Situācija frontē – sarežģīta
Kavēšanās ar Rietumu palīdzības piegādi šobrīd devusi iespēju Krievijai sākt pretuzbrukumu vismaz trīs virzienos. Pagājušā nedēļā Ukrainas armija bija spiesta piekāpties Krievijas pārspēkam Avdijivkā. Tā ir neliela pilsētiņa Doneckas apgablā, kur jau mēnešiem ilgi notika smagas cīņas. Tagad, izmantojot kontroli debesīs, Krievijas karaspēkam izdevās piespiest ukraiņus atkāpties no šīs pilsētas, un okupantiem šis ir otrs lielākais panākums kopš pērnā gada maija, kad viņi sagrāba uzbrukumos pilnībā nopostīto Bahmutu.
Tikmēr galvaspilsētā Kijivā arvien biežāk ar savām prasībām ielās iznāk dažādas neapmierinātas sabiedrības grupas – pēdējos mēnešos ļoti aktīvi protestē karavīru tuvinieki.
Viņi ir radinieki tiem cilvēkiem, no kuriem daudzi paši labprātīgi pieteicās aizstāvēt Ukrainu un šobrīd nu jau divus gadus no vietas viņi karo. Viņu tuvinieki prasa nomaiņu – termiņus demobilizācijai, lai karavīri varētu likumīgi atstāt fronti, un jaunu cilvēku stāšanos viņu vietā.
Ukrainas Augstākajā radā arī šobrīd atrodas likumprojekts, kas varētu pastiprināt mobilizāciju, cita starpā stingrāk vēršoties pret cilvēkiem, kas izvairās no mobilizācijas, bet šie lēmumi varētu būt ļoti nepopulāri un galīgajā versijā pagaidām nav pieņemti.
Mītiņā atgādina par gūstekņiem
Svētdien, 18. februārī, ap 2000 cilvēku bija sapulcējušies Maidana laukumā Kijivā, pieprasot gūstā esošo "Azov" kaujinieku un pārējo gūstekņu daudz aktīvāku apmaiņu.
"Mēs visi te esam sanākuši, lai atgādinātu, ka joprojām Krievijas gūstā atrodas mūsu aizstāvji. Mēs nezinām, kādā stāvoklī viņi ir un cik ilgi viņi tur būs, un kad mēs viņus varēsim redzēt," sacīja Liza, viena no mītiņa dalībniecēm.
Savukārt Olena uzsvēra, ka viņai jau gandrīz divus gadus nav nekādas informācijas par dēlu:
"Zinu, ka viņš ir dzīvs un viņš ir gūstā. Gūstekņu apmaiņas procesā 501. bataljona jūras kājinieki nav nonākuši jau 14 mēnešus, neviens karavīrs nav bijis, tāpēc mēs atnācām uz šo miermīlīgo akciju, lai atgādinātu sabiedrībai, atgādinātu varai, atgādinātu Starptautiskajam Sarkanajam Krustam, ka cilvēki joprojām ir gūstā un nedrīkst par viņiem aizmirst."
Šobrīd Krievijas gūstā joprojām atrodas ap 900 "Azov" kaujinieku. Lielākā daļa no viņiem padevās pēc augstākās pavēlniecības rīkojuma, kad ilgstoši bija stājušies pretī milzīgam Krievijas pārspēkam Mariupolē. Gūstā atrodas vēl vairāki tūkstoši citu vienību karavīri, bet precīza informācija par to nav zināma.
Uz jautājumu, ar kādām sajūtām sagaida 24. februāri, Olena atzina:
"Ir ļoti smagi, bet es ticu. Tikai ticība tam, ka es satikšu savu dēlu dzīvu, apskaušu viņu, palīdz man izdzīvot. Es pati esmu pārvietotā persona – izbraucu no Berdjanskas, tāpēc man ir cerība, ka viss būs labi."
Tikmēr Andrejs sacīja:
"Man šie divi gadi ir divi kara gadi. Karš par izdzīvošanu, karš par brīvu pasauli. Mēs šobrīd aizstāvam visu Eiropu. Man šie divi kara gadi ir nozīmīgs datums, jo tie ir divi gadi, ko esam jau izturējuši. Un es domāju, ka mēs arī turēsimies turpmāk. Ja jau varējām izturēt tos divus gadus, varēsim arī līdz beigām."
Kara laika ierobežojumi
Šie divi kara gadi ir pārbaudījums ne vien ukraiņu tautai, bet arī liels izaicinājums pie varas esošajiem – tā kā valstī ir karastāvoklis, jaunas parlamenta un Valsts prezidenta vēlēšanas šobrīd netiek plānotas. Tāpat turpina pastāvēt arī citi demokrātiskai valstij netipiski ierobežojumi, piemēram, kara dēļ Augstākā Rada strādā īpaši paaugstinātos drošības apstākļos, kuru laikā žurnālistiem vispār nav pieejas parlamentam, un sabiedrībai patiešām ir ļoti apgrūtinātas iespējas sekot līdzi tur notiekošajam.
Šogad februārī gan virkne žurnālistu un sabiedrisko organizāciju aicinājuši Ukrainas parlamentu kļūt atklātākam pret sabiedrību un medijiem. Viņi prasa atjaunot žurnālistu iespējas iekļūt parlamentā un strādāt tur uz vietas. Tāpat parlaments tiek aicināts komiteju darbā iesaistīt nevalstiskās organizācijas, lai sabiedrība varētu iesaistīties šajā procesā, bet šobrīd nav zināms, vai šie ieteikumi tiks saklausīti.
Ukrainas Augstākajai Radai ir arī citi izaicinājumi, piemēram, daļa deputātu nemaz negrib turpināt pildīt parlamentāriešu funkcijas šādi – beztermiņa.
Pēdējā laikā arvien biežāk tiek runāts par nogurumu no kara. Cilvēkiem ir ļoti dažādas reakcijas, bet valsts iestādes nevar atļauties nogurt. Tās strādā, turklāt dara to īpaši smagos apstākļos, jo paralēli pilna apmēra karam un ar to saistītajiem izaicinājumiem, tādiem kā miljoniem iekšēji pārvietoto personu, nekur nav pazudušas ikdienas problēmas, kas saistītas ar veselības aprūpes, izglītības vai sociālajiem jautājumiem.
Tāpat arī ir vesela virkne izaicinājumu, kas saistīti ar ekonomikas atdzīvināšanu kara apstākļos, jo finansējuma trūkst visās jomās. Pēdējo mēnešu laikā arī milzīgus apgrūtinājumus rada kaimiņi poļi ar nemitīgiem protestiem uz robežas, un pēdējās dienās situācija tur tikai pasliktinās – nedēļas nogalē uz Ukrainas un Polijas robežas pamatīgi apgrūtināta ne vien kravas transporta satiksme, bet notika centieni bloķēt arī kravas vilcienu satiksmi.
Piemin Maidana 10. gadskārtu
Paralēli šīm krīzēm Ukrainai arī jāgatavojas dalībai Eiropas Savienībā. Ukraina ir uzņēmusi strauju kursu ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, pagājušā gada nogalē arī sagaidījusi ilgi gaidīto uzaicinājumu iestāties. Šie jautājumi ir īpaši aktuāli šonedēļ, kad ukraiņi piemin 10. gadskārtu kopš Eiromaidana jeb Pašcieņas revolūcijas.
Jāatgādina, ka 2013. gada nogalē un 2014. gada sākumā Kijivā un visā Ukrainā notika protesti, kuros ielās izgāja miljoniem ukraiņu, protestējot pret tā laika prezidenta Viktora Janukoviča politisko kursu prom no Eiropas Savienības. Toreiz protestos gāja bojā 107 cilvēki, aptuveni 2000 tika ievainoti. Smagākās sadursmes notika tieši 18.–20.februārī, tāpēc tagad Kijivā notiek atceres pasākumi. Arī vakar aptuveni simts cilvēku devās gājienā uz vietām pilsētas centrā, kur dzīvības zaudēja protestētāji.
Piemiņas pasākuma organizētāji atgādināja Kijivas iedzīvotājiem, cik svarīgi ir palikt vienotiem cīņā pret ienaidnieku un ka daļa Ukrainas šobrīd var dzīvot salīdzinoši normāli, tikai pateicoties tam, ka kāds par to ir atdevis savu dzīvību.
KONTEKSTS:
Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī, Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīgā un spēcīgā pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgajās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašiem mīnu laukiem. Tagad izskan atziņas, ka frontē sācies pozīciju karš ar nogurdinošām kaujām un jāgatavojas ilgstošam atbalstam Ukrainai.
Eiropas Savienība februāra sākumā vienojās par ilgtermiņa atbalstu Ukrainai 50 miljardu eiro apmērā, taču ASV iekšējo politisko strīdu dēļ aizvien nav panākta vienošanās par palīdzību kara skartajai valstij.
