Anna ar vīru un nesen dzimušo dēlu dzīvoja Mariupolē, un rūpnīca "Azovstaļ" bija viņa vīra darba vieta. Sieviete pastāstīja, ka vīrs lēmis par ģimenes slēpšanos "Azovstaļ" bumbu patvertnē, jo aplikācijā "Viber" tika izsūtīta ziņa, ka tur ir sagatavotas bumbu patvertnes.
"Mēs izlēmām turp doties visi kopā ar mūsu vecākiem un ar manu tobrīd vēl trīs mēnešus veco dēliņu. Tagad es centīšos viņu parādīt. Vienkārši lai cilvēki, kuri domā, ka Krievija mums palīdz, lai viņi vienkārši redz, kam viņi met virsū bumbas. Tādiem maziņiem eņģelīšiem. Es biju "Azovstaļ" divus mēnešus. Mums tur bija 17 bērni. Ļoti daudz bija vecāka gada gājuma cilvēku, ļoti daudz sieviešu.
Mūsu ēkā bija aptuveni 75 cilvēki. Jūs saprotat, kāds ūdens un ēdiena daudzums ir vajadzīgs. Tāda tur nebija.
Taču, pateicoties mūsu puišiem no "Azov", kuri visu laiku nāca pie mums, deva savu ēdienu un ūdeni, tieši pateicoties viņu filmētajam video, cilvēki saprata, ka mēs tur esam," stāstīja sieviete.
Vairāk nekā divos kara mēnešos piedzīvots daudz. Īpaši spilgti Anna atceras dienu, kad Krievija izsludināja klusuma režīmu.
"No rīta mums paziņoja, ka tiek izsludināts klusuma režīms, ka mums atvedīs autobusu. Visi cilvēki izgāja ārā no patvertnēm. Bet viņi [Krievijas spēki] paņēma un palaida dronu. Cik zemiski tas bija! Ieraudzīja, ka visi cilvēki sapulcējās hallē, un vienkārši nometa mīnu zem ēkas. Mīna uzsprāga, un šķembas savainoja četrus mūsu karavīrus. Dažiem puišiem bija atkārtota kontūzija. Es nekad iepriekš dzīvē neredzēju, kā izskatās kontūzija. Kad cilvēks vienkārši ieraujas stūrī, viņu krata, visi viņa refleksi, orgāni un maņas nestrādā. Tas ir briesmīgi. To es vienkārši nevienam nenovēlu. Ne redzēt ko tādu, ne sajust," atcerējās Anna.
Viņa norādīja, ka "zaļie koridori" jeb evakuācijas ceļi pie nemitīgām Krievijas spēku veiktajām apšaudēm gluži vienkārši nebija iespējami. Viņai līdz ar citiem iedzīvotājiem izdevās evakuēties tikai tagad.
Anna uzsvēra: "Tas bija ļoti baisi. Psiholoģiski. Jo pie mums vakarā atnāca puiši no "Azov" un pateica: "Jums ir 10 minūtes, lai savāktu mantas, un mēs sākam evakuāciju.""
Viņa stāstīja, ka sākumā bijis jārāpo pāri kalnam no gruvešiem, lai tiktu uz autobusu, kas izvedīs no "Azovstaļ" teritorijas. Tomēr, kad cilvēki pārsēdušies citā autobusā kopā ar Sarkanā Krusta, ANO un baznīcas pārstāvjiem, viņus gaidīja nepatīkams pārsteigums. Autobusā evakuāciju pavadīja Krievijas karavīrs, kurš pateica, ka cilvēkus ved uz filtrācijas nometni. Tādējādi prieku ātri vien nomainīja bailes.
Filtrācija naktī norisinājusies vairākas stundas.
"Sākumā mūs aizveda uz vienu telti. Tur bija divas krievu sievietes. Viņas pateica, ka mums ir pilnībā jāizģērbjas. Dažiem, piemēram, man pat teica, lai es novelku apakšveļu. Es stāvēju pilnīgi kaila. Teica, lai es paceļu matus, sāka rakņāties manos matos, kaut ko meklēt. Viņas domāja, ka varbūt es tur kaut ko slēpju. Pēc tam man bija jāparāda visi tetovējumi, jāpaskaidro to jēga, jo viņi meklēja nacistu tetovējumus.
Tas tiešam ir visīstākais genocīds. Lai Krievijas iedzīvotāji atver vēstures mācību grāmatas, kad viņi sāk apsūdzēt mūsu karavīrus nacismā.
Lai viņi vispār padomā par vārda "nacisms" jēgu un lai paskatās, ka filtrācijas nometnes bija tieši nacisma laikā. Un pat pašu procesu viņi nosauca nevis par skrīningu vai pārbaudi, bet par filtrāciju. Proti, viņi pat to visu neslēpj," stāstīja Anna.
Par spīti piedzīvotajam bumbu patvertnē sieviete cenšas saglabāt dzīvesprieku.
"Es skatījos uz puišiem no "Azov", uz karavīriem. Viņi vienmēr cenšas palikt pozitīvi, ar humora izjūtu. Tas tik ļoti aizkustina. Tik ļoti paceļ garastāvokli. Un tu saproti, ka tev ir izvēle: sēdēt un raudāt vai ņemt un darīt. Un censties. Pat tad, ja tās ir dzīvēs pēdējās minūtes, tomēr aizvadīt tās maksimāli lietderīgi," stāstīja Anna. Viņa uzsvēra, ka ir ļoti pateicīga karavīriem, tāpēc arī vēlas izdarīt visu iespējamo, lai no "Azovstaļ" evakuētu arī militārpersonas.
"Es gribu kliegt, lai mūsu "Azov" izlaistu ārā no "Azovstaļ". Jo, kaut arī viņi ir no tērauda, viņi tomēr ir dzīvi cilvēki. Es lūdzu visu pasauli, lūdzu, dariet kaut ko. Jo kopā mēs esam spēks. Mēs to spēsim. Runā, ka brīnumi nemēdz notikt. Taču brīnums notika – mūs izglāba. Tāpēc es domāju, ka pasaule ir spējīga uz vēl vienu brīnumu," uzsvēra Anna.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū. Aplenktā Mariupole ir kļuvusi par simbolu Ukrainas spēku spējai pretoties Krievijas iebrukumam. Ilgi nebija iespējams evakuēt civiliedzīvotājus, kuri slēpās rūpnīcas "Azovstaļ" teritorijā, bet šonedēļ tas izdevās. Pilsētas pēdējie aizstāvji joprojām turpina aizstāvēt "Azovstaļ".
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
