ĪSUMĀ:
- Nozare sevi šajā dokumentā "legalizē".
- Profesionāļi atzīst: postpadomju domāšana traucējusi populārās mūzikas attīstībai.
- Cerības, ka stratēģija ļaus panākt arī atbalstu no valsts.
- Aktualizēts jautājumu par populārās mūzikas iekļaušanu valstiski nozīmīgu balvu nominācijās.
Populārās mūzikas stratēģija 2024.–2027. gadam ir dokuments, kas specifiski šai nozarei radīts pirmo reizi vidēja termiņa mērķu plānošanai. Būtiski, ka nozare sevi šajā dokumentā faktiski legalizē. Ja kādreiz popmūziku uzskatīja par jaunatnei nevēlamu Rietumu propagandas formu, tad, lai arī pēc ilgstoša laika posma, Latvijā populārās mūzikas stratēģijas nonākšana publiskajā vidē uzskatāma par sabiedrības domāšanas maiņu.
"Stratēģija ir ceļa karte. Tie ir mērķi, uzdevumi, kurus nozare pati ir noteikusi, lai attīstītos," skaidro Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks Uldis Zariņš. "Dokuments vairāk ir simbolisks nekā praktisks, jo praktiskus uzdevumus nosaka augstāka līmeņa politikas dokumenti. Tā ir ne tikai kultūras nozare, bet arī daļa kā tautsaimniecības nozare. Iespējas pelnīt, dot pienesumu tautsaimniecībai ir daudz lielākas nekā akadēmiskajai mūzikai."
Latvijas Radio 5 programmas direktors, mūziķis Kārlis Kazāks uzsver: "Tas, ka tāda ir tapusi, parāda, ka Kultūras ministrija un mūzikas industrija pateikusi, ka populārā mūzika ir ne tikai kaut kāds filozofisks lielums, bet reāls ekonomisks lielums. Iezīmēt tēmas aktualitāti, ka mūzikas eksportam ir nozīme. Ka tie nav kaut kādi atsevišķi veiksmes stāsti, kas pēkšņi parādās. Bet, ka tas var tikt virzīts, arī valstiski par to domāts, ka varam savu produktu sagatavot, iepakot pasaules tirgum."
Jomas profesionāļi atzīst, ka tieši ieilgusī postpadomju domāšana ir traucējusi populārās mūzikas attīstībai, un vēsturiski sanācis, ka akadēmiskā un populārā mūzika Latvijā nav radušas kopīgu valodu.
"Līdz šim Latvijā kultūrpolitikas veidotāji bija nokļuvuši tādu savu noteiktu modeļu lamatās, un, veidojot kultūrpolitikas stratēģiju, balstījās tādos priekšstatos par to, kas ir augstā māksla un kas nav," norāda žurnālists, mūziķis Jānis Žilde. "Pasaulē jau sen mūzika ir mūzika. Netiek nodalīts, kas ir augstā māksla vai ne tik augstā māksla.
Gan reperiem, elektroniskās mūzikas dīdžejiem, gan metālistiem, gan Eirovīzijas dziesmām – tā visa ir mūzika, un tam visam ir vieta šajā kultūrtelpā."
Mūzikas jomas profesionāļi cer, ka kaut kādu atbalstu no valsts konkrētās industrijas attīstībai varbūt šī stratēģija ļaus panākt. Tas ir attieksmes jautājums, jo mūziķi, neatkarīgi no finansējuma, radīja un radīs mūziku.
"Es droši vien priecātos par to, ka, ja stratēģija ir vispārīgs uzstādījums, tā vīzija tur ir. Bet par katru no šiem mērķiem un kā tieši to īstenot, es būtu priecīgāks, ja runātu atsevišķi," uzsver mūziķis Edgars Šubrovskis. "Šeit ir sadalīti jau daudzi pienākumi. Šiem pienākumiem klāt ir pielikti finansējuma avoti. Un arī pielikti starpnieki, kuri to pārvaldīs. Bet gluži šajā stratēģijā es neredzu tos mērķus, kā vērtēsim to darbu pēc tiem trīs gadiem."
Stratēģijas tapšana aktualizējusi arī jautājumu par populārās mūzikas iekļaušanu valstiski nozīmīgu balvu nominācijās, kas būtu karsts jautājums mūzikas padomē, kur arī atsevišķi populārās mūzikas pārstāvji ir klātesoši.
"Piemēram, Lielā mūzikas balva, kas ir valsts augstākais apbalvojums mūzikā. Tur ir gan klasiskā mūzika, kormūzika, pēdējos gados arī džezs, bet sasniegumi populārajā mūzikā, šādas nominācijas nav. Tā ir attieksmes lieta," norāda žurnālists, mūziķis Jānis Žilde. "Gribētu iemest arī mazu akmentiņu "Kilograma kultūras" nomināciju nosaukumos. Nominācijā "Mūzika" ir četri klasiskās mūzikas pieteikumi un viens džeza. Kaut vai Dons ar savu Eirovīzijas dziesmu – tā nav mūzika?"
Stratēģijas radītāji prognozē, ka nākotnē, iespējams, populārās un akadēmiskās mūzikas stratēģijas varētu apvienot vienā, kopīgā mūzikas stratēģijā.
