Birokrātijas balva '20

Tēvs ārstējas Onkoloģijas centrā Austrumu slimnīcā. Ārstējošais ārsts nosūtījis tēvu uz starošanu stacionārā, tur pat, tajā pašā slimnīcā. Jau rezervēta vieta un laiki. Bet nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Tā ir tikai formāla lieta, jo ārstējošais ārsts jau nosūtījis, bet formāli šāds nosūtījums jāraksta ģimenes ārstam. Šis izraksts prasa vismaz ģimenes ārsta laiku. Cik jauki - tagad ir E-veselība, nekur nav jābrauc. Visiem vajadzētu būt ērti.

Bet, izrādās, ka Austrumu slimnīcas pieņemšanas nodaļā E-veselību atvērt nevar/neizmanto/vispār neesot pieslēgta. Es tā arī nesapratu, kas tieši par problēmu, bet dzirdēju visas trīs atbildes. Es pajautāju, vai tad tiešām neviens dators nav pieslēgts? Nē, neesot. Pieprasa izdrukātu nosūtījumu. Labi, to nosūtījumu paši varam izdrukāt no E-veselības, bet...
1) nosūtījums E-veselībā uz tēva vārda, es nevaru pieslēgties tēva kontam, jo nepieciešams Smart-ID, tēvam ne viedtālruņa, ne Smart-ID.
2) lai tiktu pie tēva konta, nepieciešama pilnvara, kas jāraksta NVD. Tātad, 82 gadus vecs cilvēks jāved rakstīt pilnvaru, lai es varētu izdrukāt nosūtījumu no E-veselības, kurai nevar piekļūt iestāde, kurai tā E-veselība ir domāta. It īpaši covida laikos.
Vēlreiz nācās raustīt ģimenes ārstu un lūgt nosūtījumu uz papīra.
Jautājumi:
1) Kāpēc ģimenes ārsts jāpārslogo ar lieku, pilnīgi formālu papīru izrakstīšanu? Kāpēc jādubulto ārstējošā ārsta nosūtījums, kas jau ir slimnīcas dokumentos, digitāli un uz papīra?
2) Kāda jēga no E-veselības, ja to neizmanto visas med. iestādes un tik un tā jādrukā ārā?
3) Kā ar visiem šiem papīriem un nosūtījumiem (virtuāliem un papīra) var tikt galā vientuļš slims cilvēks gados, ja viņam nav palīga? Ja arī ir palīgs, tad ierobežota piekļuve kontam. Nepieciešama pilnvara. Pilnvara izdrukāt nosūtījumu, kas dubulto jau esošo ārstējošā ārsta nosūtījumu. Absurds.
Es uzskatu, ka ģimenes ārstus nedrīkst izmantot kā sekretārus paīru kārtošanai. Ar to visu varētu tikt galā E-veselība, bet kāda no tās jēga, ja tā nav ērti pieejama ne lietotājiem, ne med. iestādēm?
Ziņo

Jaunam uzņēmumam neizpratne par regulāru noliktavas sertifikāciju, ZM skaidro – tās ir ES prasības

Interneta veikalam, kurš vēlas tirgot bioloģiskus produktus, ir jāsertificē noliktava, turklāt tas jādara regulāri. Jaunā uzņēmēja Zane Latvijas Radio pauda neizpratni par šiem birokrātiskajiem šķēršļiem, kuri prasa ne vien pamatīgu iedziļināšanos, bet arī izmaksas, kas, uzsākot biznesu, var šķist ļoti lielas. Sertifikāciju nodrošina privātuzņēmumi, un valsts iestāde skaidro, ka šāds modelis izvēlēts, jo tas ir efektīvāks.  

ĪSUMĀ:

  • Interneta veikalam, kurš vēlas tirgot bioloģiskus produktus, ir jāsertificē noliktava.
  • Turklāt tas jādara regulāri.
  • Jaunā uzņēmēja Zane pauž neizpratni par šo birokrātiju, kas vēl prasa izmaksas.
  • Zane neizpratnē, kāpēc tā, jo noliktavu jau  apsekojis PVD.
  • ZM: Tādas ir ES prasības, lai bioloģiskie produkti būtu izsekojami.
  • ZM: Sertificēt var arī valsts iestāde, bet to uzticēja privātfirmām, jo tā ir efektīvāk.
  • Latvijā ir divi uzņēmumi, kas ir tiesīgi izsniegt šādus sertifikātus.
  • PVD: Abas firmas strādā efektīvi, to darbu atzinīgi novērtējis arī Eiropas audits.
  • PVD: Kontroles iestādes nereti atklāj arī nepilnības to darbībā.
  • PVD: Divi uzņēmumi Latvija tiek galā, jo Latvijā nav liels tirgus.  

Jaunā uzņēmēja Zane, kura nevēlējās atklāt savu īsto vārdu, iepērk dažādus ēdamus un dzeramus produktus no citām Eiropas Savienības valstīm. Tos uzglabā noliktavā, bet pārdod caur interneta veikalu.

Pārsvarā produkti ir konvencionāli, bet aptuveni 10% ir bioloģiski ražoti. Un tas nozīmē, ka kontroles mehānisms ir jau pavisam cits.

Jaunam uzņēmumam neizpratne par regulāru noliktavas sertifikāciju, ZM skaidro – tās ir ES prasībasLinda Zalāne
    “Man kaut 1000 produktu un viens ir “organic” (bioloģisks), man noliktava ir jāsertificē. Ik pa brīdim ir jāsauc un noliktava jāsertificē. Cik maksā sertifikāts? 240 vai 260 eiro. Vai tas ir vienreizējs maksājums? Pirmajā reizē es sapratu, ka tas ir vienreizējais, bet, šodien zvanot, es sapratu, ka tas ir ik pa brīdim jāatkārto,” stāstīja Zane.

    Viņa ir neizpratnē, kāpēc nepieciešamas papildu pārbaudes noliktavai, ja to jau ir apsekojis Pārtikas un veterinārais dienests (PVD).

    Viņa pauda neizpratni, kas bioloģisko produktu uzglabāšanā ir īpašs un kādēļ par to uzraudzību jāmaksā tik liela naudas summa.

    “Es uzskatu, ja arī nav bioloģiskais sertifikāts, tad neglabā taču blakus pārtikas produktiem indes. Es sapratu, ka Latvijā ir divas privātās kompānijas, kurām sertifikācija ir deleģēta.

    Negribas jau banalizēt, bet principā tikai ņem un savāc naudu. Brīžiem sāku domāt – vai vispār to vajadzēja un vai vispār to gribas turpināt,” atzina Zane.

    Zemkopības ministrijas Biotehnoloģijas un kvalitātes nodaļas eksperte Līga Drazdovska skaidroja, ka šādu kārtību nosaka Eiropas likumdošana. Ikvienam uzņēmējam, kurš tirgo, realizē, iepērk trešās valsts bioloģiskos produktus, ir jāiekļauj sava darbība bioloģiskās lauksaimniecības kontroles sistēmā.

    Tātad jāiegūst sertifikāts. Tādam jābūt pat interneta veikaliem, kuram nav savas noliktavas.

    “Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzība nodrošina, ka produkti ir izsekojami. No tā brīža, kad produkts ir iesēts, izaudzēts, novākts, transportēts, glabāts un realizēts. Tā ir būtiska lieta, jo patērētājs vēlas zināt, ka šis produkts ir bioloģisks, un arī regula nosaka to, ka ikviens posms ir izsekojams,” skaidroja Drazdovska.

    Zemkopības ministrijā uzsvēra, ka šo sertifikāciju var veikt valsts institūcijas, bet lielākoties Eiropas valstis to uzticējušas privātām kompānijām.

    Drazdovska stāstīja, ka ministrijā ir vērtēts jautājums, vai šo uzdevumu nevajadzētu veikt valsts iestādes paspārnē, bet nonākts pie secinājuma, ka privāta firma to izdarīs efektīvāk.

    Patlaban Latvijā ir divi uzņēmumi, kas ir tiesīgi izsniegt šādus sertifikātus – “Vides kvalitāte” un “Sertifikācijas un testēšanas centrs”.

    “Lai viņi varētu sertificēt, viņiem ir virkne ar nosacījumiem, lai varētu veikt šo uzdevumu. Tad, kad viņi ir izgājuši akreditāciju, kurā tiek pārbaudīti atbilstoši standarta prasībām, tad tikai var vērsties PVD, kur novērtē viņu efektivitāti un atbilstību šim darbam,” skaidroja ZM pārstāve.

    Pārtikas un veterinārā dienesta vecākā eksperte Adrija Sietiņsone stāstīja, ka Latvijā abas privātās kontroles iestādes strādā efektīvi un to darbu atzinīgi novērtējis arī Eiropas audits.

    Uzņēmumu, kas tiek pārbaudīti, ir daudz – vairāk nekā trīs tūkstoši. Visvairāk bioloģisko produktu ražotāji, bet liela daļa ir arī vairumtirgotāji. Kontroles iestādes nereti atklāj arī nepilnības to darbībā.

    “Pārsvarā tās ir nepilnības marķējumā. Vai ievesti produkti, kuriem nav norādīts kontroles institūcijas koda numurs. Mēs varam atšķirt jebkuru produktu, jo produkta marķējumā ir jābūt Eiropas kopienas logo, kontroles institūcijas koda numuram un jānorāda, no kādām valstīm iepirkti izejvielu materiāli,” skaidroja Sietiņsone.

    Uz jautājumu, vai ar divām privātām iestādēm Latvijai ir gana, eksperte norāda, ka iestādes ar darbu tiek galā. Turklāt Latvija nav tik liels tirgus. Piemēram, Vācijā šādu darbu veic 13 privātās iestādes.  

    Dalies ar savu pieredzi, piesaki nejēdzīgo procedūru “Birokrātijas balvai’20”!

    Ziņo
    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti