Ukrainas prezidenta kundze Olena Zelenska Latvijā ieradusies, lai piedalītos starptautiskajā konferencē "Krievijas karš pret bērniem", kurā spriests par to, kā Ukrainai atgūt uz Krieviju nelikumīgi deportētos bērnus.
Bērni neapzinās savu tiesību pārkāpumu
LTV žurnāliste Ina Strazdiņa: Labvakar, Zelenskas kundze, paldies par mums atvēlēto laiku. Priecājamies jūs redzēt pie mums Rīgā.
Olena Zelenska: Esiet sveicināti! Man ir liels prieks būt Rīgā, katru reizi ir patīkami šeit ierasties.
Es vēlos sākt mūsu interviju ar šodienas lielo aktualitāti. Jūs šodien esat šeit, Rīgā, lai piedalītos konferencē "Krievijas karš pret bērniem", kurā kopīgi gan ar Latvijas, gan ārvalstu ekspertiem, amatpersonām diskutē un lemj, kā visātrāk Krievijas deportētos ukraiņu bērnus atvest atpakaļ mājās un kā saukt pie atbildības vainīgos. Tā ir ļoti smaga tēma, milzīga problēma Ukrainai. Kādi, jūsuprāt, ir pareizie un efektīvākie ceļi, kā to risināt?
Liels paldies par šo jautājumu. Patiesībā viens no šīs problēmas risināšanas veidiem, ceļa sākums šīs problēmas risināšanai, ir šādas sanāksmes, platformas, kādu Latvija mums nodrošināja ar konferenci, kurā es piedalījos. Un mēs esam ļoti pateicīgi Latvijai, ka tā tik aktīvi iesaistās ukraiņu bērnu atgūšanas koalīcijā – starptautiskajā koalīcijā, ko dibināja Kanāda. Mūsu partneri aktīvi cenšas virzīt uz priekšu šo sarežģīto lietu, jo Krievijas pārstāvji neveic nekādas sarunas ar Ukrainu. Tāpēc mums nepieciešams, lai mūsu partneri katrs izmanto savas platformas, lai šī tēma nepazustu no avīžu slejām, lai mūsu vārdi, mūsu sniegtie priekšlikumi izskanētu visos televīzijas kanālos.
Mūsu mērķis ir Krievijai likt saprast, ka tā nozaga ne tikai ukraiņu bērnus. Visas pasaules pieaugušie, tie, kas parakstīja Ženēvas konvenciju, ir atbildīgi par visiem pasaules bērniem. Un viņi [Krievija] nozaga gan amerikāņu, gan latviešu, gan franču bērnus.
Jo tie visi ir mūsu kopīgie bērni. Mēs nevaram pieļaut precedentu, ka bērnu tiesību pārkāpumi, pretlikumīga bērnu izvešana kļūst par normu.
Ja bērna tiesības tiek pārkāptas vienā vietā, tās tiks pārkāptas arī citur. Tāpēc mēs esam pateicīgi par šo platformu. Šajā ziņā ir starptautiskas iespējas atbalstīt Ukrainu. Pirmkārt, mēs ļoti ceram, ka tiks izveidots caurskatāms mehānisms, lai visas puses saprastu, kā tiks atjaunotas bērnu prioritārās tiesības. Patiesībā tas ir ļoti sāpīgs jautājums, un mēs zaudējam laiku. Tas, ko šodien tiešām gribēju teikt, ka laika nav. Jo bērni neapzinās, ka viņu tiesības tiek pārkāptas.
Viņiem tiek stāstīts, ka viņi nav gaidīti, ka viņi nav vajadzīgi. Viņiem ir jāzina, ka viņi ir vajadzīgi, ka par viņiem cīnīsies un ka viņu tiesības viņiem tiks atdotas.
Diemžēl laiks spēlē pret mums. Tāpēc mums ne tikai jārunā, bet arī ātri jārīkojas. Par to es šodien centos pārliecināt visus konferences dalībniekus.
Jā, patiešām. Jūs jau minējāt, ka ir ļoti svarīgi šo jautājumu visu laiku noturēt sabiedriskajā starptautiskajā uzmanībā, atgādināt. Vai ir vēl kas ārpus tā visa, ko mēs varam darīt? Rīkot šādas konferences, runāt ar medijiem. Vai ir kas tāds, kas, jūsuprāt, vēl vairāk darāms, lai to atrisinātu?
Latvija, kā jau teicu, aktīvi darbojas, aktīvi palīdz. ANO rezolūcija par šo jautājumu būtu uzticams pamats, lai rīkotos tālāk.
Patiesībā Baltijas valstis, ņemot vērā, cik tuvu tās atrodas agresorvalstij, var būt tā vieta, uz kurieni no Krievijas varētu ierasties ukraiņu bērni. Turklāt Ženēvas konvencija neliedz bērnu atdošanu, atgriešanu ne tikai uz viņu pilsonības valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kas nav konfliktā iesaistītās puses. Tāpēc mēs ceram, ka šādi mehānismi sāks darbosies.
Rast izglītības iespējas un atbalstīt audžuģimenes
Jums arī pašai ir labdarības organizācija, kas ir nosaukta jūsu vārdā. Tās mērķis ir palīdzēt karā cietušajiem ukraiņiem. Poētiski sakot, salabot salauztās ukraiņu dzīves. Sakiet, kāds ir jūsu dibinātās organizācijas virsmērķis? Galvenais, ko jūs gribētu panākt?
Tas man pašlaik ir svarīgs mana darba virziens. Fonds tika izveidots, lai mūsu partneri ārvalstīs varētu koncentrēt savu palīdzību Ukrainai un ukraiņiem ar uzticamas organizācijas starpniecību. Manuprāt, tieši par tādu ir kļuvis Olenas Zelenskas fonds. Mūs ir auditējušas tādas ievērojamas amerikāņu organizācijas kā "CAF America", un mums ir iespēja strādāt ar ASV ziedotājiem.
Patiesībā patlaban galvenais ir dot cerību. Un tas, ko mēs darām, ar katru mūsu projektu mēs ceram iedvest cerību. Mūsu darbam ir vairāki virzieni. Viens no tiem ir atbalsts veselības aprūpes sistēmai Ukrainā. Diemžēl mums ir ļoti daudz iznīcinātu slimnīcu. Ir daudz vajadzību, kas jārisina, jo īpaši no okupācijas atbrīvotajos reģionos. Mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai atjaunotu slimnīcas. Pagājušajā nedēļā fonds mūsu partneriem Ukrainā nodeva 50 īpašas ātrās palīdzības mašīnas, ar kurām pie frontes līnijas var palīdzēt ne tikai ievainotiem karavīriem, bet arī civiliedzīvotājiem.
Arī atbalsts izglītībai – tā ir viena no jomām, un es to uzskatu par stratēģisku virzienu. Bērni ir mūsu nākotne. Tas ir pats par sevi saprotams. Un izglītības sistēma Ukrainā tagad cieš kara dēļ.
Vairāk nekā 20% Ukrainas bērnu fiziski nevar apmeklēt skolu, jo atrodas tuvu frontes līnijai. Tur viņus diemžēl neglābj pat bumbu patvertnes. Šajā gadījumā vienīgā izeja ir tālmācība. Tam ir nepieciešamas viedierīces. Tagad fonds ir pievienojies "viedierīču koalīcijai", ko dibināja Ukrainas Izglītības ministrija un Digitālās transformācijas ministrija. Tagad mēs pulcējam savus partnerus no visas pasaules, lai palīdzētu ar viedierīcēm Ukrainas bērniem turpināt mācības.
Mēs skolās atjaunojam un ierīkojam bumbu patvertnes. Mēs negatavojām savus bērnus un skolas tik briesmīgam karam.
Mēs sapratām, ka pirms pilnapmēra iebrukuma mūsu skolās nebija pilnvērtīgu patvertņu. Tagad parastie skolu pagrabi ir jāiekārto kā patvertnes. Tur jābūt visam, lai bērni varētu ne tikai patverties gaisa trauksmju laikā, bet arī turpināt mācības.
Šīs ir galvenās lietas, pie kurām mēs strādājam. Bet esmu pārliecināta, ka pašlaik ir svarīgi, jo īpaši jau atbrīvotajos reģionos, kur būtu jāatgriežas dzīvei un cilvēkiem, ir svarīgi viņiem nodrošināt pamatvajadzības, lai varētu atgriezties.
Jebkuras ģimenes pamatvajadzības ir mājoklis. Tā ir iespēja bērnam iet uz skolu, iespēja viņu izārstēt, ja viņš ir saslimis. Un man vēl viens liels un ļoti svarīgs uzdevums ir atbalstīt lielas audžuģimenes, audžuģimenes Ukrainā. Mēs tagad apzināti atsakāmies no institucionālajām bērnu aprūpes formām. Ja bērns ir zaudējis vecāku aprūpi, viņš ir jāaudzina ģimenē, ģimenes lokā. Tāpēc cilvēkiem, kuri ir kļuvuši par vecākiem, aizbildņiem, ir nepieciešams liels atbalsts. Turklāt daudzas no šādām ģimenēm tagad ir kļuvušas par valsts iekšienē pārvietotām ģimenēm, jo zaudējušas savas mājas. Tās dzīvo citās apkaimēs, un šīs apkaimes viņus sirsnīgi pieņem, bet ne vienmēr spēj nodrošināt viņiem normālus dzīves apstākļus. Tāpēc vēl viens projekts, ar ko šobrīd nodarbojas fonds, ir projekts ar nosaukumu "Bērnības adrese". Mēs būvējam 14 ērtas mājas ģimenēm, kurās ir līdz desmit bērniem. Nesen mēs vienu no tām apmeklējām Ļvivas apgabalā.
Es vienmēr priecājos satikt šīs ģimenes, jo tās saņem ne tikai mājokli, ne tikai dzīves apstākļus.
Tās saņem arī atbalsta sajūtu. Sajūtu, ka viņi nav vieni. Ka viņus atbalsta ne tikai tāpēc, ka viņiem tas nepieciešams, bet arī tāpēc, ka viņi pilda svarīgu sociālo funkciju visai sabiedrībai. Jo viņi audzina mūsu bērnus.
Tas īsumā par to, ko mēs darām. Domāju, ka mēs par to varētu runāt daudz ilgāk, taču mums ir maz laika.
Cilvēki Ukrainā apgūst prasmi palīdzēt
Patiešām, jūsu organizācija dara ļoti daudz, un jūs palīdzat Ukrainas cilvēkiem pārdzīvot šo karu. Tas turpinās, ir jau otrais gads. Ciešanas ir tiešām milzīgas, un īsti nav atbildes uz jautājumu, kad karš beigsies. Kā ukraiņi spēja pārdzīvot šo laiku? Kur jūsu tauta ņem šo spēku?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Mēs paši sev jautājam, no kurienes smeļamies šo izturību. Mēs cenšamies stiprināt šo izturību, jo, kā jau teicāt, mēs nezinām, kad beigsies karš. Mums jābūt gataviem jebkam ik dienu. Diemžēl. Kad mēs runājam par spēku, par izturību, par traģēdiju.. Nesen redzēju fotogrāfiju, kurā bija redzama kārtējā apšaude Harkivas apgabalā. Diemžēl tas notiek katru dienu. Šī fotogrāfija bija visos sociālajos medijos, plašsaziņas līdzekļos. Tur stāv vīrietis un sieviete. Viņi viens otru balsta un skatās uz tikko sagrautās mājas degošajām drupām. Un šis, iespējams, ir attēls, kas raksturo ne tikai šo traģēdiju.
Tas raksturo to, kā cilvēki turas kopā, skatoties viens uz otru un vērojot, kā sabrūk viņu dzīves. Un tajā, iespējams, arī ir tas process, kā mēs turamies. Turamies viens pie otra. Un, protams, tas ir jākopj. Ir jāsaprot, kā stiprināt savu izturību.
Tāpēc mēs izveidojām Ukrainas mentālās veselības programmu, kuru nosaucām – "Kā jūties?" ["Ти як?"].
Man ļoti patīk šis nosaukums, šis jautājums, jo tas sevī ietver visu, kas ar mums šobrīd notiek. Kā jūties? Vai esi dzīvs? Kas ar tevi? Vai tev bail? Vai vari izturēt? Mēs ļoti vēlamies, lai katra ukraiņa atbilde uz šo jautājumu būtu godīga, neatkarīgi no tā, ko viņš atbild. Galvenais uzdevums ir iemācīt rūpēties par sevi, izprast savas emocijas, savu stāvokli. Ukraiņi nav pieraduši tieši lūgt psiholoģisko palīdzību, tāpēc psiholoģiskajai palīdzībai pašai viņiem jāpanāk pretim, dažkārt kur viņi to varbūt pat negaida.
Tagad policisti, glābēji un mediķi pirmajās līnijās tiek apmācīti pirmās psiholoģiskās palīdzības sniegšanā. Tiek apmācīti kasieri, banku darbinieki, dzelzceļa darbinieki, ikviens, kurš komunicē ar cilvēkiem.
Cilvēkiem ne tikai jāapgūst prasmes palīdzēt citiem, bet arī jāzina, kā palīdzēt sev. Kā atpazīt lietas, faktorus, kuru dēļ vajadzētu doties pie speciālista. Diemžēl mēs redzam ilgstoša stresa sekas. Saskaņā ar Veselības ministrijas datiem pagājušajā gadā insulta gadījumu skaits pieauga par 16%. Strauji pieaug arī infarkta gadījumu skaits. Palielinās endokrīnās sistēmas saslimšanu daudzums.
Tas viss ir ilgstoša stresa sekas. Turklāt 90% ukraiņu norāda, ka pastāvīgi izjūt trauksmi, nogurumu, miega trūkumu. Mēs saprotam, ka, ja laikus nereaģēsim, kara fiziskās sekas izpaudīsies arī šādā formā. Tāpēc programmas ietvaros tiek strādāts, ne tikai lai izveidotu plašu šādu pakalpojumu sniegšanas sistēmu, bet arī lai veicinātu ukraiņu izpratni par savu veselību. Par to, ka mentālā veselība ir daļa no fiziskās veselības.
Ka rūpēties par sevi un lūgt palīdzību nav apkaunojošs, bet gan atbildīgs solis. Ka no tevis ir atkarīgi citi. Ka tava veselība ir svarīga arī citiem. Ka bez tevis viņi netiks galā. Tieši to mēs cenšamies skaidrot.
Protams, pakalpojumu nodrošināšana, speciālistu apmācīšana ir liels darbs. Bet, par laimi, mums ir speciālisti, un mēs piesaistām arī mūsu ārvalstu draugu pieredzi. Mēs sadarbojamies ar daudzām valstīm, no kurām mācāmies, un dalāmies arī savu pieredzi. Jo Ukraina piedzīvo tik grūtus laikus, ka mūsu speciālisti gūst unikālu pieredzi, kas var noderēt ikvienam šādā karā.
Šādā mūsdienu karā, pilnīgi digitalizētā karā – tas ir karš tiešraidē. Viss, kas notiek, uzreiz ir zināms ikvienam. Tik visaptveroša kara, iespējams, vēl nav bijis. Un mūsu pieredzei ir jākalpo pasaulei. Tāpēc mēs turpināsim strādāt. Vēl ir pāragri teikt, ka darbs ir izdarīts. Vēl ir daudz darāmā – vēl vairāk, nekā jau paveikts.
Ukraina tādā brīdī faktiski ir kā cilvēks, kuram ir tik smagi, ka viņu nedrīkst atstāt vienu. Cik jums ir svarīgi, ka starptautiskais atbalsts turpinās? Mēs dažkārt runājam par nogurumu, arī Rietumos, ka karš ir ieildzis, un to ir grūti izturēt arī sabiedrotajiem, bet kur nu vēl Ukrainai. Ko jūs gribētu pateikt tiem, kuri runā par nogurumu? Un tajā pašā laikā, cik svarīgi, lai tas neparādās vispār mūsu sarunās? Cik svarīgs jums ir Rietumu nemitīgais atbalsts?
Tas ir ne tikai svarīgi, tas ir vitāli svarīgi. Es varu minēt vienkāršu piemēru. Kad mēģina nodzēst ugunsgrēku, kas ir liels un grūti nodzēšams, tas prasa laiku un ugunsdzēsēju darbu. Ar viņiem vēlos salīdzināt mūsu partnerus. Viņi mums palīdz dzēst ugunsgrēku.
Un kādā brīdī apstāties un pateikt, ziniet, esam noguruši, tas jau ir pārāk ilgi – tas nozīmē, ka viss, kas jau izdarīts, ir bijis veltīgi. Jūs nevarat nodzēst ugunsgrēku līdz pusei. Nebūs tā, ka paliks puse mājas. No mājas vairs nepaliks nekā.
Tāpēc es teiktu, ka apstāties, nogurt šajā situācijā ir ļoti bīstami. Īpaši sāpīgi mums ir dzirdēt par nogurumu no tiem, kuri savā valstī nav fiziski cietuši no kara. Es vēlos, lai cilvēki padomā par to, cik ļoti noguruši mēs esam, cik grūti mums ir, cik ļoti mēs vēlamies, lai karš beigtos. Taču mēs saprotam, ka karš nevar apstāties pa pusei. Mūsu ienaidnieks, agresors, kas uzbruka Ukrainai, neapstāsies pie kādas daļas. Viņš apstāsies tikai tad, kad Ukrainas vairs nebūs.
Tāpēc, lūdzu, pārtrauksim šīs runas un rīkosimies aktīvāk, ātrāk, proaktīvi. Diemžēl pasaule neiespēj rīkoties proaktīvi. Bet tas ir jādara.
Vienmēr paticis Latvijā
Jūs pati un arī visa ukraiņu tauta sapņo, ka šis karš drīz beigsies, un šīs ciešanas beigsies ar Ukrainas uzvaru. Kādu jūs redzat savu dzīvi pēc šī kara, kādi ir jūsu sapņi par savu dzīvi pēc šī kara?
Zināt, mēs visu atliekam uz laiku pēc uzvaras. Un visa ir tik daudz, ka mums šķiet, ka tad, kad būs mūsu uzvara, tā būs vienkārši jauna dzīve. Protams, varbūt tā ir ilūzija, bet es domāju, ka tā ir mūsu galvenā cerība, mūsu galvenais sapnis – redzēt uzvaru. Mums tagad ir smagi jāstrādā, lai to sasniegtu un redzētu. Ir jāpaliek dzīvam, jābūt veselam un ļoti jāgrib to sasniegt. Patiesībā pat vismazākie sapņi mums nesīs laimi.
Es tagad uzreiz pat nevaru iedomāties, ko es tādu kā pirmo izdarītu pēc uzvaras. Es domāju, ka tā ir sajūta, ka tev vairs nekas nedraud. Mums būs ārkārtīgi svarīgi to sajust. Mēs to gribam sajust. Jo pilnīga miera sajūta, gandarījuma sajūta, dzīvesprieka un drošības sajūta mums nav bijusi jau ļoti ilgu laiku. Un mums tas ir ļoti, ļoti, ļoti nepieciešams. Un tas ir tas, par ko mēs sapņojam. Un viss pārējais, kas būs, tie būs vienkārši dažādi laimīgas dzīves atribūti. Par sliktām lietām pēc uzvaras mēs nedomājam.
Jūs divas dienas esat Latvijā. Sakiet, vai Latvija šajās divās dienās jūs kaut mazliet sasildīja?
Pirmkārt, kad zini, ka no gaisa nekas nenokritīs, tā jau ir tāda kripatiņa, kas dod mieru, pozitīvu sajūtu. Atzīšos, ka man vienmēr ir paticis Latvijā un jau agrāk esmu to daudz apmeklējusi. Un tagad ir ļoti siltas jūtas pret Latviju, gan arī Rīgu.
It kā ciemotos pie radiem, tuviniekiem. Kad ielas tev ir pazīstamas. Cilvēku sejas, kas ir draudzīgas. Es šeit vienmēr jūtos gandrīz kā mājās, bet izturos kā viesis aiz cieņas pret mūsu draugiem.
Tāpēc liels paldies par to, ka mūs uzņēmāt. Vēlreiz paldies par konferenci un par politiski ļoti spēcīgo Latvijas atbalstu. Mums nekad nav šaubu, ka šeit ir mūsu draugi. Paldies, ka mūs saprotat. Mums ir daudz kopīgu vēstures lappušu, daudz lietu, kas notika ar mums un kas notika ar latviešu tautu. Tāpēc jūs mūs tik labi saprotat. Es vēlos jums par to vēlreiz pateikties.
Olena Zelenskas kundze, paldies par šo interviju, paldies par mums atvēlēto laiku, un paldies par jūsu spēku. Uz tikšanos!
Paldies.
Intervija oriģinālvalodā ar subtitriem skatāma šeit:
KONTEKSTS:
Rīgā trešdien, 31. janvārī, un ceturtdien, 1. februārī, norisinājās starptautiska konference "Krievijas karš pret bērniem", kurā sprieda par to, kā Ukrainai atgūt uz Krieviju nelikumīgi deportētos bērnus. Tajā piedalījās cilvēktiesību un starptautisko tiesību eksperti un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī vairākas starptautiski prominentas personības, tostarp Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska kundze Olena Zelenska un Roberta F. Kenedija Cilvēktiesību fonda prezidente Kerija Kenedija.
Tieši par bērnu deportācijām uz Krieviju no okupētajām Ukrainas teritorijām Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina un bērnu tiesībsardzes Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderi. Putina arestēšana un izdošana tiesai ir maz ticama, bet aresta orderis sašaurina Putina iespējas ceļot, liedzot viņam apmeklēt valstis, kas atzīst šīs tiesas jurisdikciju.
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
