“Diez vai es atceros 80. gadus, bet tik un tā – tā noskaņa, ka tev ir jābūt uzmanīgam pie telefona, ka tu nevari visu teikt, pat ja tu neesi nemaz tik interesanta persona, lai tevi visi klausītos... Šīs bailes eksistē.
Dīvainais paradokss, ka mēs aci pret aci baidāmies būt atklātāki nekā tad, kad mēs lietojam tehnoloģijas, kuras patiesībā ir ļoti viegli pārtvert,”
atklāj izrādes režisors Valters Sīlis.
Radošā komanda ar vairāk nekā 20 aktieriem mēģināja atrast to sajūtu, ko 1987. gadā, iespējams, izjuta Jura Podnieka filmu varoņi. Arī tie, kuri nonāca VDK uzmanības lokā un kuru telefonus drošībnieki noklausījās.
Izrādes autori iedvesmu smēlušies ne tikai pagātnes notikumos, bet pētījuši, kā noklausīšanās notiek mūsdienās.
Valters Sīlis atzīst, ka izrāde ir ielīšana cita ādā: “Vai tu gribētu šajā ādā dzīvot? Diez vai. Bet uz stundu tu vari iejusties un domāt – kas būtu mani motīvi strādāt šo darbu. Kā es rīkotos? Ko es pateiktu par tām sarunām? Vai es būtu paklausīgs vai spētu būt dumpinieks?”
Nokļūstot izrādē, skatītāji varēs noklausīties vairākas sarunas, paši izvēloties, kurām no tām dot priekšroku.