Saskarties ar pasauli. Ģertrūdes ielas teātra izrāde «Āda»
"Kaut kā mēs pa tām idejām nedaudz mētājāmies, un tad ļoti labi bija tas, ka Helsinku festivāls "Baltic Circle" mūs uzaicināja uz dramaturģijas laboratoriju. Tieši Helsinkos mēs daudz konkrētāk nonācām pie "Ādas" – pie nosaukuma un pie veida, ka caur ādu mēs varētu runāt par cilvēku attiecībām, par to, ka mēs kādu sev pielaižam klāt vai arī ka bez ādas mēs jūtamies ļoti neaizsargāti," Ģertrūdes ielas teātrī visilgāk spēlētās izrādes "Āda" sākotni atceras režisors Andrejs Jarovojs. Iestudējums tekstu darinājusi Inga Gaile. Pēc analoģijas ar Bībeles mītu par Ādamu un Ievu "Āda" stāsta par vīrieša un sievietes attiecībām sarežģītā un urbānā pasaulē. Ļoti jūtīga, poētiska un muzikāla izrāde ar aktieriem Ivaru Krastu un Antu Aizupi. Raidījumā "Teātris.zip" šo skatuves darbu vairāk stāsta Andrejs Jarovojs, Anta Aizupe un Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. 
Iespējams, lielākā uzvara Latvijas futbola vēsturē – teātra izrāde «Uzvara ir mirklis»
"Dažreiz gribas veidot dokumentālus darbus arī par priecīgiem brīžiem un tas nebūt nav vienkārši. Arī apzināties, ka dzīvē priecīgi brīži ir mirkļi, kā vēsta [izrādes] nosaukums. Ja pasakas beidzas ar laimīgām beigām, tad dzīve turpinās arī pēc laimīgām beigām," teic režisors Valters Sīlis, kura izrādē "Uzvara ir mirklis" tverta, iespējams, lielākā uzvara Latvijas futbola vēsturē – spēle Stambulā 2003. gada 19. novembrī, kad Latvijas un Turcijas futbola izlašu mačs rezultējās 2:2 un Latvijai pirmoreiz bija iespējams nokļūt 2004. gada Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā. Raidījumā "Teātris.zip" par izrādes kopradīšanu un līdzībām mākslinieka un futbolista darbā stāsta Valters Sīlis un aktieri Kristians Kareļins, Arturs Krūzkops, Jānis Kronis.
Tautas dziesma, ideja un spēcīgs vizuālais tēls – Latvijas Nacionālā teātra izrāde «Pūt, vējiņi!»
"Man gribējās pārlaicīgu izrādi, kuru var skatīties ar cieņu un ļoti lielu respektu gan pret mūziku, gan pret filmu un pašu autoru – Raini; tādu, kur uz skatuves būtu neliels fragments, bet caur to radīta ilūzija, ka mēs esam daudz, tā tauta, un ka visi esam vienā notikumā – nav tikai konkrēti aktieri un skatītājs, bet mēs esam daudz un kopā," par izrādes "Pūt, vējiņi!" nodomu teic līdzautore, scenogrāfe Monika Pormale. Taisni viņa dažādu simtgažu priekšvakarā rosināja režisoru Elmāru Seņkovu Latvija Nacionālajā teātrī iestudēt Raiņa "Pūt, vējiņus!". Raidījumā "Teātris.zip" abi atceras iestudējuma tapšanas sākotni, paskaidro aktieru izvēli, izrādes vizuālo tēlu un atklāj atslēgas, ar kurām galu galā atvēruši lugu.   
«Nu man beidzot ir miers». Ausmas Kantānes, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Raimonda Paula «Dailes kanons»
"Ir tāds teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, bet es teiktu, ka Ausmai [Kantānei] izdevās otrreiz iekāpt tai pašā upē. Ar savu viedumu, ko viņa pa šiem gadiem bija uzkrājusi, kad Dailes teātrī vairs nedarbojās, tas bija tik fascinējoši klausīties pilnīgi citas krāsas tajos pašos dzejoļos," teic Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods, atsaucot atmiņā mūžībā aizsauktās aktrises sniegumu 1994. gadā monoizrāde "Visi koki Dieva doti" un vēl salīdzinoši nesen iestudētajā "Dailes kanonā" kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Raimondu Paulu. Abās izrādēs skanēja Kantānes izvēlēta Vizmas Belševicas dzeja un Raimonda Paula mūzika.

Skatītāju domnīca

Spēles

Vairāk