ĪSUMĀ:
- Itālijā pirmajam inficētajam analīzes tikai nedēļu pēc simptomu parādīšanās. Viņa inficēšanās nezināma.
- Pirmie apstiprinātie gadījumi - jau otrās vai trešās “paaudzes” slimnieki Itālijā.
- Slimnīcas nebija gatavas Covid-19 slimnieku pieplūdumam. Slimnīcas pārpildītas; ārstiem nākas izvēlēties, kurus glābt.
- Trūkst mediķu, viņi ir pārguruši un nav pasargāti no inficēšanās.
- Sākotnēji ballītes turpinājās, karantīnu neievēroja, ar palikšanu mājās nevedās.
- Latviešu novērojumi Itālijā: itāļu ģimeniskums un tradīcijas - vīrusam par labu.
- Skaidrības trūkums ne tikai sabiedrībā un veselības aprūpē, bet arī dažādos varas lēmumos.
- Pētījums: inficētos cilvēkos Covid-19 var arī ''klusēt'', tomēr vīruss var tikt nodots tālāk. Dārgi testi.
Pirmais pacients
Itālijā pirmais Covid-19 pacients bija Kodonjo pilsētiņā, aptuveni 60 kilometrus no Milānas. Pirmais pacients – 38 gadus vecais Matijs, sportists, neilgi pirms saslimšanas bija noskrējis divus pusmaratonus.
“Matijam 14. februārī bija visparastākā saaukstēšanās (gripa), kas viņam nepārgāja. 18. datumā viņu neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests atveda uz Kodonjo, un tika konstatēta viegla pneimonija. Šādā situācijā nav reglamentēta pacienta piespiedu ievietošana stacionārā, un viņš izvēlējās ārstēties mājās. Tas bija tikai dažu stundu jautājums. 19. datumā naktī viņš atgriezās slimnīcā ar pneimoniju ļoti smagā stāvoklī,” itāļu medijam “La Repubblica” stāstīja pacienta ārste Analisa Malara.
Testu uz koronavīrusu viņam uztaisīja 20. februārī. Ārste norādīja – tā bija viņas pašiniciatīva, nevis slimnīcas reglaments: “Man nācās prasīt atļauju veselības aprūpes iestādei. Itāļu “protokols” šādā situācijā nedod pamatojumu veikt šādu testu. Man pateica, ka, ja es to uzskatu par nepieciešamu, man pašai jāuzņemas atbildība, un es varu to veikt.”
Tests, kurš bija veikts aptuveni nedēļu pēc pacienta pirmajiem simptomiem, izrādījās pozitīvs. Tikai tad valsts attapās, ka vīruss ir ticis līdz Itālijai.
14. februārī “itāļu protokols” vēl nekādu īpašu reaģēšanu neparedzēja un vīrusu nepazina, lai gan Ķīnā jau sen bija sācies slimības uzliesmojums un Pasaules Veselības organizācija 11. februārī jau skaļi brīdinājusi par vīrusa radītajiem draudiem.
Bet Itālijas slimnīcās viss notika pa vecam. Un pirmā pacienta ārste atzīst:
“Pakļaušanās medicīnas noteikumiem bija viens no cēloņiem, kas ļāva šim vīrusam netraucēti darboties nedēļām ilgi."
Nezināmi vīrusa ceļi
Tas, kā Matijs bija ticis pie vīrusa, aizvien nav skaidrs. Ķīnā viņš nebija bijis un ar ķīniešiem kontaktējies arī ne. Vēlāk tas kļuva par vienu no galvenajiem pārmetumiem itāļiem, ka viņi pienācīgi neizmeklē vīrusa izplatīšanās ceļus.
Vienīgais itāļu secinājums, ko marta sākumā publicēja Itālijas veselības aprūpes institūts, bija šāds: “Nevienam koronavīrusa epidēmijas gadījumam, kas izplatās Itālijā, nav tieša sakara ar Ķīnu. Trīs slimie cilvēki – divi tūristi un itālis, kuri atgriezās no Uhaņas un inficējās šajā valstī – faktiski bija izolēti un slimību nevienam nenodeva tālāk, tas ir vēl viens
apstiprinājums tam, ka Covid-19 jau kādu laiku bija apritē Itālijā, pirms uzliesmoja Kodonjo, un ka pozitīvie bija jau otrās vai trešās “paaudzes” slimnieki.”
Tātad vīruss Itālijā jau bija, bet, kur tieši, to itāļi īsti nezina.
Pēc Matija gadījuma maisam gals nāca vaļā. 21. februārī jau 16 pozitīvas analīzes, viens mirušais. Ar Covid-19 saslima arī Matija sieva un viņu draugi, jo pirms vīrusa analīzēm neviens nebrīdināja Matiju neapciemot.
Tam sekoja pirmā nopietnā reakcija. Uz karantīnu tika slēgtas vairākas mazās pilsētas Itālijas ziemeļos, tad arī Milāna, Venēcija.
Trūkst vietu un personāla slimnīcās
Un nebija ilgi jāgaida, līdz situācija sāka līdzināties murgam, jo slimnīcās nepietika vietu daudzajiem pacientiem.
Situāciju raksturo Bergāmo slimnīcas ārsts – reanimatologs Ivano Rina: “24. februārī mēs sākām darbu intensīvajā terapijā ar pirmajiem koronavīrusa pacientiem. Sākotnēji bija septiņas gultas vietas. Sistemātiski no tā brīža katru nakti mums ir nācies pārorganizēt visu intensīvās terapijas nodaļas un visas slimnīcas darbu, kas skar ārstus, medmāsas, sanitārus un visus veselības aprūpē iesaistītos. Tālāk gultu skaits palielinājās līdz 16, 32, 48, un rīt no rīta mums būs nepieciešamas jau 70 gultasvietas.”
Plašākam kontekstam vērts pieminēt: 24. februārī Bergāmo slimnīcā bija paredzētas septiņas gultas vietas Covid-19 pacientiem, bet Latvijā, kur vēl nebija neviena vīrusa pacienta, bija jau 100 gultas vietas.
Situācija ar gultas vietām Itālijā joprojām ir kritiska, un tas arī izskaidro augsto mirstību.
Itāļu ārsts Ticiāno no ziemeļu Emīlijas-Romanjas reģiona atzīst, ka ārstiem nākas izdarīt smagas izvēles: “Diemžēl uz šo brīdi nav pietiekami daudz pieejamu slimnīcu struktūru, kas būtu gatavas uzņemt slimniekus, ar atbilstošu aprīkojumu, tas ir, plaušu ventilācijas iekārtām. Lai gan koronavīruss pats par sevi neizraisa augstu mirstību, taču tiem nedaudzajiem pacientiem, kuriem parādās smagi simptomi, viņiem ir nepieciešama vieta reanimācijā, intensīvajā terapijā, lai atvieglotu elpošanu.
Mums ir jau vadlīnijas, kā rīkoties gadījumos, kad nepietiek vietas pacientiem, ir jāapstiprina gultas vietas tiem, kas ir potenciāli izārstējami.
Tātad, ja būs jāizvēlas starp vecāka gadagājuma pacientu un jaunāku pacientu, tad pirmā roka tiks dota jaunākajam pacientam, tā kā viņam ir lielākas iespējas izdzīvot.
Diemžēl vecākiem cilvēkiem, kam jau ir kādas veselības problēmas, nevarēs tādā situācijā iedot gultas vietu.”
Itālijā aptuveni 80% mirušo ir vecumā virs 70 gadiem. Tas rāda, ka vecāku cilvēku imunitāte ir vājāka, lai cīnītos pret vīrusu. No otras puses, itāļu ārsta teiktais liek domāt, ka, iespējams, ne visiem tiek dota iespēja cīnīties. Tāpat Itālijas statistika liecina, ka vīruss organismā uzdarbojas strauji – no pirmajiem simptomiem līdz pacienta nāvei ir tikai astoņas dienas.
Būtiska lieta, kas slimības izplatīšanos nemazina, ir ārstu drošība, par kuru ne vienmēr ir padomāts. “Šodien uzzināju, ka ar vīrusu inficējies kolēģis no radioloģijas nodaļas, kurš bija turpinājis strādāt šīs dienas, jo diemžēl ārstiem ir paredzēts strādāt. (..) Tas ir, ja viņiem ir bijis kontakts ar pacientu, bet nav simptomu, viņi var turpināt strādāt,” stāsta ārsts Ticiāno.
Pieaugot saslimušo skaitam, protams, trūkst arī medicīnas personāla. Itālijas Nacionālā medmāsu apvienība pat vērsusies pie valdības un sabiedrības ar palīgā saucienu: “Mums nekavējoties ir vajadzīgs slimnīcas personāls. Tagad, ne rīt. Mums ir vajadzīgi kvalificēti speciālisti, kas nav izmocīti, kas nav "izmesti frontes līnijās" kā bandinieki. Mums esat vajadzīgi arī jūs, dārgie pilsoņi. Palieciet mājās! Katra iziešana ārpus mājas paver durvis vīrusam. Mēs to vairs nevaram atļaujieties. Laika vairs nav.”
Palikšana mājās nevedās
Ar palikšanu mājās, kamēr Itālijā vēl nebija ieviesta teju komandantstunda, arī diez ko nevedās. Tas kalpoja par labu augsni vīrusam. Pirmkārt, kad uz karantīnu slēdza visu Ziemeļitāliju, daudzi paguva aizbraukt, un tagad vīrusa izplatība ir visā Itālijā.
Videomateriālā fiksēts, kā itāļi pameta Milānu.
“Uzzinot par to, ka viņiem būs jāsēž karantīnā, cilvēki bēga uz citiem reģioniem, lai paglābtos. Nezinot to, ka, lai gan pašiem nebija simptomu, viņi varēja būt vīrusa pārnēsātāji, kaut arī viņiem nebija ne klepus, ne drudzis, kas var parādīties vēlāk, tādējādi inficējot daudz cilvēku. Manuprāt, viņi pieļāva milzīgu kļūdu, un to tagad ņem vērā arī citas valstis,” skaidroja itāļu ārsts Ticiāno.
Otrkārt, bez stingriem ierobežojumiem itāļi nav tie, kas sēdēs mājās. Sākumposmā pat par spīti aicinājumiem un brīdinājumiem itāļi ballējās un pulcējās kafejnīcās, bāros, kāzās un bērēs.
Itāliete Antonella, kuras abi vecāki pie vīrusa tikuši tieši bērēs, sacīja: “Mūsuprāt, tas varēja notikt februāra beigās, laikā, kad diemžēl aizsaulē aizgāja kāds mūsu radinieks. Un mēs visi devāmies uz bērēm, un uzreiz pēc bērēm manai mammai jau parādījās pirmie simptomi – klepus, drudzis. Un tas pats arī manam tēvam. Sākumā mums teica, lai mēs neuztraucoties, ka tā varētu būt parasta sezonālā gripa, taču 8. martā mana mamma paģība.
Mēs neievērojām šos drošības pasākumus – neievērojām distanci, mēs apskāvāmies, sabučojāmies, mierinājām viens otru, ņemot vērā šo nelaimīgo situāciju.”
Šajā stāstā kāda būtiska detaļa – bēres notikušas februāra beigās, bijuši arī simptomi, bet mediķi to uzskatīja par gripu.
Stāsti par to, ka vīruss Itālijā ir ģimenes lieta, ir vairāki. Piemēra, Turīnā dzīvojošais Džanni Dzampino tagad ir Covid-19 pacients, un vīruss bija arī viņa tēvam, kurš tagad jau miris. “Man jāsaka, ka līdzīgi kā daudzi citi es novērtēju par zemu šo nolādēto vīrusu. Man likās, ka tā visa ir politika, militāra lieta, blefs un daudz kas cits.
Bet, runājot atklāti, no savas puses es nedarīju neko, lai izvairītos no vīrusa, kurš, par nelaimi, iekļuva manā ķermenī un šajā laikā ir nogalinājis arī pašu dārgāko cilvēku manā dzīvē – manu tēti.
Visi saka, ka šis vīruss ir parasta saaukstēšanās, bet es varu pateikt, ka tā nav parasta saaukstēšanās. Tas ienāk tevī, pārņem tevi un pārņem tavas plaušas un elpceļus,” sacīja Džanni.
Itāļu ģimeniskums, ko sabiedrībā ieaudzinājusi katoļu baznīca un kas citos apstākļos tiek vērtēts pat ļoti atzinīgi, šoreiz nostājies pret viņiem.
Latviešu novērojumi Itālijā
To atzīmē arī Latvijas vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa: “Itāļiem ir tāds tradicionālais dzīvesveids, ja to tā var nosaukt, ka viņu ģimenēs dažādas paaudzes dzīvo kopā. Un bieži vien šī vecākā paaudze dzīvo kaut kur ārpus lielajām pilsētām – savās lauku mājās. Savukārt jaunākā paaudze strādā lielajās pilsētās. Lielākā industrija mums ir tieši ziemeļos, tad bieži vien tā ir Milāna vai apkārtējās lielās pilsētas. Un tā tradīcija ir, ka pēc darba nedēļas ģimene satiekas mājās. Līdz ar to ziemeļos, kad [vīruss] sāka izplatīties, šī tradīcija – doties ārpus lielajām pilsētām uz mājām – veicināja to, ka slimība tika izplatīta pa visu Itāliju.”
Un, protams, viņa akcentē, ka itāļi nav mājās sēdētāji: “Tradicionālais dzīvesveids nosaka to, ka brokastis netiek ēstas mājās, bet no rīta tiek ieskriets bārā, izdzerta kafija, izlasītas jaunākās ziņas un atkal mazlietiņ parunāts ar draugiem. Vakariņas tieši tāpat – bieži vien tiek ēstas ārpus mājas restorānos, tāpēc šo sabiedriskās ēdināšanas vietu ir ļoti daudz, kas viss veicina, ka cilvēki ir viens ar otru reāli ļoti fiziskā kontaktā.”
Tagad šim visam ir pielikts punkts. Karantīna ir ieviesta visā Itālijā līdz 3. aprīlim, un, visticamāk, tā tiks pagarināta. Saslimušo skaits aizvien pieaug.
Neraugoties uz smago situāciju, ne visi itāļi aizvien kļuvuši priekšzīmīgi.
Stāsta Inese, kas dzīvo Varēzes provincē Itālijas ziemeļos: “Sākumā neklausīja jaunieši. Jaunieši tagad ir sapratuši. Tagad vienīgie, kas neklausa, mums ir pensionāri. Lai cik tas dīvaini neliktos. Kad mēs ejam uz veikalu, mums ir jāvelk visiem obligāti maskas, cimdi. Tad tu redzi – visi jaunieši ir ar maskām un cimdiem, bet vecie pensionāri ir bez nekā, vienkārši stāv rindā tieši tāpat, kā pirms tam ir stāvējuši.”
Arī reliģiju itāļiem tik viegli neatņemt: “Šorīt izlasīju ziņās – vienā baznīcā bija pa kluso noturēts dievkalpojums. Bija pa kluso ielaisti iekšā cilvēki baznīcā, un bija noturēts dievkalpojums. Nu, tagad sods ir uzlikts mācītājam un sods ir uzlikts, protams, visiem cilvēkiem, kurus atklāja, kuri tur ir bijuši.”
Skaidrības trūkums
Šie nebūt nav vienīgie faktori, kas vīrusam tā ļāvis pārņemt Itāliju. Problēma – disciplīnas, kārtības un skaidrības trūkums ne tikai sabiedrībā un veselības aprūpē, bet arī dažādos varas lēmumos.
Piemēram, vīrusa uzliesmojuma sākumā, kad Itālijas nacionālā vara nolēma izsludināt karantīnu un slēgt vairākas mazās pilsētiņas Itālijas ziemeļos, Kodonjo mērs intervijā norāda, ka no Romas jeb no centrālās varas aizvien neesot saņēmis nekādas loģistikas instrukcijas. Savukārt Kazalpusterlenjo mērs norādījis, ka nav zinājis, cikos sākas karantīna – neviens viņam to neesot pateicis, tāpēc visu svētdienu cilvēki turpinājuši iebraukt un izbraukt no pilsētas.
Inficētie bez simptomiem
Vēl kāda būtiska lieta, kas koronavīrusu padara vēl bīstamāku. Itālijas pilsētiņā Vo, kas atrodas netālu no Venēcijas un no kurienes nāk pirmais saslimšanas gadījums Itālijā ar letālām sekām, briti kopā ar itāļiem februāra beigās realizējuši īpašu pētījumu, veicot analīzes visiem šīs pilsētiņas iedzīvotājiem.
Inficēti izrādījās 3%, taču pusei no viņiem nebija nekādu simptomu.
Pēc desmit dienām analīzes atkārtoja, un joprojām sešiem cilvēkiem analīzes bija pozitīvas, bet simptomu nekādu. Visi inficētie tika izolēti, un jauni gadījumi netika konstatēti. Tātad inficētos cilvēkos vīruss var arī klusēt, tomēr vīruss var tikt nodots tālāk.
“Ja viņi nebūtu identificēti, infekcija būtu atsākusies,” bija norādījusi pētniece no Lielbritānijas Andrea Krisanti. Viņas padoms – testus vajag vairāk un vairāk, jo jāizķer arī tie cilvēki, kam simptomu nav, bet kas ir vīrusa izplatītāji.
Tiesa, testi pagaidām ir salīdzinoši dārgs prieks. Vairumtirdzniecībā to cena ir ap 30 eiro, privātā laboratorijā – pat 80 eiro. Savukārt alternatīvas šiem testiem, kas arī sāk parādīties tirgū, vēl pagaidām nav īsti pārliecinošas.
