Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā norisinājās diskusija par situāciju personu ar C hepatītu un HIV/AIDS ārstēšanā. Komisijas locekļi kopā ar veselības nozares un pacientu apvienību pārstāvjiem diskutēja par situāciju šo infekcijas slimību ārstēšanā un par to, kā šo slimību ārstēšanu efektivizēt. Saeimas komisijas sēdē piedalījās pacientu apvienības HIV.LV un atbalsta grupas HIV un AIDS pacientiem AGIHAS pārstāvji, kā arī C hepatīta pacientu apvienība.
C hepatīta gadījumā slieksnis, no kura valsts atbalsts slimības ārstēšanā ir pieejams, ir no otrās pakāpes. C hepatīta pacientu apvienības pārstāvis Kristaps Kaugurs norādīja, ka viņam pieejamā informācija liecina – valsts piešķirtie līdzekļi ir pietiekami, lai ārstētu arī 0. un 1. pakāpes slimniekus.
“Jūs minējāt, ka HIV nav finansiālu iespēju atcelt šo slieksni. C hepatītam ir, ārsti saka, ka ir. Un tas slieksnis ir tas, kurš liek pacientam aiziet pie ārsta un secināt – tu neesi gana slims, lai tevi sāktu ārstēt. Tā situācija ir tā, kas pacientu dzen tajā izmisumā,” pauda Kaugurs.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas centra aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane norādīja, ka ir vienisprātis ar Kristapu Kauguru – ir jāatsakās no ierobežojumiem, jo šībrīža situācija ļautu sākt arī 0. un 1. pakāpes jeb fibrozes pacientu ārstēšanu.
“F3, F4 ar kuriem mēs sākām. Mums šo pacientu rindā vairs nav. Ir tikai tie, kas katru mēnesi nāk jauni klāt. Savukārt F2 mēs jau tad zinājām, ka viņu nav daudz. Tas nenozīmē, ka mēs tiešām varēsim visiem pacientiem, kas atnāks, uzsākt un uzlikt terapijas. Bet vismaz tas pacients, kurš atnāk uz pieņemšanu un viņam ir F0 vai F1, mēs viņu varam virzīt uzreiz uz ārstēšanu,” sacīja Tolmane.
Līdzīgs ir arī HIV un AIDS pacientu apvienību pārstāvju aicinājums. Ir jānoņem ierobežojumi, lai HIV un AIDS pacienti varētu uzsākt Valsts atbalstītu slimības ārstēšanu jau no slimības atklāšanas brīža.
“Kad cilvēks uzzina, ka viņam ir HIV pozitīvs, viņš uzreiz skrien pie ārsta. Un viņam pasaka – zini mēs tev nevaram dot, tev imunitāte labā stāvoklī. Dažu mēnešu laikā cilvēks nomierinās, ar viņu absolūti nekas slikts nenotiek un tā nu viņš staigā, līdz kamēr viņš iekļūst tajā kategorijā. Un viņš vienkārši nomirst, viņu vairs nevar glābt. Un ir atlicis maziņš solis – atlikt ierobežojumu,” skaidro apvienības HIV.LV pārstāvis Aleksandrs Molokovskis.
Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Līga Gaigala norāda, ka vēl viena problēma, kas varētu kavēt iespējami ātrāku un efektīvāku šo slimību ārstēšanu, ir speciālistu trūkums.
“Viens no galvenajiem speciālistiem, pie kuriem tiek saņemta specifiskā ārstēšana, ir infektologi. Kā mēs redzam – iekļautais līgumu apjoms ārstniecības iestāžu līgumos nav apgūts. Tas nozīmē, ka arī
tur, kur veidojās rindas, lielākoties gadījumi ir saistīti nevis ar finansējumu trūkumu, bet ar ārstu speciālistu trūkumu,” sacīja Gaigala.
Par infektologu trūkumu diskusijā minēja arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes pārstāve Ieva Tolmane norādot, ka situācijas uzlabošanai tiek izmantoti ārsti-rezidenti. Viņa arī piebilda, ka Veselības ministrijai ir prasītas 12 rezidentūras vietas infektoloģijā, tomēr lūgums līdz šim nav izpildīts un šogad topošajiem ārstiem ir pieejamas trīs rezidentūras vietas infektoloģijā.
Saeimas komisijā izskanēja jautājums arī par to, vai lielāks uzsvars nebūtu jāliek uz jauniešu informēšanu, kā no slimībām izvairīties. Viens no diskusijas dalībniekiem atbalsta grupas HIV un AIDS pacientiem AGIHAS vadītājs Andris Veiķenieks norādīja, ka viens no veidiem, kā runāt par izvairīšanos no šim slimībām ir jaunās paaudzes izglītošana seksuālās dzīves jautājumos un šeit bieži vien skolu direktori un audzinātāji jau uzreiz no idejas atsakoties, jo baidās, ka šī informācija var aizskart kāda vecāka tikumības uzskatus.
