Otrdien Eiropas Savienības Tiesa paziņoja lēmumu lietā par Aļimanoviču ģimeni – bosniešu izcelsmes Zviedrijas pilsoņiem, kas Berlīnē bija ieradušies 2010.gadā. Sākumā nepilnu gadu māte un vecākā meita ir strādājušas dažādus gadījuma vai īstermiņa darbus. Tomēr kopš 2011.gada maija neviena no viņām vairs darbā nav atgriezusies. Līdz 2012.gada vidum gan māte, gan trīs bērni turpināja saņemt dažādus pabalstus. Tomēr vēlāk Berlīnes nodarbinātības dienests nolēma pabalstu izmaksu pārtraukt, jo tika konstatēts, ka viņi nemeklē darbu.
Ģimene vērsās Vācijas Sociālajā tiesā, kas savukārt lūdza padomu Eiropas Savienības Tiesai, jo gadījums skar citu Eiropas valstu pilsoņus.
Luksemburgā bāzētā tiesa nolēma, ka Berlīnes nodarbinātības dienestam bija tiesības atteikt pabalstu izmaksu, jo vienīgais legālais pamatojums šo Zviedrijas pilsoņu esamībai Vācijā bija darba meklēšana. Bet patiesībā bija skaidrs, ka viņi nekādu darbu nemeklē.
Tiesa norāda, ka bezdarbnieka pabalsti citu Eiropas valstu pilsoņiem būtu jāmaksā vismaz sešus mēnešus. Bet pēc tam darba meklētājam ir jāpierāda, ka tas joprojām aktīvi meklē darbu. Bet arī šādos gadījumos valstīm ir tiesības samazināt vai pat pārtraukt pabalstu izmaksu.
Atsevišķās situācijās citu Eiropas valstu pilsoņus ir iespējams pat izraidīt, ja viņi nestrādā un rada pārlieku lielu slogu valsts sociālajam budžetam. Katra situācija gan būtu jāvērtē atsevišķi.
Lēmums gan attiecas tikai uz pabalstiem, kas netiek aprēķināti pēc iemaksu apjoma, proti, uz tā dēvēto sociālo palīdzību ilgtermiņa bezdarbniekiem un viņu bērniem.
Eiropas Komisijas preses sekretārs Kristians Vigands sacīja, ka tiesas lēmums tiks ņemts vērā, izstrādājot turpmākos priekšlikumus sociālās aizsardzības jomā: “Šis lēmums sniedz lielāku skaidrību tajā, ar kādām sociālām garantijām cilvēki var rēķināties, meklējot darbu citā Eiropas Savienības valstī. Brīva iedzīvotāju pārvietošanās ietver sevī gan tiesības, gan pienākumus. Eiropas Komisija jau sen ir norādījusi, ka tiesības uz brīvu pārvietošanos nenozīmē tiesības uz automātisku piekļuvi citu valstu sociālajiem budžetiem. Pastāv skaidri limiti pabalstu apjomam, ko var saņemt ekonomiski neaktīvi iedzīvotāji, kā arī tie, kuri meklē darbu citā Eiropas valstī.”
Tiesas lēmums var palīdzēt arī Lielbritānijas premjeram Deividam Kameronam, kurš jau ilgstoši ir solījis vērsties pret tā dēvēto pabalstu tūrismu. Tomēr līdz šim daudzi juristi uzsvēra, ka citu Eiropas valstu pilsoņiem būtu jāmaksā tādi paši pabalsti, kā vietējiem. Savukārt Kamerons uzstāj, ka pabalstus var saņemt tikai tie, kas vismaz kādu laiku ir strādājuši Lielbritānijā un ir maksājuši tur nodokļus, nevis katrs, kurš tikko ieradies valstī un sola meklēt darbu.
