Panorāma

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Vardarbība ģimenē: atbalsta trūkums vardarbības upurim

Bijušais dzīvesbiedrs nogriež sievietei ausi. Ģimenes vardarbības upuriem trūkst atbalsta

Latvijā joprojām visai iecietīgi izturas pret vardarbību ģimenē – tā secina speciālisti, kuri ikdienā strādā gan ar upuriem, gan varmākām. Lai gan likums ir vardarbības upura pusē, realitātē tas ne vienmēr pasargā un dod nepieciešamo atspērienu jaunai dzīvei. Kādai sievietei šāda atbalsta trūkums beidzās ar to, ka bijušais dzīvesbiedrs apzināti un mērķtiecīgi viņai nogrieza ausi.

“Ne jau katrs varētu tā to ausi nogriezt, tas nav kaut kāds, ziniet, nejaušs dūriens. Tā ir tāda mērķtiecīga darbība, kurā viņš grieza, nogrieza. Absolūta amputācija. Tur jāpieliek spēks,” saka policijas Rīgas Ķengaraga iecirkņa priekšniece Inga Meikšāne.

Kopīgo divu bērnu mātei nogriezto ausi vīrietis izmeta. Nevienam neteica, kur; to tā arī neatrada – vairs nebija ko piešūt atpakaļ. Tas notika pērn martā. Laikā, kad tiesa sievietei bija piemērojusi pagaidu aizsardzību pret varmāku.

Aizbildinoties, ka dodas paņemt bērnu drēbītes, vīrietis aizliegumu pārkāpa. Bijušajai dzīvesbiedrei amputēja ausi, bet pats aizgāja uz policijas iecirkni atzīties. Abi bija dzīvojuši kopā astoņus gadus.

“Rudenī sejas kaulu salauza. Uz mēnesi man bija traumēta redze. Redzes dubultošanās. Tā varēja palikt uz visu mūžu. Man paveicās, ka atjaunojās redze. Uzrakstīju iesniegumu policijai. Izgāju ekspertīzi,” tā Santa (vārds mainīts) “Panorāmai” stāstīja pērn pavasarī.

No policijas teiktā var secināt, ka vīrietis uzskatījis savu bērnu māti teju par īpašumu. Latvijas Televīzijai ir telefonsaruna, kurā viņš pieprasīja pārrakstīt sievietes lauku māju un mašīnu viņam. Santa telefonsarunā klusām jautā, vai tos nevar pārrakstīt bērniem. Vīrietis sāk draudēt.

“Esmu nolēmis, ka tevi nenogalināšu, par to daudz dod. Es tev nogriezīšu ausis un nogriezīšu degunu, lai Tu neskraidītu pie vīriešiem,” draudēja vīrietis.

Kā klasiskās vardarbīgās attiecībās - arī te vardarbības epizodēm bija sekojuši tā sauktie medusmēneši. Lūgumi piedot un ļaut atgriezties, aplidošana. Līdz pat liktenīgajai auss nogriešanai tā arī notika. Viņš sita, viņa pēc laika piedeva un izlīga.

Izmeklētāja Inga Meikšāne uzskata, ka vīrietis šoreiz sapratis, ka Santa iesniegumu par pagaidu aizsardzību vairs neatsauks.

“Kad viņš saprata, ka šajā reizē viņa vairs neatkāpsies un nepieņems viņu atpakaļ, jo viņa aizgājusi vēl tālāk, likums to paredz, un viņš tur nevar tuvoties. Tad viņš mēģināja savādākā veidā viņu ietekmēt,” sprieda izmeklētāja.

Vēl kopdzīves laikā – 2016. gadā uz laiku pārim tika atņemti mazie bērni, jo abi vecāki tika pieķerti stiprā alkohola reibumā. Abiem bija jāapmeklē psihologs, narkologs, agresijas mazināšanas kursi. Bērni vēlāk varēja atgriezties ģimenē.

Aptuveni pusotru gadu sekoja posms bez smagas vardarbības. Santa sāka strādāt bērnudārzos par audzinātāju. Tur norāda – sieviete labi pildīja darba pienākumus, ļoti patika bērniem. Darbā ne reizi neieradās alkohola reibumā. To, ka Santa cieš no vardarbības, kolēģi saprata pēc pusotra gada.

Kad Santa zaudēja ausi, kolēģi sievieti centās atbalstīt gan materiāli, gan morāli. Santa viņiem bija atzinusi, ka pirmo reizi viņai kāds palīdz. Taču viss sagruvis brīdī, kad sieviete uzzinājusi, ka tiesa lemj atbrīvot bijušo dzīvesbiedru, kurš pēc auss nogriešanas uz diviem mēnešiem bija apcietinājumā.

“Viņu sagrāva. Viņa jau tā bija uz robežas, principā viņa, kā saka, bezdibeņa malā stāvēja, mēs viņu tā kā drusciņ drusciņ pavilkām atpakaļ ar kolēģu atbalstu. Bet šis lēmums… Principā bija sajūta, ka viņa iekrita tajā bezdibenī, jo viņa pat nākamajā dienā pateica - es vairs neko negribu,” atcerējās Santas kolēģe.

Lai gan policija uzskatīja, ka vīrietis ir sociāli bīstams un nebūtu atbrīvojams, tiesneses lēmums atbrīvot Santas dzīvesbiedru atzīts par pamatotu. Tieslietu ministrija secināja, ka nav pamata disciplinārlietas ierosināšanai.

Tikmēr Santa sabruka, sāka lietot alkoholu, viņai atņēma bērnus. Centrā “Marta” uzskata, ka sieviete nesaņēma atbilstošu palīdzību. Viņa tika kontrolēta, bet ne izprasta un atbalstīta.

“Tās ir sekas. Depresija, atkarības, posttraumatiskais sindroms, tas, ka ir ļoti grūti veidot komunikāciju ar citām pusēm. Tieši tāpēc ir jāienāk palīdzībai un atbalstam, lai to personu stiprinātu visos iespējamos veidos,” norādīja centra “Marta” vadītāja Iluta Lāce.

Arī kriminālprocess par auss nogriešanu vēl nav noslēdzies.

Neoficiāli izskan, ka vīrietim lielāku sodu varētu pieprasīt, ja sieviete būtu gājusi uz ekspertīzēm un sadarbojusies. Taču viņa to nedarīja.

“Mēs par daudz sagaidām, ka viņas pašas tagad ies un visu izdarīs, viņas ir apmulsušas, viņas ir nogurušas, viņas ir tādas neticīgas, un viņām vajag kādu to mentoru kā draugus, ar kuriem viņa var runāt,” skaidroja centra “Re: Baltica”  žurnāliste Inga Spriņģe.

Likums gan policijai, gan tiesai ļauj stingri nostāties vardarbības upura pusē, taču šī pagaidu aizsardzība ir tikai viens solis tajā atbalsta sistēmā, kāda nepieciešama turpmāk.  

Dažādu valsts un pašvaldību iestāžu un dienestu darbinieki, kuri šādās situācijās pieņem lēmumus, arī nereti uzskata, ka vardarbības upuriem īpaša palīdzība nav nepieciešama un papildus atbildības nastu uzveļ pašiem cietušajiem. Bet tā tas nedrīkst būt.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti