Pavasarī sabiedrība uzzināja par nepieciešamību reģistrēt automašīnās plaši izmantotos videoreģistratorus. Tikmēr liela daļa uzņēmēju joprojām nezina, ka videonovērošanas sistēmas, kas atrodas publiskās vietās - piemēram, kafejnīcās, restorānos, veikalā, arī jāreģistrē Datu valsts inspekcijā.
Kā uzņēmējs var zināt, kādas prasības jāizpilda, ja tās nekur nav apkopotas? Šādu jautājumu uzdevis ne viens vien uzņēmējs, kurš vēlas godprātīgi pildīt saistības ar valsti. Neskaidrība rada augsni starpnieku biznesam, tukšo uzņēmēju maku un neveicina vēlmi attīstīt uzņēmumu Latvijā.
Uzņēmēja Linda Liepiņa, kura Latvijas televīzijas raidījumā ”Viens pret vienu” vērsusi uzmanību uz nesakārtoto uzņēmējdarbības vidi Latvijā, par nepieciešamību reģistrēt videonovērošanu uzzināja no kāda starpniecības uzņēmuma.
“Es arī biju pārsteigta, kā tas var būt, ka es četrus gadus vadu restorānu Rīgā un es nezinu, ka man šādam sertifikātam jābūt,” atzina uzņēmēja.
Starpniecības uzņēmums, kas sazinājies ar Lindu, Datu valsts inspekcijas publiski pieejamajā datu bāzē uzzinājis, kuriem uzņēmumiem nav nepieciešamās atļaujas, tāpēc piedāvājis nokārtot reģistrāciju uzņēmējas vietā.
Lindai starpnieku piedāvājums šķitis pārāk agresīvs. Starpnieku uzņēmuma rīkotājdirektors apgalvo - divu gadu laikā viņi apkalpojuši simt dažādu klientu.
Datu valsts inspekcijā apgalvo – starpnieku uzņēmumi mēdz kārtot personu datu apstrādes reģistrāciju uzņēmēju vietā. Taču par reģistrācijas anketu aizpildīšanu var maksāt arī pašai datu inspekcijai.
Ja videonovērošanas sistēmas nav reģistrētas, iespējamais sods juridiskām personām ir no 1400 līdz 14 000 eiro. Datu valsts inspekcijā gan apgalvo - sākotnēji paredzēta arī iespēja izteikt brīdinājumu.
“No pārbaužu viedokļa, no prakses mēs tomēr aicinām sakārtot. Ja cilvēki nekā nereaģē, tad ir arī sodīšanas funkcijas,” sacīja inspekcijas pārstāve.
Uzņēmēja Linda Liepiņa gan vērš uzmanību uz to, ka viņas aptaujātie kolēģi – citu ēdināšanas uzņēmumu vadītāji - arī lielākoties nezina par vajadzību reģistrēt videonovērošanas sistēmas.
“Iespējams, ka ir vēl trīs citi vai pieci citi sertifikāti, kuriem man būtu jābūt, par kuriem es nezinu,” sacīja Liepiņa.
“Tas liecina, ka šajā sistēmā, par kuru es jau divas nedēļas runāju, ir tāds speciāli radīts bardaks, kurā uzņēmējs nevar orientēties pats ar savām zināšanām un savām spējām,” uzskata Liepiņa.
Jau Latvijas Televīzijas raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" eksperimentā ar ēdināšanas uzņēmuma “Bistro Frics” dibināšanu, tika izgaismots – uzņēmuma dibināšanai nav pieejamas skaidras instrukcijas un prasības. Tādas, lai uzņēmējs bez starpnieku iesaistīšanas uzzinātu visus spēles noteikumus. Šāda neskaidrība rada augsni dažādu starpnieku darbībai, un pašas iestādes atzīst, ka prasības “atrodamas nekur”.
Ekonomikas ministrijā saka – “Bistro Frics” raidījumu sērijas rezultējušās apjomīgā darbā, kas vēl ir procesā. Tā mērķis dažādu nozaru uzņēmējiem radīt ko līdzīgu rokasgrāmatai, kas būs par nozarēm, kurās parasti uzsāk uzņēmējdarbību - desmit līdz divpadsmit.
“Mēs nākamgad tiksim galā un varēsim atrādīt arī e-risinājumu kopā ar reģionālo ministriju,” solīja Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko.
Paredzētais ceļvedis uzņēmējiem būšot pieejams elektroniskā vidē, lai atbildīgās iestādes pašas var papildināt nepieciešamās prasības. Tāpat paredzēts arī strādāt pie tā, lai valsts iestāžu sadarbība ar uzņēmēju būtu konsultējoša, nevis vērsta uz sodīšanu, kā tas nereti notiek pašlaik.
