Celtņu piesaistīšana Zolitūdes traģēdijas laikā, vēlākā nespēja saprast, kam un kādā veidā par tiem norēķināties, tāpat neveiklā mīņāšanās ar lēmumu pieņemšanu pagājušā gada pavasara plūdu laikā - tie ir tikai daži no piemēriem, kas parāda, ka plašākas krīzes gadījumā vai pat izņēmuma situācijā resursu piesaistīšana un lēmumu pieņemšana var prasīt pamatīgas pūles.
Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta direktors Aigars Mikiško "De facto" norāda, ka "situācijas parāda to, ka arī bez šī dokumenta jeb konkrēta plāna var darboties un risināt šīs problēmas. Bet līdz ar to nav notikusi personāla un cilvēku apmācība un tiek zaudēts laiks, mēģinot izdomāt un izstrādāt shēmas no jauna un iespējami labākos un efektīvākos risinājumus. Attiecīgi - ja būtu plāns, tas tiktu ieviests dzīvē, izspēlēts un testēts, līdz ar to attiecīgie dienesti un struktūras varētu daudz operatīvāk rīkoties".
Runa ir par Tautsaimniecības mobilizācijas plānu, kam vajadzētu būt tādam kā resursu piesaistīšanas jumta dokumentam, cieši saistītam gan ar Nacionālās drošības koncepciju, gan draudu analīzi. Tā tapšanu vada Ekonomikas ministrija, bet iesaistītas faktiski ir visas.
"Mēs iezīmējam jomas, kurām resursus būtu vērts mobilizēt. Tā ir elektrība, degviela, pārtika, iespējams, drēbes - tādas pamatlietas. Mēs esam apzinājuši no ministrijām informāciju, kādi mums ir pieejami krājumi, kādas mums ir pieejamas ražošanas jaudas, lai varētu pārslēgties no vienas uz citu ražošanu, piemēram, maizes fabrikā neceptu kūkas, bet maizi."
Lai gan par plāna nepieciešamību politiķi izlēma jau pirms deviņiem gadiem un tam bija jābūt gatavam 2010.gadā, tomēr tā vēl aizvien nav. Ekonomikas ministrija pat šaubās, vai vispār ir īstā, kam vajadzēja procesu vadīt. Pēdējā gada laikā Tautsaimniecības mobilizācijas plāns tomēr sācis tapt. Izrādās - Ekonomikas ministrijai nekādi nebija izdevies noskaidrot un vienoties par to, kādam scenārijam šo plānu gatavot, jo, ja ir plūdi - tas ir viens scenārijs, ja ir cits apdraudējums - cits scenārijs, preces un pakalpojumi. Atkarībā no tā, kam gatavojas, atšķiras arī aprēķini.
Nu iestādes vismaz vienojušās par scenāriju, kuram veiks aprēķinus. Tā ir izņēmuma vai kara situācija. Tagad jāsper nākamie, jau ievērojami konkrētākie soļi, lai uzzīmētu ceļu līdz resursiem. Šobrīd ir redzams, ka iepriekšējā pieejā rezervju veidošanā bijušas arī kļūdas.
Mēs varam uzglabāt ļoti lielu skaitu lietu: gultas, segas, ķirurģiskos komplektus un tā tālāk. Bet, ja mums nebūs ķirurgu, kas ar to strādā, tad mēs varam glabāt vienalga cik. Tāpēc tas, ko mēs pašlaik darām, mēs to samērojam ar kapacitāti piesaistīt personālu, kas ar to var strādāt, un apzinām materiālus, kas ir nepieciešami," norāda Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktors Armands Ploriņš.
Iepirkumu uzraudzības biroja informācija liecina par to, ka šobrīd materiālajās rezervēs glabā segas, medikamentus, aizsargekipējumu, citas lietas. Filmēt to nedrīkst, jo tas ir valsts noslēpums. Rezervēm gādā arī degvielu. Šo procesu iepriekš pavadīja skandāls ar aizdomām par fiktīvu solījumu.
Kā un ar kādu pamatojumu valsts uzrunās uzņēmējus par piegādēm "X stundai", pagaidām vēl nav zināms. "Tas ir liels izaicinājums - nodibināt kontaktu starp valsti un praktiski visām uzņēmējdarbības jomām, jo mēs vairs nedzīvojam regulētajā ekonomikā, mēs esam tirgus ekonomikā, kurā ir ļoti daudz spēlētāju. Ir jāsaprot, kur šie resursi jāpaņem un uz kāda pamata. Tāpēc tas ir ļoti nopietns darbs, pie kā arī strādā kolēģi no Ekonomikas ministrijas," saka Iekšlietu ministrijas Nozares politikas departamenta direktors Dimitrijs Trofimovs.
Turklāt te jāņem vērā vēl kāds būtisks aspekts - nacionālās drošības jautājums. Tas, ka daudzi lielie Latvijas uzņēmumi pārdoti ārvalstu biznesmeņiem, turklāt ne no pašām draudzīgākajām valstīm, var spēlēt būtisku lomu, rēķinot Latvijas iespējas krīzes situācijām.
Brīdī, kad mums būs jāsaprot, kur valsts šos resursus ņem, tad ir svarīgs jautājums par to, kāda ir aktīvu valstiskā piederība. Tas ir - finanšu piederība tām nozarēm tautsaimniecībā, kas spēj piegādāt tikai šo vai citu preci," apliecina Trofimovs. Piemēram, ja piena pārstrādes uzņēmuma īpašnieki ir Latvijas zemnieki, tā ir viena situācija, bet, ja uzņēmuma īpašnieki ir nedraudzīgas valsts uzņēmēji, tā ir jau cita.
"Šī ir tā situācija, ar kuru jārēķinās Ekonomikas ministrijai, plānojot piegāžu kārtību. Tā būs aktuāla tajā brīdī, kad būs izsludināts izņēmuma stāvoklis. Izņēmuma stāvoklis var tikt izsludināts pret potenciāli jebkuru valsti, kas būs vērsusies pret Latviju," uzsver Trofimovs.
Cik šāda Tautsaimniecības mobilizācijas plāna īstenošana Latvijai izmaksās, šobrīd tiek rēķināts, bet aprēķini atklāti netiek. Bet jau tagad ir skaidrs - reāli izmantojams plāns maksās arī reālu naudu. Savukārt plāna neesamība "X stundā" var atmaksāties ar nespēju operatīvi rīkoties.
Līdz šim brīdim ir apkoptas katras nozares vajadzības (reģionu griezumā) pie nosacījuma, ja netiek nodrošināta ne degviela, ne pārtika, ne sakari, ne elektroenerģija. Topošais Tautsaimniecības mobilizācijas plāns ir slepens dokuments.
