Latvijas Radio žurnāliste Indra Sprance vienā no Zaporižjas palīdzības centriem tikās ar Enerhodaras pilsētas mēru Dmitro Orlovu. Enerhodaras pilsēta atrodas pie Zaporižjas atomelektrostacijas (AES), kas ir lielākā Eiropā, bet pašlaik gan šī pilsēta, gan AES ir Krievijas okupācijas spēku kontrolē.
Orlovam, tāpat kā daudziem citiem okupēto pilsētu iedzīvotājiem, nācies meklēt patvērumu drošākā teritorijā, kas ir Ukrainas spēku kontrolē.
Cilvēki mēģina izkļūt no okupētās teritorijas
Palīdzības punkts iekārtots lielā, plašā namā daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāla vidū. Apmeklējuma laikā tas stāv tukšs, jo, brīdināti par iespējamiem uzbrukumiem, šodien cilvēki aicināti uz šejieni nenākt.
Telpas vienā galā stāv drēbes, gaitenī uz grīdas – pārtikas paku kaudze, bet pie durvīm – prāva Enerhodaras pilsētas atpazīstamības zīme – uzraksts "Es mīlu Enerhodaru".
Tā ir kopija oriģinālam, kas šobrīd atrodas Krievijas armijas ieņemtajā pilsētā, stāstīja pilsētas mērs.
"Te ir gan valsts palīdzība, gan arī mūsu iedzīvotājiem, kas ir no Enerhodaras, mēs palīdzam ar visu, ko varam," skaidroja Orlovs.
Līdz Krievijas vispārējam iebrukumam Enerhodarā mita aptuveni 53 tūkstoš iedzīvotāju. Gadu pēc Krievijas karaspēka ienākšanas tur palikuši ap 15 tūkstošiem. Daļa no viņiem joprojām mēģina izbraukt.
"Situācija šobrīd saspringta. Vakar tur bija sprādzieni. Nodega vairāki okupantu objekti, kopumā tur ir nemierīga situācija," stāsta pilsētas mērs.
"Okupanti turpina pasportizāciju (Krievijas pasu izsniegšanu – red.), īpaši pirms viņu "feikajām", tā sauktajām vēlēšanām, kuras viņi izsludinājuši no septembra sākuma līdz septembra vidum. Tas, protams, ietekmē civiliedzīvotājus – daudzi mēģina izbraukt, bet ne visiem tas izdodas. Uzņemoties riskus, cilvēki mēģina izbraukt, jo vairs nevar izturēt pusotru gadu okupācijā."
"Ne visus laiž ārā. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki pazūd uz septiņiem, astoņiem mēnešiem. Cilvēks izbrauc, un tad uz septiņiem, astoņiem mēnešiem par viņu nekas nav zināms," stāsta Orlovs.
Jāiztiek ar 50 eiro mēnesī
No tiem, kas tikuši laukā, aptuveni 1000 enerhodariešu ģimenes uzturas Zaporižjā. Vēl kāda daļa – Dnipro un Kijivā, kur arī ir izveidoti atbalsta centri. Pilsētas mērs, kas pats pirmajos okupācijas mēnešos bija spiests pamest Krievijas armijas ieņemto pilsētu, tagad Zaporižjā koordinē palīdzību Enerhodaras iedzīvotājiem:
"Mēģinām katru mēnesi viņiem palīdzēt, lai viņi nejustos pamesti. Papildus ir valsts atbalsts, kas nav liels. 2000 hrivnas uz mēnesi pieaugušam cilvēkam, 3000 – bērnam."
Pārvēršot eiro, valsts atbalsts pieaugušam cilvēkam, kas iekšzemē devies bēgļu gaitās, mēnesī ir ap 50 eiro, bet bērnam – 76 eiro. Ar to vien izdzīvot Ukrainā ir ļoti, ļoti grūti.
Tāpēc būtiska loma ir visdažādākajām nevalstiskām organizācijām, kas iesaistījušās palīdzības sniegšanā.
"Bez mūsu partneriem, bez starptautiskajiem partneriem, bez Apvienoto Nāciju Organizācijas, bez milzīga skaita labdarības fondu mēs ar to fiziski netiktu galā. To es jums saku pilnīgi atklāti kā valsts varas pārstāvis," vērtē Zaporižjas apgabala militārās administrācijas pārstāvis Artūrs Boiko.
Vispārējam iebrukumam sākoties, Zaporižju – frontei tuvāk esošo pilsētu – pameta liels skaits vietējo iedzīvotāju, taču bija arī milzīgs iekšzemes bēgļu pieplūdums no Krievijas okupētajām teritorijām Ukrainas dienvidaustrumos.
"Pilsētā šobrīd atrodas ap 215 tūkstoš iekšēji pārvietoto cilvēku, no kuriem liela daļa jau diezgan ilgi dzīvo Zaporižjā, un jau var teikt, ka daudzi no viņiem kļūst par jaunajiem Zaporižjas iedzīvotājiem," teica Boiko.
Trešdaļa pilsētas iedzīvotāju ir bēgļi
Pārējā Zaporižjas apgabalā, kuru šķērso frontes līnija, iedzīvotāju skaits ir ievērojami sarucis.
"Dažās apdzīvotajās vietās ir palikuši ap 30% iedzīvotāju. Es nerunāju par pagaidu okupācijā esošajiem ciemiem – tajos, kas atrodas pie pašas frontes, tur mazāk nekā 10% iedzīvotāju ir palikuši," klāstīja militārās administrācijas pārstāvis.
Taču arī no turienes joprojām turpinās iedzīvotāju evakuācija. Jaunākie atvesti no Robotines ciema. Tā ir vieta Zaporižjas apgabalā, kur šobrīd norisinās veiksmīgākais ukraiņu pretuzbrukums visā dienvidu frontē.
"No Robotines burtiski dažas dienas atpakaļ izdevās evakuēt septiņus cilvēkus. Šobrīd turpinās evakuācija no turienes. Tas ir diezgan grūti – no turienes evakuēt, jo tā ir aktīvas kara darbības zona," piebilda Boiko.
Lai arī iekšzemes bēgļi šobrīd veido jau aptuveni trešo daļu no visiem pilsētas iemītniekiem, Zaporižja ir gatava arī turpmākam bēgļu pieplūdumam – pat tādam, kāds bija pērn pavasarī, ap pusotru tūkstoti cilvēku dienā.
Mēs uzņemsim visus cilvēkus, kas evakuēsies. Mēs nekad nepateiksim – atvainojiet, mēs jūs nevaram uzņemt," uzsver Boiko.
Bažas par iespējamo diversiju Zaporižjas AES
Uz jautājumu, vai nepieciešama palīdzība un vai nerodas situācijas, kad nav iespējams pabarot kara bēgļus, Boiko atbild:
"Ziniet, tāda situācija patiešām bija kara sākumā, kad nebija sakārtoti vairāki jautājumi. Tagad, par laimi, pilnvērtīgi sākusi strādāt Apvienoto Nāciju aģentūra (ANO Bēgļu aģentūra jeb UNHCR) , sākusi pilnvērtīgi strādāt ASV Starptautiskās attīstības aģentūra (USAID), Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība. Visas starptautiskās organizācijas. Viņi pamatā bāzējas Dnipro, jo Zaporižja tomēr skaitās bīstamā zonā, bet no Dnipro līdz Zaporižjai ir stundas brauciens."
Paralēli izaicinājumiem, kas saistīti ar palīdzību cilvēkiem, kas bēg no okupācijas karaspēka, Zaporižja ir nopietni gatavojusies arī iespējamībai, ka var notikt negadījums Krievijas armijas ieņemtajā Zaporižjas AES. Tā atrodas vien aptuveni 50 kilometru attālumā no Zaporižjas pilsētas.
"Var būt tāda situācija, kurā krievi uztaisa nopietnu diversiju – tas būtu sprādziens atomelektrostacijā. Maza iespējamība, ka tas būtu atomsprādziens, tas būtu vienkārši sprādziens atomstacijas objektā," spriež Boiko.
Tādam gadījumam pilsēta sagatavojusi dažādus rīcības plānus, bet militārās administrācijas mājaslapā var lasīt detalizētu instrukciju iedzīvotājiem, kā rīkoties šādā situācijā. Pamācības ietver gan norādes, kur un kā doties, gan to, cik daudz un kam jālieto joda tabletes, atklāja militārās administrācijas pārstāvis:
"Mēs esam uztaisījuši atbilstošas mācības ar visu dienestu iesaisti, mēs esam atvēruši dekontaminācijas (priekšmeta vai telpas atbrīvošana no kaitīgiem bioloģiskiem, ķīmiskiem vai radioaktīviem aģentiem – red.) punktus. Visi algoritmi un procesi ir izstrādāti. Šāda sprādziena gadījumā mums vajadzēs evakuēt 136 tūkstošus cilvēkus. Tas ir tikai ukraiņu kontrolētajās teritorijās, bet pagaidu okupācijā esošajās teritorijās būtu vēl 90 tūkstoši.
Cilvēki pieraduši pie draudiem
Par šādas katastrofas iespējamību Boiko runā mierīgi, sakot, nekādas panikas pilsētā neesot. Tie, kas šeit uzturas, jau tik ļoti ir pieraduši pie pastāvīgajiem draudiem, kas saistīti ar armijas un ieroču atrašanos atomelektrostacijā, ka nekāda liela satraukuma vairs nav:
"Ziniet, ja man pirms diviem gadiem prasītu, kā cilvēks var justies kara laikā un iespējama kodolsprādziena gadījumā, es nekad nedomātu, ka tas būs tā.
Patiesībā cilvēks pierod pie jebkāda veida draudiem. Tie, kam ir pietiekoši noturīga psihe, saprot, ka noteikti riski ir vienmēr. Jebkuri riski – tas ir tikai jautājums par gatavību jebkurai situācijai."
Ar Svitlanu Nikolajevnu tikšanās notiek Zaporižjas centrā. Viņa nāk no nelielas pilsētiņas Orihivas Zaporižjas apgabalā. Tā atrodas pašā frontes pievārtē – netālu no Robotines ciema, kur ukraiņu karavīri šobrīd sekmīgi atgūst ukraiņu teritorijas. Frontes tuvums Orihivā katru dienu par sevi atgādina.
Galvenais ir izturēt un uzvarēt
"Otrā pasaules kara laikā mūsu pilsēta arī cieta, bet ne tā. Tagad mums vairs nav nevienas komunālās saimniecības ēkas, nevienas skolas vairs nav. Burtiski aizvakar sabombardēja muzeju, kas ir arhitektūras piemineklis. Aizvakar sabombardēja arī kultūras namu – to, kas tur bija palicis pāri. Logu un durvju tur jau nebija, bet tagad tur nav nekā," stāsta Svitlana. "No 56 daudzstāvu mājām pašlaik nav nevienas daudzstāvu ēkas, kas nebūtu vai nu pilnībā iznīcināta, vai sabojāta. Šodien tādu nav. Mums arī nav vairs veselu kvartālu. Vienkārši ielidoja raķete, un kvartāla vairs nav."
Svitlana labi pārzina māju skaitu Orihivā, jo darbojusies pilsētas administrācijā. Vēlāk, vispārējam iebrukumam sākoties, organizējusi palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, kas izlēma palikt pilsētā. Tādu ir daudz – joprojām vairāki simti, no kuriem liela daļa ir cilvēki gados, kuriem pašiem nav spēku aizbraukt un sākt dzīvi kaut kur citur.
"Mums bija Nesalaužamības punkts, kuru mēs izveidojām mūsu cilvēkiem. Mūsu cilvēki tur saņēma siltu ēdienu, viņi varēja tur nomazgāties un izmazgāt savas drēbes. Varēja saņemt civilizētus pakalpojumus vai paslēpties," stāstīja Svitlana.
Šo palīdzības centru uzturēja brīvprātīgie. Bet pirms diviem mēnešiem Krievija iznīcināja arī to.
"9. jūlijā tur atlidoja divas raķetes. Diemžēl gāja bojā mūsu brīvprātīgie. Septiņi brīvprātīgie gāja bojā. Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs kopā pusotru gadu dzīvojām zem "Grad" artilērijas apšaudēm. Tie bija cilvēki, kas tur palikuši, lai palīdzētu citiem."
Nogalinātajiem brīvprātīgajiem palikuši arī mazi bērni. Pēc šī uzbrukuma Svitlana lēmusi tomēr pārcelties uz Zaporižju. Tagad šeit mīt ap 12 tūkstošiem Orihivas iedzīvotāju.
"Visi plāno atgriezties, pat ja nav kur. Viņi saka: "Svitlana Nikolajevna, mēs teltī dzīvosim, bet celsim pilsētu no jauna." Es domāju, ka mēs atgriezīsimies un visu uzcelsim – galvenais ir uzvarēt," apņēmīgi saka Svitlana.
