošinātas autiņbiksītes un ēdināšana, tomēr pašam jārūpējas par medikamentu iegādi, higiēnas precēm, čībām un halātu.
Latvijas Radio pārliecinās, ka aprūpe ir dārga un ne katram tā varētu būt pa kabatai. Tomēr - ir jāturpina strādāt un par tuvinieku kādam ir jārūpējas. Ir jāstrādā pie paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošanas un to jau pirms vairāk nekā 10 gadiem piedāvājis darīt Vilnis Sosārs, kurš, sadarbojoties ar Veselības ministriju, strādājis pie paliatīvās aprūpes attīstības plāna.
Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs sola problēmu risināt
"Plāns bija uzrakstīts no 2009. gada līdz 2015. gadam. "Struktūras bija paredzētas – tātad būtu nodaļas un pie nodaļām būtu arī ambulatorie dienesti. Otra lieta – bija paredzēta kadru sagatavošana: bija izrēķināts, cik katru gadu ar pieaugumu, ar dinamiku un cik tas viss maksā. Būtībā, kā pateikt.. čiks vien iznāca kopumā ņemot. Nekas tur nenotika," atceras Sosārs.
Tomēr Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītājs, ārsts Andris Skride ("Attīstībai/Par!") sola, ka tagad gan notiks. "Bija jau viena sēde veltīta tieši paliatīvajai aprūpei. Jā, mēs šo problēmu sākam risināt. Būtu jāsāk ar to, lai katrā lielākajā pilsētā ir šāds paliatīvās aprūpes centrs, nodaļa ar konkrētiem cilvēkiem, medmāsām, nepieciešamības gadījumā ar ārstu, gerontologu vai paliatīvās aprūpes speciālistu, kas tur strādā. Naudas līdzekļi ir ierobežoti. Arī paliatīvai aprūpei, bet mēs tomēr ceram, ka budžets mums pakāpeniski pieaugs un šī būs viena no lietām, kam šo naudu vajadzētu novirzīt," stāsta Skride.
Tomēr jāsaprot, ka, lai arī kādā līmenī attīsta paliatīvo aprūpi, tās mērķis ir strādāt ar nedziedināmi slimajiem, tādēļ to agrāk vai vēlāk atrisinās tikai nāve. Tai svarīgi iespējami sagatavoties, un par to nav jāvairās runāt, uzskata Torņakalna baznīcas mācītājs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls, kurš uzskata – vislabāk dzīves nogali slimniekam pavadīt kopā ar tuvajiem.
"Man liekas, ka būtu pēc iespējas jāveicina, ka cilvēks var savas dzīves pēdējo posmu pavadīt sev ierastā vidē, mājās, to cilvēku ieskauts, kuri viņam kaut ko nozīmē, ar kuriem viņam ir kāda emocionāla saite, attiecības. Tas ir tas, kas ir jāmācās no jauna.
Mums ir ļoti lielas grūtības ar to tēmu – „nāve, miršana”. Mēs neesam pārāk prasmīgi būt līdzās cilvēkiem, kuri piedzīvo savas dzīves pēdējo posmu, mēs neesam pārāk prasmīgi būt līdzās cilvēkiem, kuri sēro. Tā vietā mēs bieži vien izvēlamies to vieglāko ceļu. Mēs vienkārši tos cilvēkus dabūjam prom no acīm, ieliekam kādās institūcijās vai sociālās aprūpes centros," teica Rozentāls.
Patiesībā jau nāve ir beigas visiem, ne tikai tiem, kuri nodoti paliatīvajai aprūpei. Tomēr smagi slimi cilvēki ir pelnījuši cieņpilnu dzīves nogali un nevajadzētu rasties tādai situācijai, kad aprūpējams pacients teju pilnībā gulstas uz tuvinieku pleciem. Jānodrošina gultasvietas un paliatīvās aprūpes pieejamība reģionos, svarīgi ir palielināt finansējumu sistēmas sakārtošanai. Paliatīvās nodaļas vadītājs Sosārs norāda, ka visa pamatā ir politiskā griba. Vismaz vārdos atbalstu tam pauž gan Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride, gan veselības ministre Ilze Viņķele.
