Ar to, cik vienkārši cilvēkam ir deklarēties un cik sarežģīti pēc tam dzīvokļa īpašniekam ir izdeklarēt šo cilvēku, savā pieredzē saskārās juriste Ilze Žeivote. Dzīvokli Ozolniekos viņa saņēma no kādas kundzes, kurai centās palīdzēt jautājumā par deklarētās dzīvesvietas anulēšanu sava mirušā dēla draudzenei.
„Dēls iepazinās ar sievieti, viņiem piedzima meitiņa. Arī meitiņu viņš piedeklarēja šajā dzīvoklī. Pēc tam pati pēc savas iniciatīvas aizgāja un piedeklarējās arī civilsieva tam dēlam. Bet dzīvokļa īpašniece vispār nebija informēta par to, ka piedeklarējās arī tā sieviete. Taču vēlāk izdeklarēt sievieti nebija iespējams, jo viņas meita bija dzīvokļa īpašnieces mazmeita, stāsta Ilze Žeivote.
Izņemot īpašnieku, apmesties uz dzīvi konkrētā mājoklī var gadījumā, ja ir noslēgts īres vai nomas līgums. Tāpat arī, piemēram, uz laulības vai radniecības pamata. To nosaka Dzīvesvietas deklarēšanas likums.
Kad kundzes dēls nomira, sākās problēmas, stāsta Ilze. Meita un māte pret veco kundzi esot izturējušās ļoti necienīgi. Arī par komunālajiem pakalpojumiem maksājušas neesot, saka Ilze.
Kundze dzīvokli atdevusi Ilzei, un tad jau viņa mēģināja tikt galā ar radušos situāciju.
„Faktiski es viņas vienkārši izliku, nomainīju atslēgas, un viņas vairs netika iekšā tajā dzīvoklī. Tad bija tā, ka viņas pārvācās dzīvot citur. Un es mēģināju viņas izdeklarēt pati, jo tas tagad ir mans dzīvoklis un viņas man nekādas radinieces vairs nav.”
Pašvaldība apmierināja Ilzes lūgumu izdeklarēt sievieti un bērnu no viņas dzīvokļa. Taču otra sieviete šo lēmumu apstrīdēja, un tiesa lēma atjaunot māti un meitu deklarētajā dzīvesvietā.
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķis ir panākt, lai ikviens būtu sasniedzams tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Ilze norāda, kad tiesa sūtīja vēstuli uz konkrēto adresi, sieviete to bija saņēmusi, lai arī pati tur jau nedzīvoja.
Ilze paskaidro, ka sieviete esot uzskatījusi, ka deklarēšanās konkrētajā dzīvoklī sniedz viņām tiesības tur atrasties:
„Uzreiz cilvēkiem liekas, ka, ja tu esi tur deklarēts, tātad tu drīksti tur dzīvot, bet tā tas nav. Dzīvesvietas deklarēšanas mērķis ir pavisam cits.”
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē norāda, ka iedzīvotājiem atmiņā joprojām varētu būt palikusi vecā – pierakstu sistēma. Taču šomēnes apritēja jau 13 gadi, kopš spēkā ir Dzīvesvietas deklarēšanas likums, un tas aizstāj kādreizējo pieraksta sistēmu.
„Tā pamatideja, kas ir cilvēkiem palikusi, ka, ja personai ir bijis pieraksts, tas nozīmē, ka viņai varētu būt kaut kādas likumiskas iespējas tur kandidēt uz kaut kādu šo nekustamā īpašuma daļu vai tiesībām tur dzīvot.”
Personu datu apstrādes departamenta direktors Uldis Apsītis sarunā skaidro, ka strīds var rasties arī tad, kad cilvēkam nav īres līguma, bet viņš deklarējas mājoklī:
„Sliktāk ir tad, kad faktiski personai ir īres līgums, bet īpašnieks pārdomā un vairs nevēlas, lai šī persona ir deklarēta viņa īpašumā. Tad, protams, ir tiesu darbi, jo īres līgums ir noslēgts, personai ir tiesisks pamats šeit uzturēties un dzīvot, bet īpašnieks ir kaut ko pārdomājis. - Tad jau ir civiltiesisks strīds. - Jā. Bet faktiski kamēr, ja tur nav noslēgts īres līgums vai arī īres līgums ir noslēgts un ir beidzies, faktiski pēc īres līguma beigām personai vairs nav nekāda iemesla būt šajā adresē deklarētai.”
Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā skaidro, ka cilvēkiem ne vienmēr saprotams, ka ziņu anulēšana ir ierobežota. Piemēram, ja noslēgts īres līgums, bet cilvēks vairs nedzīvo deklarētajā dzīvesvietā, anulēt to līdz īres līguma termiņa beigām pašvaldībai nav iespējams.
Departamentā arī min, ka galvenokārt iedzīvotāji neizprot tieši to, ka ziņu anulēšana par deklarēto dzīvesvietu nav saistīta ar civiltiesisku strīdu risināšanu. Tur stāsta, ka bieži vien iedzīvotāji nāk uz pašvaldību cerībā, ka, izdeklarējot kādu, cilvēkam radīsies tiesisks pamats izlikt kādu no sava dzīvokļa.
Taču tā tas nav, un, uzzinot par to pašvaldībā, nereti mājokļu īpašniekiem tā ir vilšanās, norāda Dzīvokļu pārvaldes Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas vadītāja Sandra Zamure:
„Personu izlikšana var notikt tikai un vienīgi ar tiesu instanču starpniecību. Tātad tas varētu būt tiesas spriedums vai arī pušu labprātīga vienošanās atbrīvot šo dzīvojamo telpu. Bet nekādā ziņā ne iestādes lēmums par ziņu anulēšanu. Tas ir pirmais, kas cilvēkiem būtu jāsaprot.”
Tikmēr, konstatējot, ka cilvēks ir sasniedzams deklarētajā dzīvesvietā, varot secināt, ka radies civiltiesisks strīds.
„Jo gadījumā, ja tā būtu ielaušanās, tad droši vien tas jau būtu krimināla rakstura strīds. Bet, ja cilvēks saņem vēstules, saņem paziņojumus... (..) Un tiklīdz iestādei rodas pamats uzskatīt, ka personas lieto šo dzīvojamo telpu, ziņu anulēšana tiek atteikta, un tiek vērsta cilvēku uzmanība, ka ir jārisina civiltiesiskā kārtā šis jautājums.”
Tas nozīmē, ka nav jādodas uz pašvaldību ar lūgumu izdeklarēt kādu un attiecīgi atteikuma gadījumā pārsūdzēt lēmumu uz administratīvo tiesu. Civiltiesiskais strīds jādodas risināt uz vispārējās jurisdikcijas tiesu.
Sandra Zamure atklāj, ka par deklarētās dzīvesvietas anulēšanu vidēji mēnesī galvaspilsētā saņem aptuveni 400 iesniegumu.
Viņa skaidro, ka vispirms mājokļa īpašniekam jāpārbauda, kas deklarējies īpašumā. To var izdarīt mājaslapā „latvija.lv”. Ja kādai no deklarētajām personām nav pamata tur dzīvot, tad jāraksta iesniegums pašvaldībai. Iesniegumā noteikti jānorāda, no kādas adreses un konkrēti kādas personas īpašnieks vēlas izdeklarēt. Vēlāk pašvaldība par savu lēmumu informē. Rīgā šī procedūra vidēji aizņem apmēram mēnesi.
