Kāpēc politiķi diletanti netiek galā ar Covid-19

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Covid-19 izplatību nosaka politiski lēmumi. Visu valstu sabiedrības veselības aprūpes sistēmu atbildīgajām amatpersonām tas jāņem vērā, norāda austrāliešu un britu ekspertes.

"Ideālā" pandēmijā visu koordinē PVO, un visi klausa

Valstīm jāatzīst, ka Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir labākais mehānisms, lai koordinētu globālos atbildes pasākumus uz pandēmiju un uzticami pārbaudītu informācijas plūsmu, uzskata starptautisko attiecību eksperte, Austrālijas Grifita universitātes profesore Sāra Deivisa. Kopīgā intervijā ar Londonas Ekonomikas skolas veselības politikas katedras docenti Klēru Venemu Lielbritānijas domnīcas “Chatham House” portālam viņas izklāsta savus apsvērumus par to, kāda nozīme ir politiķu kompetencei Covid-19 iegrožošanā.

“Ideālā scenārijā valsts, kurā fiksēts pirmais saslimšanas gadījums, nekavējoties un atklāti par to paziņo PVO. Pēc tam tiek sasaukta PVO ārkārtējo situāciju komiteja, lai izvērtētu esošo informāciju un izstrādātu globālās rekomendācijas. Visas valstis seko šīm rekomendācijām, koordinē savu rīcību attiecībā uz ieteikumiem ceļošanai, informācijas sniegšanu iedzīvotājiem par slimības uzliesmojumu, slimības izplatības izsekošanu un tās ārstēšanu.

Mēs PVO dēvējam par diriģentu, bet valstis – par instrumentiem lielā orķestrī. Tas nenozīmē, ka visa vara ir PVO rokās. Īstenībā PVO ģenerāldirektors lieliski saprot, ka valstu sadarbība ir nepieciešama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir valstis, kurām tas izdodas labāk nekā citām, un tas jāņem vērā,” uzskata Deivisa.

Kas notika ar reālo pandēmiju reālajā pasaulē

Procesa pirmā daļa noritēja salīdzinoši labi, uzskata Klēra Venema. Bija zināma spriedze saistībā ar to, ka Ķīnas valdība pasaulei par Covid-19 nepavēstīja uzreiz un, iespējams, pandēmijas agrīnajā stadijā tā zināja vairāk, nekā atklāja citiem. Taču, kad PVO tika informēta par jauno slimību, organizācija sāka darīt to, ko no tās gaidīja.

Lai izpētītu situāciju, tika nosūtīti epidemiologi, bet visu pieejamo datu analizēšanai un pandēmijas attīstības izsekošanai izveidota ārkārtējo situāciju komiteja. Janvāra beigās PVO izsludināja ārkārtējo situāciju veselības aizsardzības jomā globālā mērogā un publiskoja ļoti precīzus norādījumus, kā jāreaģē valstu valdībām. Pēc tam PVO vadīja kampaņu līdzekļu vākšanai apdraudētākajām valstīm, lai tur varētu tikt īstenoti epidēmijas iegrožošanas pasākumi, galveno uzmanību pievēršot testēšanai, kontaktu izsekošanai un pašizolācijai.

“Un tieši tad spriedze sāka pieaugt un jau tā nepavisam ne ideālā pasaule attālināties no vienotas rīcības,” norāda Klēra Venema.

Pēc viņas domām, valstu valdības neuzskatīja PVO par patiesi autoritatīvu globālu struktūru. Sākot no marta, daudzas valstis pārtrauca pildīt PVO rekomendācijas, tostarp arī Lielbritānija un ASV, kuras parasti tiek uzskatītas par “paraugspēlētājām” šādās situācijās. Tas noveda pie kaskādes efekta – to piemēram sekoja citas valstis.

Dažas valstis, piemēram, Jaunzēlande, izvēlējās ultrakonservatīvu pieeju un ieviesa pasākumus, kas bija pat stingrāki par PVO ieteiktajiem. Citas valstis, tādas kā ASV un Brazīlija, gluži otrādi, šīs rekomendācijas sākuma posmā ignorēja.

Pretēji iecerētajam, PVO nevarēja rīkoties kā “diriģents”, un tā iemesls daļēji bija organizācijas dalības struktūra un finansēšanas modelis, kas ierobežo PVO iespējas rīkoties autonomi, uzskata eksperte.

Kāpēc valstis neņēma vērā PVO viedokli, un ko var un vajag mainīt

Sāra Deivisa norāda, ka spriedze pasaules mēroga problēmu risināšanā bija arī pirms pandēmijas – ANO Drošības padome bija nonākusi strupceļā veselā virknē dažādu jautājumu, galveno pasaules spēlētāju, tādu kā ASV, Ķīna, Krievija, Lielbritānija, uzmanība bija sadalīta gan ārējo, gan iekšējo problēmu dēļ, un Covid-19 bija tikai kārtējais faktors, tiesa, ļoti nozīmīgs.

“Iepriekšējās epidēmijas mums iemācīja, ka uzticības veicināšana starp valstu valdībām prasa ļoti daudz laika, un šo uzticību ir ļoti grūti uzturēt, kad krīze pierimst.  Valstis pārāk viegli zaudē šo kopīgās atbildības izjūtu, kas balstīta kosmopolītiskajos globālās drošības ideālos,” uzskata Klēra Venema.

Pēc viņas domām, PVO būtu jārīkojas plānveidīgāk, lai nostiprinātu uzticību, nevis “jābāž galva smiltīs”, kad runa ir par politiku saistībā ar Covid-19. Tā ir organizācija, kuru veido dalībvalstis, un uzturēt nepieciešamo uzticības līmeni un labas attiecības starp dalībvalstīm ir diezgan sarežģīti.

Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku pandēmijas iegrožošanu, PVO nebūtu jāizvairās piedalīties politiskās debatēs.

Kā plašāka kompetentu politiķu piesaistīšana palīdzēs padarīt reakciju uz pandēmiju efektīvāku? Pēc Sāras Deivisas domām, galvenais iespējamais pozitīvais pienesums būtu plānveidīgāka ārlietu ministriju dalība, veidojot sadarbību globālās veselības aprūpes politikas jomā. Pašlaik tikai veselības ministrijas piedalās PVO darba procesos. Tādējādi rodas situācija, kad kolektīvās zināšanas un pieredze no citām jomām pietrūkst tieši tad, kad ļoti ātri jāpieņem lēmumi. PVO zaudē iespēju kļūt par prioritāti diplomātijā, jo tās noteikumi paredz, ka valstis PVO darbā piedalās ar veselības ministriju starpniecību.

“Viss, kas vajadzīgs PVO darbam, ir zināšanas un pieredze vienā jomā – veselības aprūpē. Tā ir nepareiza pieeja.

Šajā pandēmijā mēs ļoti skaidri redzam, ka pieredzei tādās jomās kā ekonomika, cilvēktiesības un valsts pārvalde arī ir nozīme,” norāda Deivisa.

Pēc Klēras Venemas vārdiem, ar jautājumiem, kas saistīti ar slimību uzliesmojumiem, arī agrāk nodarbojās ne tikai veselības ministrijas, bet arī valsts drošības struktūras un aizsardzības ministrijas: “Taču tagad mēs redzam, ka ir nepieciešams piesaistīt speciālistus no sociālo zinātņu jomas. Ebolas vīrusslimības uzliesmojuma laikā veselības aizsardzības sistēmas amatpersonas novērtēja sociālantropologu darbu, jo tieši viņi saprata, kā funkcionē visvairāk cietušās kopienas. Pašreizējā krīze parādīja, ka pandēmijas problēmu risināšanai mums vajadzīgi politikas eksperti un ekonomisti. Valdības nevar rīkoties vienas pašas.”

Covid-19 pandēmija ir ārkārtēja situācija, un saprotams, ka daudz resursu tiek veltīts tam, lai reaģētu nekavējoties.

Tomēr tā acīmredzot nav pēdējā šāda krīze un, pēc Sāras Deivisas domām, vajadzīgāka ilglaicīgāka stratēģija un ilgāks darbs, lai paaugstinātu noturību pret nākotnes kataklizmām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti