"Kad visi četri kucēni ir atvadījušies no savas mammas, Suņu vīrs viņus ved uz pilsētu, lai pārdotu. Pilsēta ir dzīva un mainīga, tā veidojas un pārveidojas, cilvēki un suņi sadzīvo tajā visi kopā. Un tālāk jau no katra saimnieka atkarīgs, vai viņš ir gatavs pieņemt sava suņa bezierunu mīlestību," izrādes stāsts ieskicēts darba aprakstā. Latviešu rakstniece Regīna Ezera (1930-2002) savā 1975. gadā sarakstītajā stāstu grāmatā "Cilvēkam vajag suni" ir teikusi: "Arī suņa sirdij ir savs sāpju mērs, to kā glāzi var pieliet tikai līdz malām, jo pārējais jau līst pāri malām un garām." Ar šo stāstu starpniecību, kas ir arī autores mīlestības piemineklis suņiem, režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece ielūkojas pusaudžu sirdīs, viņu pieaugšanas sāpēs un priekos.
Raidījuma "Teātris.zip" sarunā pirms izrādes satiekas divas aktrises, izrādes dalībnieces – Ieva Puķe un Māra Mennika, viņu meitas un, protams, suņi Draudziņš un Peciņa, kuru liktenis nav bijis tik laimīgs, kā gribētos, jo nācies mainīt saimniekus un piedzīvot arī patversmi.
Abi suņi – Draudziņš un Peciņa – savās ģimenēs nonākuši jau pirms teju desmit gadiem, turklāt abi nākuši no tās pašas patversmes. Vai viņi ir tajā patversmē Tukumā jau bija tikušies – aktrises min, bet atbildi uzzināt nevar. Abas arī ir vienisprātis:
"Suņi mums ir palīdzējuši kļūt labākiem."
Draudziņa atvešana uz jaunajām mājām Valmierā izvērtusies par veselu piedzīvojumu. Māra Mennika atceras: "Man Rīgā bija seriāla filmēšana, un bija jābrauc mājās ar autobusu, jo nebija mašīnas. Es Draudziņu biju tik tikko iepazinusi, viņš bija atvests uz Rīgu. Tagad mēs iekāpjam autobusā abi divi, autobuss pilns, mēs sēžam uz trepēm, un Draudziņš sāk rādīt zobus. Es domāju – nu viss. Līdz Vangažiem tiekam un tad jākāpj ārā. Izkāpjam ārā, es saprotu – naudas vairs otrai biļetei nav, iesim ar kājām. Sākam iet. Man bija palikuši kādi divi eiro, iegājām benzīntankā, nopirku hotdogu un tad sapratu, ka Draudziņš nav no nekādas prastās mājas – viņš ēda desu, es ēdu maizi. Tad pie Sēnītes mēs sākām stopēt mašīnas. Pirmo nostopēju kaut kādu drausmīgu mašīnu ar dzērājiem, Draudziņš uz mani paskatījās – tiešām, man tur jākāpj iekšā? Labi, nekāpām. Tad nostopējām tādu foršu mašīnu, kur brauca tālbraucēju puisis. Draudziņš bija slapjš, netīrs, izskatījāmies diezgan briesmīgi, bet mūs aizveda tieši līdz Valmierai."
Draudziņš pie sava vārda ticis, jo sagadīšanās pēc ieradies ģimenē, kur ar tieši šādu vārdu jau bijis cits suns – rotaļlieta, bet abi uz mata līdzīgi. Tā īsto suni nokristījuši spēļu suņa vārdā. Māra Mennika atzīst: "Bet Draudziņš ir ļoti interesants vārds. Kad ejam staigāt un es saucu "Draudziņ, Draudziņ", diezgan daudzi atsaucas."
Savukārt Ievas Puķes suns Peciņa saglabājusi savu patversmē iegūto vārdu. "Viņa tur dzīvoja kopā ar kaķiem, un viņai arī ir tāds kaķa raksturs, kas cilvēkus tikai piecieš, bet īstā saimniece un princese ir viņa, un jūtas ļoti labi tikai uz spilvena mājās," stāsta aktrise. Tomēr princeses dzīve sākusies tikai jaunajās mājās, Peciņa iepriekš piedzīvojusi nežēlīgu izturēšanos. Ieva Puķe turpina: "Viņa ir atsavināta tādiem diezgan nežēlīgiem cilvēkiem, kam ir bijuši ļoti daudz suņi, kas savā vaļā dzīvojuši un ar kuriem šie cilvēki ir ļoti nežēlīgi izklaidējušies. Peciņa ir viens no šiem sunīšiem, un vēl tagad viņai no visa pārdzīvotā ir lielas sekas – viņa baidās no visa kā, no asām kustībām, no čaukstošiem maisiņiem. Gandrīz 10 gadi pagājuši. Peciņa ir nodota divreiz – pirmo reizi ar savu pirmo saimnieku nežēlīgo izturēšanos, un otro reizi, kad viena meitene viņu paņēma no patversmes un pēc nedēļas atveda atpakaļ. Acīmredzot, sunītis sagādāja pārāk daudz neērtību. [..] [Tagad] viņai patīk ballītes, patīk nākt ciemos uz teātri, kad tur notiek kādas pasēdēšanas, tad viņa dzīvojas pa kolēģu klēpjiem un ir gatava ar visiem draudzēties. Tāda viņa ir, kaut gan patiesībā no visa baidās, bet ļoti alkst cilvēku un uzmanības. Kā mēs visi."
Jautājums, vai cilvēkam vajag suni, nodarbinājis abu aktrišu prātus. Tas "tiešām ir tāds, par ko reizēm būtu ļoti jāpadomā un jāmāk uz to atbildēt," uzsver Ieva Puķe. " Man pašai reizēm šis jautājums nodarbina – vai man vajag suni? Bet ja tas ir jau desmito gadu, es domāju, ka vajag. Tas tomēr ir īpaši. Tā ir tā beznosacījumu mīlestība. Tas mums jāpamācās no viņiem."
"Protams, ka ir tā, ka atnākam mājās un liekas – nav spēka, neko negribas. Mums mājās ir divi suņi – Draudziņš un Džeina – un vienalga, kurā nakts stundā ierodamies, skaidrs, ka jāiet pastaigāties. Skaidrs, ka viņi to grib," teic Māra Mennika, kura mēdz apgūt izrādes tekstu, pastaigājoties ar suni. "Protams, ka Draudziņš ir tas, kurš zina visu par mani – visus liekākos noslēpumus, asaras un priekus."
