Palīdzības organizācijas "Migration Aid" izveidotais un uzturētais Ukrainas bēgļu izvietošanas centrs atrodas rūpniecisku ēku rajonā aptuveni 20 minūšu attālumā no Budapeštas centra. Pavisam netālu atrodas viens no trijiem galvenajiem dzelzceļa mezgliem pilsētā un lielākā daļa Ukrainas kara bēgļu Ungārijā ieradušies tieši ar vilcienu.

Mani sagaida bēgļu patversmes vadītājs Martons Erodijs.

"Šī, cik man zināms, ir lielākā patversme tranzīta personām. Ja cilvēki vēlas Ungārijā palikt divas vai trīs nedēļas, viņi parasti tiek izmitināti Budapeštas pievārtē esošajās sporta zālēs, hosteļos vai pansijās. Šī vieta ir domāta tieši tiem cilvēkiem, kuri plāno doties uz citām valstīm. Šīs vietas uzturēšanā valsts nepiedalās – visi izdevumi tiek segti no brīvprātīgo ziedojumiem. Tas attiecas gan uz naudu, gan produktiem, gan par ēkas īri. Vienīgā mūsu sadarbība ar valdību ir pilsētas centrā esošajā arēnā, kur notiek galvenā bēgļu koordinēšana. Mūsu brīvprātīgie ir arī tur, un visiem, kuriem ir nepieciešama pajumte, mēs piedāvāsim savu palīdzību," saka Martons.

Viņš stāsta, ka šī ēka ir iekārtota faktiski diennakts laikā un tajā nepārtraukti uz mainām strādā vairāki simti brīvprātīgo. Piecu stāvu ēkā ir gan lielāki, gan mazāki numuriņi ģimenēm, veļas mazgātava, noliktava gultasveļai un citām precēm, veikals, kur var iegādāties nepieciešamākās preces.

Tieku iepazīstināts arī ar vietējo ārstu Benijs Ko. Viņš ir 75 gadus vecs pensionēts ārsts no Indianapoles Indianas štatā. Uzzinot par Ukrainas kara sākumu, Benijs Ko izlēmis, ka šādi viņš varētu sniegt savu ieguldījumu grūtībās nonākušajiem. Tagad viņš nepārtraukti strādā jau trešo nedēļu.

"Ir divas kategorijas ar cilvēkiem, kuri nejūtas labi. Pirmie ir gados vecie cilvēki, kuriem ir milzīgs satraukums un augsts asinsspiediens. Un tad ir mazie, kuriem tek deguns, ir vemšana un caureja. Vēdera problēmas ir ļoti izteiktas.

Ilgtermiņā daudziem būs nepieciešams psiholoģisks atbalsts, īpaši gados vecākajiem cilvēkiem. Jaunie spēlējas un skrien, bet mātes ir satrauktas par saviem vīriem, savukārt vecākie cilvēki nezina, vai jebkad atgriezīsies Ukrainā. Viņiem ir depresija," stāsta ārsts.

Patversmē viesojos laikā, kad daudzi iedzīvotāji vēl tikai brokasto, bet citi jau ir sākuši kārtot formalitātes. Pie galda sarunājos ar Nadeždu, kas Ungārijā ieradusies pirms divām dienām.

"Burtiski pirms nedēļas redzēju, kā mūsu Odesas rajonā lidoja raķetes. Tās vietām notrieca mūsu teritorijā, bet dažas aizlidoja Viņņicas virzienā.

Un kad mūsu ciematā no Mikolajevas pārveda mana brāļa bojā gājušo klases biedru un sākām apglabāt arī citus puišus, man palika bail par saviem bērniem. Īpaši par savu dēlu, jo viņu drīz varētu iesaukt armijā.

Es saprotu, ka šis konflikts ātri nebeigsies, es par savu bērnu satraucos un mēs pieņēmām lēmumu izbraukt no valsts. Kur un kā mēs varēsim apmesties, kur cilvēkus uzņems un vai es varēšu arī savu pirmklasnieku laist skolā, es vēl nezinu. Vai dēlu varēšu kaut kur iekārtot. Ja nevarēšu – virzīsimies tālāk," klāsta Nadežda.

Nadeždas dēls Saša arī ir pie galda un vaicāju arī viņa viedokli. "Noskaņojums man ir labs. Plāns ir nonākt iecerētajā punktā. Protams, gribētos jau atgriezties," saka Saša.

Tieši tāpēc man rodas jautājums, vai viņam negribētos atgriezties Ukrainā un doties aizstāvēt savu valsti? Saša atzīst: "Es gribu, bet mamma negrib. Man nekas nebūtu pretī. Es biju gatavs palikt, bet mamma teica – savāc mantas un braucam."

Apkārt skraida bērni, brīvprātīgie aktīvi palīdz, tulko vismaz krievu valodā, jo valodas barjera ir ļoti jūtama. Runāju arī ar Olgu, kura Budapeštā kārto dokumentus daudz tālākam ceļam.

"Es esmu no Kijivas. Pašlaik kārtoju Kanādas vīzu. Uz šejieni atbraucu no Aizkarpatu apgabala, Lukačovo pilsētas. Man tur ir ģimene, septiņgadīga meita. Šajā viesnīcā es gaidu dokumentus, ko nosūtīju uz Vīni. Mans pieteikums jau ir apstiprināts un es gaidu, kad tiks atsūtītas pases. Kāpēc šeit Budapeštā? Pie mums Ukrainā, diemžēl nestrādā kurjerpasts, tāpēc bija jābrauc uz šejieni, jāsūta dokumenti un tepat tie arī jāsagaida. Kāpēc Kanāda? Ja godīgi, tad izvēlēties nenāca, jo mani uzaicināja mani draugi, turklāt tagad karā cietušajiem Ukraiņiem vīzas kārtošanai nevajag visus tos daudzos dokumentus. Es, protams, plānoju atgriezties Kijivā, kad būs vairāk vai mazāk droši," stāsta Olga.

Savukārt gados vecākā Zoja vismaz pašlaik plāno palikt tepat Ungārijā: "Es esmu no Harkivas apgabala, Lozovas pilsētas. Sākumā nokļuvu Aizkarpatos un tad jau ar vilcienu uz Budapeštu. Pagaidām nekur tālāk netaisos, pagaidām palikšu šeit. Man te netālu jau ceturto gadu dzīvo dēls. Es atbraucu, bet viņš vēl nezina. Tā kā pagaidām es pati par sevi un teica, ka pirmdien risinās manu jautājumu."

Katram, atbēgušajam, protams, ir savs stāsts un nebūt ne visi ir gatavi ar tiem dalīties. Arī trīs gados jaunas meitenes, kuras ir ceļā uz Franciju ārpus ieraksta pastāsta, ka nebūt ne viss ir gājis tik gludi. Uz robežas ir notikusi neparedzēta pārsēdināša citā vilcienā, turklāt pie svešiem, viņuprāt, romu tautības cilvēkiem. Taču tagad jau viss nokārtots, lai dotos pirkt biļetes uz Parīzi.

Kopumā no aptuveni 350 tūkstošiem Ungārijā uzņemtajiem ukraiņu bēgļiem pagaidu uzturēšanās statusu ir pieprasījuši nepilni 8000. Cilvēktiesību aizsardzības organizācijas norāda, ka šis skaitlis ir ļoti mazs un tas varētu liecināt par to, ka varas iestādes nav darījušas pietiekami daudz, lai nodrošinātu bēgļiem nepieciešamo informāciju. Par informācijas trūkumu sūdzas arī patversmes pārstāvji, norādot, ka ciešāka koordinācija ar valdību noteikti palīdzētu daudz efektīvāk apmierināt bēgļu vēlmes un vajadzības.