"Anatomijas vārsmas" ir nelineārs dzejoļu cikls, kas tapis, dzejniekam Ivaram Šteinbergam iedvesmojoties no RSU Anatomijas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas, kurā izstādīti vairāki tūkstoši anatomisko preparātu – cilvēku kauli, dažādi orgāni un ķermeņa daļas, kas mācību un zinātniskiem mērķiem sakrāti Rīgas Anatomikumā 20. gadsimta 20.–30. gados.
Kopumā ciklā radīti 28 dzejoļi, no kuriem viena daļa ir integrēta muzeja ekspozīcijā, bet otra daļa – nodrukāta izstādi pavadošajā mazgrāmatiņā, veidojot vienotu veselumu. Muzeja apmeklētājiem pieejama karte, ar kuras palīdzību orientēties ekspozīcijā, izceļot tajā citreiz redzamāk vai slēptāk integrētos dzejas darbus.
"Muzeja vadītāja Ieva Lībiete regulāri uzaicina mūsdienu māksliniekus veikt mākslinieciskas intervences ekspozīcijā. Tātad ir pastāvīgā ekspozīcija, tad atnāk kāds uz vienu sezonu un rada jaunus mākslas darbus. Tur ir bijis tekstils, ir bijusi keramika, un šajā vasaras sezonā tur ir mani dzejoļi, kas ir daļa izlikti ekspozīcijā, tātad iestrādāti telpā un tikai tur arī ir lasāmi, otra daļa ir nodrukāta mazgrāmatiņā, kas muzejā ir pieejama," stāstīja Šteinbergs.
Ivara Šteinberga dzejas intervenci "Anatomijas vārsmas" RSU Anatomijas muzejā interesentiem ir iespēja piedzīvot līdz pat 28. septembrim.
"Kad sāku strādāt, runājām ar muzeja darbiniekiem par pašu šī brīža muzeja koncepciju un vadlīnijām, tur vairākas reizes parādījās vārdi "dažādība" un "daudzveidība", jo ķermeniskā daudzveidība ir viena no vērtībām, kuru pārstāv muzejs. Man šis vārds pieķērās, sapratu, ka šis dzejas cikls, šī dzejas intervence ir jāraksta, pirmkārt, skatoties, kādu dzejoli pieprasa katra tēma, katrs subjekts vai objekts. Otrkārt, jāraksta maksimāli daudzveidīgi, lai šī poētiskā daudzveidība spoguļotu to ķermenisko daudzveidību, par ko runā ekspozīcija," skaidroja Šteinbergs.
Medicīnas un anatomijas zinātnes studijas bija tikai daļa no pētniecības procesa, atklāja dzejnieks, un liela daļa tekstu, kas Anatomijas muzejā tagad lasāmi – gan telpā, gan nelielajā grāmatiņā – bieži vien saistās ar vēsturi un pat vairāk ar cilvēkstāstiem nekā ar orgāniem vai citiem eksponātiem.
"Ir, protams, dzejoļi un haikas, piemēram, par cirkšņa trūci un tamlīdzīgi, bet tas, ko es atklāju, sākdams interesēties par šī muzeja vēsturi, ir, ka tur ir daudz stāstu, kas nav tieši saistīti ar to pašu medicīnisko pusi. Man jau nav izglītības medicīnā, bet tur bija stāsti, kas mani patiesi aizķēra un aizrāva, un bija interesanti. Ir daži eksponāti, teiksim, par kuriem ir zināms, no kādiem cilvēkiem tie ir nākuši. Citos gadījumos ir zināms, kādi cilvēki šos preparātus gatavoja," stāstīja Šteinbergs.
Līdz ar to Šteinberga dzejas ciklā atrodami arī dzejoļi, kas ir kā veltījumi šiem cilvēkiem, piemēram, vienai no pirmajām sievietēm Latvijā ar doktora grādu medicīnā – Lūcijai Jērumai-Krastiņai.
"Šādi stāsti tur atklājas, ejot cauri muzejam. Pirmais dzejolis, ko apmeklētāji var ieraudzīt, ir par skeletu Lukstiņu, kurš ir viens no retajiem, par kuru ir zināms, ka viņš tiešām novēlēja savu skeletu muzejam. Muzejs īsu brīdi bija atvēries, un viņš esot iešāvis sev galvā, un ir atrasta vēstule, kurā viņš novēl anatomikumam savu ķermeni," stāstīja Šteinbergs.
Protams, nav noslēpums, ka liela daļa Anatomijas muzeja kolekcijas, kas tur vēsturiski izvietota, savulaik ir savākta bez konkrēto orgānu vai ķermeņa daļu īpašnieku atļaujas. Līdz ar to savu dzejas ciklu Šteinbergs raksturo kā mēģinājumu iedziļināties vēsturē, saskatīt eksponātos cilvēcisko aspektu un mācīties runāt par sāpīgo, bet vienlaikus ļoti fascinējošo Anatomijas muzeja vēsturi.
