- Bēgļu pretrunīgie izteikumi
- Izsmietie un apdraudētie patvēruma meklētāju atbalsītāji
- Eiropiešu vērtību un identitātes krīze
- Priesteris: Svarīgi ir nenobīties no pārmaiņām
Bēgļu pretrunīgie izteikumi
Bēgļu krīze Eiropā ir viena no lielākajām, ko Eiropas Savienība (ES) piedzīvojusi. Kāds aicina atcerēties pašu tautiešu bēgļu gaitas, citi atkal uzstāj, ka nav jāpieņem svešu zemju laimes meklētāji. Piemēram, kāda nezināma patvēruma meklētāja sacītais Zviedrijas televīzijas kanālam varētu šķist neizprotams, jo bēgļu nometnē esošie vīrieši atsakās no ēdiena, kas viņiem neesot pieņemams.
"Nē, mēs nevēlamies šo ēdienu. Tas ir tik slikts un dīvains, ka mēs to neēdīsim. Pat dzīvnieki tādu neēd. Tāpēc mēs gribam savu naudu, lai paši varam nopirkt visu, ko vajag lielveikalā. Mēs jau šeit esam 13 dienas, un ēdiens nav labs, tāpēc mēs prasām naudu. Ūdens arī mums ir no tualetes, pat dzīvnieki nedzer ūdeni no tualetes," sacīja kāds patvēruma meklētājs.
Var jau būt, ka šāda citāta izmantošana ir tendencioza, bet skaidrs ir tas, ka bēgļi ir dažādi. Turklāt, jāņem vērā, ka arī viņu valodas zināšanas mēdz būt sliktas, kas nozīmē, ka mums ir vieglāk viņus pārprast.
Lielas diskusijas, kā izturēties pret bēgļiem, skārušas vairākas valstis. Zviedrijā, piemēram, valsts premjerministrs aicinājis iedzīvotājus būt līdzjūtīgiem, uzklausīt bēgļus un padomāt, kā viņiem palīdzēt - kaut vai tikai apraugot un parunājot.
Izsmietie un apdraudētie patvēruma meklētāju atbalstītāji
Tikmēr Vācijā bēgļu jautājumā aktīvi iesaistījušies labēji noskaņotie nacionālie grupējumi, kuri ir gatavi paši izrēķināties ar nevēlamajiem iebraucējiem. Par Ungāriju nemaz nerunājot, kur pat vadošu politiķu vidū jūtama klaji rasistiska attieksme. Tikmēr, piemēram, Drēzdenes viesnīcas īpašnieks Daniels Molitors ir nolēmis izmantot savu īpašumu bēgļu izmitināšanai. Vienīgi viņš labprāt iztiktu bez Vācijas radikāļu draudiem.
"Man patīk darboties ar iebraucējiem, es nevēlos no tā atteikties. Ja es varētu iztikt bez uzbrukumiem un apvainojumiem, tas gan būtu jauki. Jo man personīgi ir draudēts divas reizes. Vienreiz man ieteica pakārties pašam, pirms mani nolinčo, otrajā reizē vispār pateica, ka ar mani beigu beigās izrēķināsies," saka Molitors.
Uz šādas sabiedrības sadrumstalotības bāzes tad rodas arī jautājums, kāpēc Eiropā, kurā ir piedzīvoti daudzi nežēlīgi kari, bēgļu krīzes un ekonomiskie satricinājumi, iedzīvotāji nespēj pārvarēt paši savas bailes. Piemēram, vācu žurnālists Štefans Buhens uzskata, tas notiek tādēļ, ka iedzīvotāji ir nobijušies.
"Mēs šeit runājam par bailēm, kas valda sabiedrības centrā jeb lielākajā daļā. Es nedomāju, ka cilvēki skaita iebraucēju daudzumu, lai pateiktu, es esmu mierā ar 800 000 iebraucēju, bet ne vairāk," saka Buhens.
"Manuprāt, cilvēku prātos ir bailes no sāncensības. Viņiem piemīt sapratne par karu Sīrijā un tā šausmām, taču sabiedrības vājākā daļa baidās no saspringtākas konkurences darba vai mājokļu tirgū, jo tos uzreiz ietekmēs iebraucēju skaita pieaugums. Valdībai ir jānomierina šis satraukums. Vācijas valdība tikai salīdzinoši nesen to ir sākusi darīt, piemēram, kaut vai aizbraucot uz imigrantu nometnēm, lai saprastu, kādas prasmes viņiem vispār ir," pieļauj žurnālists.
Eiropiešu vērtību un identitātes krīze
Tikmēr laikraksta "Die Welt" politisko notikumu komentētājs Alans Pozners uzskata, ka imigrantu krīze parāda eiropiešu sabiedrības vērtību krīzi. Piemēram, kad plašu publicitāti ieguva Vidusjūrā noslīkušo bērnu fotogrāfijas, to publicēšanai laikrakstos bija mērķis - kaut vai nedaudz atgādināt, kas mēs paši esam kā sabiedrība.
"Mums ir jāzina, kas mēs paši esam un kas ir mūsu vērtības. Tur ārā, ielās, ir ļoti daudz nacionāļu, kuri uzsver, ka iebraucēju ir pārāk daudz, viņi visi sabrauks un samazinās mūsu nacionālo vērtību, mūsu identitāti. Tas, ko manuprāt, ir centušies uzsvērt žurnālisti, ir pajautāt, kas mēs īstenībā esam?
Mēs esam mūsu pašu vērtības, tātad, ja gribi, pretojies iebraucējiem, taču tikai tādā gadījumā, ja tās tiešām ir tavas vērtības. Es uzskatu, ka tieši šī, iekšējā skaidrība ir jāpasaka," atzīmē Pozners.
To, ka vērtību un identitātes krīze ir skārusi Eiropu, atzīst arī priesteris Andris Kravalis. Viņaprāt, eiropieši ir apmulsuši, nesaprazdami, kā viņiem rīkoties.
"Es gribu atsaukties uz to, ko pāvests Francisks pateica Strasbūrā. Un sacīja, ka Eiropa patiesībā ir zaudējusi savu vitalitāti. Viens no jautājumiem, kas rodas, kāda ir mūsu identitāte? Eiropas identitāte, bet nu tā nevar būt, ja mēs kā tauta, kā kultūra, katrs nedomājam par savu identitāti. Šādas krīzes, kā bēgļu krīzes laikā, tas ir jautājums, kā būt atvērtiem un viesmīlīgiem, bet tajā pašā laikā, kā pasargāt arī to, kas mēs esam. Ir tik daudz latviešu, kuri atstāj savu zemi, kāpēc viņi tā dara? Eiropas kontekstā ir šī daudzveidība, bet tā nav iespējama bez dziļām saknēm. Un, manuprāt, mēs esam nobijušies citu kultūru, varbūt arī izaicinājumu priekšā, kuriem mēs neesam gatavi. Visam, kas skar ekonomiku, ticību, arī mūsu pārliecību un arī daudzus, dažādus mūsu dzīves uzskatus, piemēram, tiek runāts par poligāmiju, reliģisku simbolu klātbūtni," atsaucoties uz pāvesta teikto, spriež Kravalis.
Priesteris: Svarīgi ir nenobīties no pārmaiņām
Bet krīzes un satraukuma brīži ir mirklis, kad cilvēki paši mainās. Kad esam izsviesti no savas komforta zonas, tad sākam pieņemt arī nepatīkamus lēmumus.
Piemēram, priesteris Andris Kravalis uzskata, ka krīzē ir jāsaņem drosme un jācenšas balstīties uz tiem pamatiem, kas mums pašiem kā sabiedrībai ir pieņemami. "Tās krīzes liek mums pašiem arī mainīties. Es domāju, ka ļoti svarīgi ir nenobīties, nezaudēt drosm. Cik tad mūs interesē tā kristīgā identitāte? Vai mēs paši esam kristīga tauta, kas vēlas balstīties evaņģēlija vērtībās? Tā taču nav!" sacīja Kravalis.
"Manuprāt, cilvēcība nekad nav jāizslēdz, ja kristietis saka: "Es aizmirstu cilvēcību'', tad tieši kristīgā vēsts saka – ''Tev nav jāaizver durvis". Kristus runā līdzībās, piemēram, par žēlsirdīgo samarieti, Tev ir jāiet pretī tam, kas ir bez tēvzemes, ievainots, bēgļu gaitās, kura uzņemšana var būt arī īpaša svētība. Taču, manuprāt, šajos jautājumos daudzkārt ir sava veida manipulācija. Jābūt sakārtotam pašam jaunu izaicinājumu priekšā, jo, ja tas neizdodas, tad tas arī nepalīdz atrisināt problēmas," norāda priesteris.
Šobrīd Eiropā ir manāms milzīgs mulsums. Tie, kas uzskata sevi par rīcības cilvēkiem, tie ir gatavi triekt dūri galdā. Tikmēr tie, kas nevēlas pielietot vardarbību, meklēs risinājumus tādās vērtībās, kā, piemēram, līdzjūtība, dažādība un vienotība. Tieši tie lielumi, kas nosaukti par Eiropas pamatvērtībām. Bēgļi ir dažādi, tieši tāpat kā eiropieši. Tādas krīzes, kā nesenie finanšu satricinājumi vai tagad bēgļu krīze, liek mums pajautāt, kā mēs paši rīkotos, ja atrastos otrpus robežas, vai arī kādu attieksmi vēlētos saņemt, ja paši bēgtu no nabadzības, kara vai vajāšanas.
