Hokejs Japānā
Nacionālais čempionāts dibināts 1966.gadā, darbojās līdz Āzijas līgas izveidošanai
Kopš 2004.gada Japānas klubi spēlē Āzijas līgā
Japānas kausa izcīņa notiek kopš 1933.gada - tas ir viens no vecākajiem sporta notikumiem valstī
Vīriešu valstsvienība ieņem 23.vietu pasaules rangā
Starptautiskajā hokeja federācijā Japāna ir kopš 1930.gada
Mēs atgriezāmies brīdī, kad pateica, ka ir pāris dienas, lai visi atgrieztos Latvijā. No rīta pamodos, izlasīju ziņas un uzreiz nopirku biļetes, lai lidotu mājās.
Atgriešanās no Japānas noteikti ir krietni sarežģītāka nekā no Eiropas. Kā veicās ceļā?
Jā, mums bija lidojums no Kuširo pilsētas Hokaido salā. Ceļš sanāca garš – vispirms lidojām uz Tokiju, tālāk uz Abū Dabī, tālāk uz Helsinkiem un tikai tad varējām lidot uz Rīgu. Tas viss kopumā prasīja 28 stundas.
Kādus drošības pasākumus novēroji šajās lidostās?
Teikšu, ka japāņi ir ļoti piesardzīgi. Viņi visi staigā maskās, nav neviena cilvēka, kas uz ielas ietu bez maskas. Domāju, ka tieši tāpēc viņiem viss ir diezgan mierīgi un bez lieka satraukuma. Tur nav tik traki. Visas robežas bija vaļā, nekur nebija nekādu problēmu. Man nekur pat neizmērīja temperatūru vai vēl kaut ko, tā kā šķiet, ka nav tik traki.
Kāda bija situācija pilsētā, kur dzīvoji?
Mums viss bija diezgan mierīgi. Piemēram, mierīgi varējām iet uz veikalu. Vienīgais, kas bija – slēdza visas skolas. Viss kopumā strādāja. Mums treniņi arī notika, varēja iet trenēties. Varēji arī neiet, ja negribi. Nejutu, ka viss būtu ļoti saistīts ar to vīrusu un kāds baigo paniku celtu. Pateica, lai mazāk ejam ārā uz ielas, uz veikaliem. Visiem bija maskas, lai slimību nenodotu tālāk. Vairāk nekas tāds īpašs nebija. Ar draudzeni gājām uz baseinu. Tur cilvēku bija aptuveni tikpat daudz, cik vienmēr. Nekādas baigās izmaiņas, ja nu vienīgi aizslēgtās skolas. Vēl palūdza, lai brīvdienās neiet uz restorāniem, bet tā viss ritēja savu gaitu. 
Kur īsti dzīvoji un spēlēji?
Tā ir Hokaido sala, Kuširo pilsēta. Tas ir kādas četras vai četrarpus stundas no Saporo, ja brauc ar mašīnu. Saporo ir salas galvenā un lielākā pilsēta. Uz Tokiju gan mums ir jālido aptuveni divas stundas. Būtībā esam diezgan tālu Japānas ziemeļos.
Kad jums paziņoja par sezonas apturēšanu?
Mums to paziņoja uzreiz, kad tas vīruss sāka izplatīties, jo mums ir komandas no Dienvidkorejas, tāpēc uzreiz pateica, ka sezona tiks pārtraukta. Tas bija uzreiz, kad sākās pirmais lielais uzliesmojums, ap to laiku, kad Ķīnā sāka celt pirmo pagaidu slimnīcu.
Kā spēlētāji uz to reaģēja?
Mēs uz to raudzījāmies diezgan mierīgi, jo bijām izstājušies no play-offiem. Mums tikai treniņi notika, un visi sekojām līdzi notiekošajam. Beigu beigās sanāca tā, ka tas viss nedaudz ātrāk beidzās.
Līga vēl varētu atsākties vai sezona beigusies pavisam?
Ir pielikts punkts, un par uzvarētājiem pasludinātas komandas, kas bija tikušas finālā.
Tā bija Sahalīnas komanda un „Anyang Halla” no Dienvidkorejas. Tās komandas atzina par uzvarētājām un pateica, ka tālāk vairs nekas nebūs.
Kā no spēlēšanas Latvijas čempionātā „Prizma” sastāvā nonāci līdz karjeras turpinājumam Japānā?
Bija tā, ka trenera palīgs [Henrijs] Uzraugs, kurš man ir labs draugs, teica, ka ir labs piedāvājums braukt un spēlēt Japānā. Aprunājos ar kluba īpašnieku un izlēmu, ka ir vērts aizbraukt un pamēģināt.
Kaut ko zināji par turienes hokeju vai klubu, kas piedāvā līgumu?
Es sazinājos ar [Sergeju] Pečuru, jo viņš tur arī ir spēlējis. Viņš teica, ka tieši uz to klubu ["East Hokkaido Cranes"] varu braukt, tur viss ir kārtībā. Tāpēc arī saņēmos un braucu.
Saņēmi piedāvājumus arī tuvāk mājām?
Bija piedāvājums spēlēt Ukrainā, bija piedāvājums spēlēt arī tepat Latvijā, bet nekas neuzrunāja tā, kā uzrunāja Japāna. 
Kāds tur ir līmenis?
Ja godīgi, tad, dodoties tur, biju domājis, ka būs sliktāk. Kopumā ir diezgan labs līmenis, un komandas, kas ir augšgalā, piemēram, tā pati Sahalīna vai Anjanga, ir tiešām ļoti labas un spēcīgas komandas. Tur spēlē gana daudz kanādiešu, kuri paņēmuši pilsonību, tāpēc līmenis ir labs.
Domāju, ka tās komandas Latvijā varētu droši cīnīties par pirmajām vietām.
Šajā čempionātā tiek piekopts ziemeļamerikānisks hokejs?
Tā grūti, protams, salīdzināt, jo hokejs ir cits. Bet laikam tiešām tas viss ir krietni kanādiskāks, Viņi met ripas zonā, skrien, met pa vārtiem no dažādām pozīcijām. Latvijā hokejs tomēr ir mazliet citāds.
Kā ar vietējo hokejistu iesaisti?
Vietējo ir diezgan daudz, katrā komandā ir pa trīs maiņām vietējo. Aug arī jaunie spēlētāji, kuri iesaistās čempionātā. Nāk spēlētāji no koledžām. Spēlētāju ir ļoti daudz, bet tādu ļoti labu hokejistu gan nav pārāk daudz.
Kā ar organizāciju un sadzīves lietām?
No vietām, kur karjeras laikā esmu uzspēlējis, man Japānā patika vislabāk.
Tur viss ir tā salikts pa plauktiņiem, ka tu tikai domā, kā spēlēt hokeju un viss. Vienīgais nozīmīgais šķērslis ir valodas barjera. Tas tiešām ir grūti, jo nesaproti, ko viņi runā, komandā tikai divi vai trīs spēlētāji runā angliski, tāpēc tas bija diezgan liels pārbaudījums.
Šādos apstākļos noteikti biji spiests apgūt japāņu valodu…
Kaut ko jau iemācījos, jā. Ja nākamgad parakstīšu līgumu turpat, tad gan domāju pamācīties japāņu valodu mazliet cītīgāk.
Kā komunicējat uz ledus? Vārtsargs tomēr ir sava veida diriģents aizsardzībā…
Jā, tad es viņiem angliski kaut ko pabļauju, to viņi saprot. Ģērbtuvē speciāli esam izrunājuši, kādas frāzes es bļaušu, lai viņi būtu gatavi un visu saprastu. Mums ir arī viens tulks, kurš atrodas uz soliņa un tulko visu. Būtībā sanāk tā, ka es viņiem angliski saku un viņi cenšas saprast.
Valodas jautājums noteikti nepalīdzēja tur iedzīvoties…
Bija tā, ka pirmos mēnešus tur tiešām bija pagrūti. Viņiem ir citādāka mentalitāte, tur ir jāsaprot, ko vari darīt, ko nevari darīt. Bija pagrūti. Viņi tiešām ir pilnīgi citādi cilvēki, un nekad nebiju ko tādu pieredzējis.
Sezonas beigās ar vietējiem jau varēju vieglāk komunicēt un bija jau nedaudz labāk.
Tik un tā tas ir kaut kas pavisam cits.
Āzijas valstīs hokejs, protams, nav starp populārākajiem sporta veidiem. Kāds ir spēļu apmeklējums?
Skatītāji nāk, tik slikti nemaz nav. Latvijas čempionātā skatītāji nenāk, Japānā nāk un ir pilnas halles visu laiku.
Cik lielās hallēs spēlējāt?
Pāris tūkstoši vietu ir visur. Varētu teikt, ka aptuveni tikpat lielas halles kā vecā Sporta pils. 
Esi apmierināts ar savu sniegumu šajā sezonā? Individuālā statistika izskatās gana labi (34 spēlēs vidēji atvairīti 92% procenti metienu un vidēji spēlē ielaisti 2,61 vārti)
Teikšu tā, ka gāja ļoti labi. Komandai nomainījās īpašnieks, bet, kamēr jaunais īpašnieks vāca naudu komandai, visi labākie spēlētāji tika pārpirkti un devās uz citām komandām. Viņam sanāca ņemt tos, kas bija palikuši pāri. Būtībā spēlējām ar hokejistiem, kuriem nebija klubu. Daļa spēlētāju tika „parakstīti” pēdējā brīdī, bet palikām divu punktu attālumā no vietas izslēgšanas spēlēs.
Īpašnieks par šādiem rezultātiem bija ļoti priecīgs un tagad jau laicīgi sāka parakstīt līgumus ar spēlētājiem no citām komandām. Sezonu pabeidzām piektie un, ņemot vērā visus apstākļus, uzskatu, ka bija laba sezona. Arī pašam gāja diezgan labi,
pēc sezonas runāju ar treneriem, arī viņi uzskatīja, ka diezgan veiksmīga sezona bija.
Cik komandu spēlē Āzijas līgā, un kāda ir izspēles sistēma?
Šogad bija septiņas komandas, četras no tām iekļūst izslēgšanas spēlēs. Nākamgad tas pamainīsies, jo nāk klāt vismaz viena komanda, varbūt pat divas. Viena noteikti būs, varbūt klāt būs arī kāda Korejas komanda, tāpēc sistēma pamainīsies.
Esi gatavs atgriezties Japānā un spēlēt tur vēl?
Esmu tur gatavs atgriezties un spēlēt vēl vairākus gadus. Aprunājos arī ar īpašnieku, viņš ir izteicis piedāvājumu. Tagad mums ir dažas nianses, kas jāizrunā, un tad jau tuvākajā laikā redzēsim, kā viss būs.
