"Sajūta, ka karā arī piedalāmies"
Sējas pagasta lauksaimnieku ģimene Normunds un Klaida Kalniņi kopš kara sākuma aktīvi organizē dažādus palīdzības sūtījumus Ukrainas iedzīvotājiem un armijai. Tostarp no Latvijas turp transportētas jau vairāk nekā 100 dažādas ziedotās automašīnas, kuras karavīri var izmantot darbam frontē.
Normunds pauda: "Droši vien ir cilvēku grupa, kas bez tā nevar, kam vajag darīt un palīdzēt, un tie arī darbojas, un tā cilvēcība vienmēr nāk blakus visiem tiem braucieniem, un tas dod spēku un iedvesmu darboties."
Savukārt Klaida sacīja: "Tas sākuma posms bija tāds, ka asinis visiem vārījās, ka mēs tagad ātri visiem parādīsim un tas viss ātri, ātri beigsies. Tad tas vilnis gāja arī tā kā mazliet uz leju un bija sajūta, ka ir pieradums, bet šobrīd man personīgi jau ir tā sajūta, ka mēs tajā karā arī piedalāmies, tikai mums tā fronte ir dikti tālu. Mēs esam tik ļoti saistīti, ka mēs karojam, bet citādā veidā, piedaloties kaut vai ar katru to sīkumu. Tas emocionālais ir, ka tiešām ir sajūta, ka katra svece vai gaļas konservs kādam ir ļoti izšķiroši, un ir cerība, ka tas nonāk tur, kur tam jānonāk."
Ukrainas ienākšanu Eiropas lauksaimniecībā uzskata par pašsaprotamu nākotni
Klaida un Normunds atzina, ka pagājušajā gadā teju nav sanācis darboties saimniecībā un šogad viņi vairāk atgriezušies arī savā ikdienā. Taču laiku pa laikam arī Normunds dodas uz Ukrainu. Runājot par atbalstītāju aktivitāti, Normunds secinājis, ka izveidojusies stabila tuvējo zemnieku, kaimiņu un citu aktīvistu kopiena, kuriem tā kļuvusi par dzīves sastāvdaļu.
"Cilvēki pārskatīja savas saimniecības un, ko atrada, to pirmajā gadā atdeva, un tagad vairāk vai mazāk tie, kas var un grib regulāri piedalīties, arī piedalās. Tas ir tāds paradokss, – kad nokārto vienu palīdzības partiju, tad liekas, kur tad vēl radīsies tie ziedojumi? Un tad tu aizbrauc, un, jau braucot atpakaļ, atkal ir mašīnas, ģeneratori un ko tikai visu cilvēki nenes. Man ir prieks, ka izdevās uztaisīt tādu vietu, kur cilvēki var iegūt šo informāciju un ka tas arī ir vajadzīgs viņiem. Tas rada tādu cilvēcību, cieņu un tādu attieksmi vienam pret otru, kā var redzēt mūsu tajā grupā, ka ir ar atsevišķām armijas daļām izveidojušies tādi kontakti; lai arī sākumā likās grūti – kādi mēs brāļi, bet tagad tas tā dabīgi un tā kā saauguši kopā," stāstīja Normunds.
Regulāri vedot palīdzības mašīnas uz Ukrainu, Normunds novērojis arī zemnieku un pārvadātāju protestus uz Polijas robežas, bet vieglo mašīnu satiksme netika bloķēta un šo palīdzības kravu nogādāšanu tas būtiski nekavē.
Eiropas lauksaimnieku protestu prasības ietver arī pārprodukcijas risku novēršanu, ko rada ar muitu neapliekamais pārtikas imports no Ukrainas. Klaida un Normunds pamatā saimnieko piena sektorā un atzina, ka patlaban netrūkst izaicinājumu nozarē, īpaši birokrātijas dēļ, tāpēc Latvijas zemnieku protestu viņi atbalsta. Savukārt Ukrainas klātbūtni tirgū uzskata par pašsaprotamu nākotni.
Normunds sacīja: "Šobrīd kara dēļ iespējams, ka Ukrainas produkcijai meklē īsākus ceļus, kur to pārdot un ātrāk tikt pie naudas, un tāpēc, iespējams, tajā vietējā Eiropas Savienības tirgū ir lielāka spriedze, bet, ja kopumā skatās ilgtermiņā, es domāju, ka tas viss izlīdzināsies, tie graudi ies tur, kur tie gāja iepriekš, – uz Āfriku un citviet. Manuprāt, tai nevajadzētu būt problēmai. Kaut kādas sekas būs, bet, no otras puses skatoties, tad neņemam Eiropas Savienībā Ukrainu? Vai tāds jautājums vispār pastāv. Vai arī kā – tad viņi šajā tirgū būs tāpat kā mums ar hektāru maksājumiem, ka ir atšķirīgie Rietumeiropas un Austrumeiropas, tostarp Latvijas, maksājumi. Tad tāpat rīkosimies ar Ukrainu? Nu, viņiem jau tāpat šobrīd ir smagi un viņi nes par mums visiem. Mums drīzāk ir jāakcentējas nevis uz to problēmu, bet uz risinājumiem. Mēs taču strādājam pēc biržas cenām. Savukārt Krievija ražo milzīgu procentu kviešu un, ja nobloķēs Krievijas graudus, tad varbūt tie Ukrainas graudi pat izglābj situāciju."
Nedomā par kara ilgumu, turpina palīdzēt
Vaicāti par nākotni un to, cik ilgi karš Ukrainā varētu turpināties, Klaida un Normunds atzina, ka īpaši par to nedomā, bet vienkārši turpina ar savām iespējām un metodēm palīdzēt Ukrainai. Tāpat viņi ir pateicīgi par stabilo atbalsta grupu, kas ar to šeit, Latvijā, nodarbojas arī pēc diviem gariem kara gadiem.
"Tu esi kustībā un piedalies, bet pats trakākais ir sēdēt un gaidīt, kas būs. Nu nekas nebūs, – būs tas, ko mēs izdarīsim. Man tā dzīve dalās pirms kara un pēc kara un liekas – ir milzīgs attālums starp abiem tiem posmiem. Pati dzīve mums būtiski neizmainījās, bet izmainījās attieksme, sapratne un redzējums uz kaut kādām lietām. Dzīvojām kā dieva ausī, sapņojām par NATO, par Eiropas Savienību, tad saņēmām subsīdijas un atbalstu, un attīstību, likās viss tik skaisti un rožaini, bet tā nenotiek dzīvē. Nav tā, ka tu visu laiku ej tikai kalnā. Un tad tas brīdis pienāca, un svarīgākais ir izdarīt pareizos secinājumus. Bet es domāju, ka viss būs labi," pauda lauksaimnieki Kalniņi.
KONTEKSTS:
Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī, Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīga un spēcīga pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgajās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem. Tagad izskan atziņas, ka frontē sācies pozīciju karš ar nogurdinošajām kaujām un jāgatavojas ilgstošam atbalstam Ukrainai.
Tikmēr Krievija regulāri uzbrūk civilajiem objektiem un paredzams, ka tāpat kā pērn ziemā tā mērķtiecīgi vērsīs triecienus pret enerģētikas infrastruktūru.
