Viņasprāt, šoreiz uz Krievijas rīcību, izvietojot savu karaspēku pie Ukrainas robežas, ir jāraugās daudz nopietnāk nekā iepriekš, arī ņemot vērā Baltkrievijas iesaistīšanos. "Ukraina reāli šobrīd ir ielenkta," sacīja eksperte.
"Tas ir mans viedoklis, ka pastāv ļoti liela varbūtība un risks, ka kaut kas varētu notikt Ukrainā. Jautājums gan drīzāk ir, cik lielā mērā notiktu kāds uzbrukums, cik daudz teritorijas Krievija vēlētos vēl pieņemt. Jautājums, vai tas pastiprināti notiek Donbasa reģionā, kur jau aktīvi noticis karš kopš 2014. gada, vai notiek arī nopietns uzbrukums Kijevai vai tikai līdz Dņepras upei. Ir visādas spekulācijas," sacīja Bērziņa.
Sākt darbību olimpisko spēļu laikā gan nebūtu "skaisti" pret Ķīnu, kas būtu ļoti svarīga partnere Krievijai iespējamo Rietumu sankciju gadījumā, norādīja eksperte.
Pēc viņas teiktā, Krievijas izvirzītās drošības garantijas ASV un NATO nav izpildāmas, jo tās ir pretrunā NATO demokrātijas principiem un alianses atvērto durvju politikai. "Runa nav tikai par Ukrainu, bet arī Somiju un Zviedriju, par jebkuru citu valsti, kas arī vēlētos [pievienoties NATO], kas jau ir gatavībā (..)," sacīja Māršala fonda eksperte.
Pētniece uzskata, ka Krievija vēlas, lai tai tiktu veltīta lielāka uzmanība pasaules telpā. "Tas ir no NATO puses, no ASV, Eiropas, Ķīnas. Jau gadu desmitiem ir runa par to, ka Krievija ir rietošs pasaules spēks. Aukstais karš ir beidzies, un tagad ir runa par Ķīnas augsmi. (..) Par to, ka ASV ir vienā pusē un Ķīna otrā, bet pārējie kaut kur pa vidu grūstīsies un centīsies sev uzmanību pievērst," vērtēja eksperte.
Tas Krievijai nav pa prātam, jo tai patīk būt uzmanības centrā un lai ar to rēķinās, sacīja Bērziņa. Pēc viņas teiktā, Krievija pēdējos gados arvien aktīvāk iesaistās arī globālos konfliktos, piemēram, Lībijā, Sīrijā – vietās, kas nav Krievijas pierobežā. "Bet acīmredzot ar to nepietiek," vērtēja Bērziņa, atgādinot Putina savulaik pausto, ka Padomju Savienības sabrukums ir 20. gadsimta lielākā traģēdija.
KONTEKSTS:
2014. gada februārī pēc ilgstošiem protestiem tika gāzts prokrieviskais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Politisko nestabilitāti savā labā izmantoja Krievija, kas anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Krievija arī atbalstīja bruņotās separātistu vienības, kas Donbasa reģionā cīnījās pret Ukrainas armiju.
2014. gada septembrī tika parakstīta “Minskas vienošanās” par pamieru, 2015. gada februārī Minskā parakstīja jaunu miera plānu.
Taču mazākas sadursmes starp Ukrainas armiju un Krievijas atbalstītajiem separātistiem joprojām turpinās. Kopš konflikta sākuma nogalināti vairāk nekā 14 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 3000 bija civiliedzīvotāji.
Starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata Krimu par Ukrainas sastāvdaļu un nav atzinusi arī separātistu pasludinātās Doņeckas un Luhanskas “tautas republikas”.
Ukraina vēlas pēc iespējas ātrāk kļūt par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, bet pret Ukrainas pievienošanos NATO kategoriski iebilst Krievija.
Pēdējā laikā Krievija savilkusi ap 100 000 karavīru pie Ukrainas robežas, kas liecina par iespējamo gatavošanos uzbrukumam. ASV un Eiropas Savienība brīdina, ka uzbrukums Ukrainai izraisīs nopietnas sekas, pret Krieviju tiks ieviestas bargas sankcijas.
