ĪSUMĀ:
- Par olimpiskās kustības lielāko problēmu Šlēziņš uzskata nesadarbošanos ar jauno sporta veidu pionieriem.
- Olimpisko kustību Šlēziņš neuzskata par sliktu, bet jaunatni tā interesējot arvien mazāk.
- Valsts finanses Šlēziņš rosina ieguldīt ielu sporta veidos lielākam lietotāju skaitam.
- Par atbalsta trūkumu Šlēziņš nesūdzas, bet tas vienmēr ir bijis neliels ieguldījums.
Olimpiskā kustība pamatīgi piestrādā, lai piesaistītu jaunos sporta veidus – breika dejas, BMX frīstailu, sērfingu, atzīst Šlēziņš. Viņš gan saskata, ka jaunos sporta veidus olimpiskajās spēlēs nerīko organizācijas, kas tos ir pacēlušas līdz augstajam līmenim. Piemēram, BMX frīstailu rīko Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība, savukārt sērfingam popularitāti nodrošina Pasaules sērfošanas līga, bet olimpiskajā līmenī sporta veidu pārvalda burāšanas sporta jumtorganizācija "World Sailing".
"Es jūtu to, ka olimpiskā kustība, tā ideja, diemžēl vai par laimi, pamazām jauniešos mirst. Arvien populārāki kļūst neolimpiskie sporta veidi," teica Šlēziņš.
Par olimpiskās kustības lielāko problēmu un klupšanas akmeni Šlēziņš uzskata nesadarbošanos ar jauno sporta veidu pionieriem.
"Viņi [Starptautiskā Olimpiskā komiteja] mēģina iet kaut kādu savu ceļu ar tiem vecajiem dinozauriem. Ja gribi izveidot kaut ko jaunu, kas ir foršs jauniešiem, ja gribi pārlēkt no tā [vecā] “old school” uz [jauno] “new school”, tad ir jāņem tā “new school” pārstāvji."
Šlēziņš uzsver, ka neuzskata olimpiādi par kaut ko sliktu, un tā noteikti vēl daudzus gadus joprojām būs populāra ar augstu reitingu. Taču vairāk nekā 10 gados ielu vingrošanā viņš pārliecinājies, ka jaunajos sporta veidos jauniešiem olimpiskās idejas vairs nav aktuālas. Ja klasiskajos sporta veidos olimpismu uztur sporta skolu sistēma un valsts atbalsts, tad neolimpiskajos sporta veidos jaunatni aizrauj pievilcīgi komercmači.
Sociālajos medijos ļoti daudziem neolimpiskajiem sporta veidiem ir vairāk sekotāju un aktīvāki konti nekā Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai (SOK),
stāstīja Šlēziņš.
"Olimpiāde ir palikusi kā politika, valstu cīņas savā starpā, bet jauniešiem tas arvien mazāk interesē. Viņi ir brīvāki, viņi domā brīvāk, līdz ar to arī sociālo tīklu popularitāte parāda reālo bildi, kas ir tikai sākums," teica Šlēziņš. "Es nekādā gadījumā negribu noniecināt olimpisko kustību un olimpiskos sporta veidus, es ar lielu cieņu pret to izturos. Es vienkārši esmu tāds realitātes spogulis, strādājot ar jauniešu organizācijām visā pasaulē, redzot kā uzskati un vēlmes par olimpiādi ir mainījušās."
Latvijā par panākumiem olimpiskajās spēlēs piešķirtās prēmijas Šlēziņš raksturoja kā pietiekami lielas, un līdzīga situācija esot arī Krievijā. Savukārt Ēģiptē, kur pie piramīdām 2016. gadā rīkots Pasaules kausa posms ielu vingrošanā, pēc Šlēziņa teiktā, vienlaicīgi risinājās olimpisko un paralimpisko čempionu apbalvošana ar sporta ministrijas naudas balvām, kas nepārsniedza tūkstoš eiro. Tiesa, Ēģipte kopš 1950. gada olimpiskajās spēlēs ir izcīnījusi tikai vienu zelta medaļu 2004. gadā Atēnās.
Jebkurā jomā ikviens iesaistītais vienmēr teiks, ka vajag vairāk naudas, un tāpat ir arī sportā,
sacīja Šlēziņš. Viņaprāt, nav lietderīgi Rīgā tērēt miljonus vieglatlētikas manēžai, kur trenēšoties "kādi 100 cilvēki", ja Latvijas čempionātam piemērota manēža ir Kuldīgā. Šlēziņš gribētu lielākus ieguldījumus masveidīgākās nodarbēs, kas būtu ari ieguldījums pašvaldības attīstībā.
"Par miljonu var uzbūvēt daudzus skeitparkus, var uzbūvēt ārā basketbola grozus, var uzbūvēt volejbola laukumus, var uzbūvēt tos pašus ielu vingrošanas laukumus. Var daudz ko citu izdarīt, daudz masveidīgāk," teica Šlēziņš. "Tai manēžai no kā mēs naudu paņemsim? No izglītības, kas ir ļoti sliktā stāvoklī? No medicīnas? No kultūras? No pensionāriem? No bērniem? No invalīdiem? Nu, no kāda ir jāpaņem. Naudas ir tik, cik tās ir."
Šlēziņš uzskata, ka drīzāk ir jāskatās, ko katrs pats ar savu kustību var dot, nevis ņemt, it īpaši jaunajos sporta veidos. Viņš rosina izmantot Eiropas fondus, ja tas ir iespējams. Ja nav iespējams, tad domāt, kā privātās sporta organizācijas un kustības var pašas sevi atbalstīt. Piemēram, kā hokejā komandas, kas neprasa atbalstu, bet pašas būvē savas halles. Arī
ielu vingrotāji ir izveidojuši un atjaunojuši savus laukumus, nevienam neko neprasot.
Lielu atbalstu no valsts vai pašvaldības Šlēziņš ielu vingrošanai nekad nav saņēmis.
"Lielākoties mums ir nācies strādāt ar sponsoriem un privātām struktūrām, kas tev uzliek savus logo priekšā un aizmugurē. Liek tev būt par zaļu, baltu vai melnu. Tas laikam ir tas sarežģītākais," atzina Šlēziņš.
Ik gadu Pasaules kausa posmu Jūrmalā atbalsta pilsētas dome, kas nosedz gandrīz visus izdevumus, bet piecreiz lielākam pasākumam nepieciešamo summu saņemt nebūtu iespējams, lai gan ielu vingrošanā izmaksas ir salīdzinoši nelielas, paskaidroja Šlēziņš.
"Mēs neesam ne basketbols, ne hokejs, ne arī prioritārs sporta veids Latvijā," teica Šlēziņš. "Atbalstu mēs vienmēr esam saņēmuši, bet tas vienmēr ir bijis kāds mazumiņš. Liekot kopā to savu entuziasmu, jo neviens jau neapmaksā tavu laiku un komandas enerģiju."
Par vēl vienu iespēju Šlēziņš uzskata sporta bāzu veidošanu militārām struktūrām,
kur drīkstētu darboties arī kādas sporta skolas. Šlēziņš ir pieradis sadarboties ar daudziem atbalstītājiem, kas katrs sniedz savu nelielu devumu. Tikai Ķīnā paša organizētajā ielu vingrošanas superfinālā Šlēziņš uzrakstīja budžetu un tas tika apstiprināts. Līdzīga pieredze gūta arī Krievijā ar Maskavas sporta ministriju un Krievijas sporta ministriju, arī ar Krievijas Olimpisko komiteju veidojot dažādus pasākumus. Savukārt Latvijā sarīkot milzīgu pasākumu ielu vingrošanā tā neesot iespējams.
