Kultūras rondo

Dailes teātrī tapis iestudējums "Smiļģis". Skatītāji to, cerams, varēs redzēt janvārī

Kultūras rondo

Dailes teātra gadsimts. 3.studija. Pēdējā, kurā jūtama Eduarda Smiļģa ietekme

Emocijas un komentāri pēc "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas

«Neiespējamā misija» paveikta – kas tālāk? Diskusija par «Spēlmaņu nakti»

Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, tika apbalvoti aizvadītās teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi. Neskatoties uz pārmaiņu pilno teātra sezonu, ar daļēji attālināto apbalvošanas ceremoniju izdevās atgādināt, ka teātris ir gaidīts un nepieciešams, vērtēja žūrijas pārstāve Līga Ulberte. Tikmēr Zane Radzobe, kura žūrijas pienākumus pildīs šajā sezonā, brīdināja, ka jaunajā sezonā krīze teātrus skars vēl smagāk.

Attālināti, bet sirsnīgi

Teātra zinātniece un aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Līga Ulberte, kultūras žurnālists Atis Rozentāls un teātra zinātniece, nākamās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Zane Radzobe Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” pauda gandarījumu par aizvadīto ceremoniju.

"Par ceremoniju ārkārtīgi pozitīvi iespaidi. Man liekas, ka brīnišķīgi viss izdevās šajos šausmīgi grūtajos apstākļos, kad līdz pēdējam nezināja, kā varēs, vai varēs, ko varēs. Vispār man liekas, ka Liepājas komanda ir milzīgi malači. Liels prieks!" vērtēja Līga Ulberte.

Viņa neslēpa, ka gaidījusi "Spēlmaņu nakts" ceremoniju ar bažām.

"Man vakardienas ceremonijā patika divas lietas, kas ir īpaši simboliskas šim laikam. Man ārkārtīgi patika Kristas Burānes kaķis, ko redzējām viņas tiešraidēs formātā spēlējamies gultā, kā tas noticis daudzos "Zoom" mītiņos. Protams, arī Jaunā Rīgas teātra skatuve, kas simboliski rāda ne tikai Māras Ķimeles radošā mūža likumsakarības, bet arī to, ka šobrīd esam tādā pārbūves stadijā teātrī," atzina Zane Radzobe.

"Mani iespaidi arī ir ļoti pozitīvi,” stāstīja Atis Rozentāls. “Gribu izcelt, ka teātri uz vietām organizējās un uzturēja tur šo atmosfēru. Viena baža bija, ka izšķīdīs šī kopības sajūta, bet to apbrīnojamā kārtā izdevās katrā šajā mikrokolektīvā radīt tieši ar to, ka cilvēki bija kopā savā vidē un viens otru atbalstīja. Arī organizēti cēlās kājās, lai godinātu mūža balvu ieguvējus. Bija patīkami redzēt, kā tas realizējas ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Arī kultūras ministrs "Facebook" to ir nosaucis par neiespējamo misiju, bet šī neiespējamā misija izdevās."

Rozentāls arī atzīmēja, ka būtiska loma ceremonijas norisē bijusi tās veidotāju komandai un secinājumiem no pieredzētās “Lielā Kristapa” pasniegšanas ceremonijas.

Vienprātība un kompromiss

Neskatoties uz priekšstatu, ka žūrijas vērtējumos valdījis vienprātīgums, Līga Ulberte skaidroja, ka žūrijas viedokļi arī atšķīrušies.

"Es vienmēr esmu teikusi, man arī ir pieredze dažādās žūrijās teātra kontekstā, ka žūrijas lēmums – tas nav manifests, tas lielā mērā ir arī kompromiss.

Protams, kā kurā nominācijā, es varu absolūti atzīt un neslēpt, ka Valters Sīlis kā gada režisors, – tur nebija vispār diskusijas, tā bija absolūta vienprātība.

Bet tajā pašā laikā bija nominācijas, tajā skaitā lielās, atbildīgās nominācijas, kur diskusijas bija garas, ilgas, bet man liekas, ka tas ir labi, jo tas nozīmē, ka konkurence ir liela, un tas liecina par to, ka process ir radošs un aktīvs. Bet apgalvot, ka visi šie lēmumi būtu vienbalsīgi un vienprātīgi, to nevar."

Atis Rozentāls izcēla tieši Valtera Sīļa izrādi  “Puika, kas redzēja tumsā”, kas saņēma balvu kā gada mazās formas izrāde un "Grand Prix", Kristas Burānes izrādi “Netikumīgie”, kas plūca laurus kā gada izrāde pusaudžiem, un Elmāra Seņkova izrādi “Šekspīrs”, kas atzīta par gada lielās formas izrādi. "Protams, ka katrs kritiķis, kurš ir kaut reizi bijis žūrijā, un man ir bijis tāds prieks četras sezonas, drusku salīdzina un domā: "Kā es balsotu un nebalsotu?", bet es domāju, ka rezultāts ir ļoti izsvērts un loģisks. Gan tie individuālie sasniegumi, gan arī izrādes, kas ir izceltas.”

Zane Radzobe savukārt uzteica žūrijas darbu tik sarežģītā laikā. "Man jāsaka, ka es ļoti apbrīnoju to, cik pamatīgs darbs ir izdarīts, ņemot vērā to, kāda bija pagājusī sezona, un ņemot vērā to emocionālo fonu, kas ir, protams, pārgājis arī uz šo sezonu. Protams, ka tā situācija, kurā iepriekšējai žūrijai vajadzēja strādāt un kurā mums nākas strādāt, ir tālu no normas. Protams, kā vienmēr, ir dažādas gaumes atšķirības dažādos kontekstos, bet es arī gribu apsveikt visus uzvarētājus."

Līga Ulberte atzina, ka darbu pie aizgājušās sezonas izrāžu vērtēšanas viņa raksturotu kā pieredzi, kas liek domāt arī par izmaiņām teātra kritikas jomā.

“Es nesauktu to par veiksmi, es to sauktu par pieredzi. Veiksme tā nav nevienam. Teātriem tas ir vienkārši izmisīgs laiks, tādā ziņā es varu piekrist vakar paustajam “Šodienas jautājumā”, kur bija aicināta Dana Bjorka un Juris Žagars. Viņi abi atzina, ka svētku sajūtas īsti nav. Tas ir objektīvi. Veiksme tā nav – pieredze, treniņš tādā ziņā, ka, protams, arī kritikai ir jāmainās un jādomā, ko iesākt ar šīm interesantajām starpformām, digitālajām formām, brīvdabas formām, festivālu izrādēm, tas gan profesionāli ir ļoti interesanti, bet vairāk es to negribētu," atzina Ulberte.

Teātra sezona trīs cēlienos

Līga Ulberte stāstīja, ka, neskatoties uz pandēmijas apstākļiem, teātra pasaulē jaušama arī dzīvīguma dzirksts. Raksturojot aizvadīto sezonu, kura bijusi jāvērtē, teātra zinātniece to iedalīja trīs posmos. “Pirmā daļa ir tā līdz 13. martam, kas ir klasiska sezona, kas negaidīti aprāvās. Tā kā tā aprāvās tik negaidīti un nevienam neplānoti un neparedzēti, ir ļoti grūti izdarīt vispārinājumus, jo nevar saprast, kas vēl bija plānots, kāda bija iecerēta katra teātra sezonas izskaņa."

Otrs posms, pēc Ulbertes domām, bijis pārrāvuma posms, kuru raksturojuši mēģinājumi atdzīvināt teātra procesus, kuri apstājušies ar izrāžu adaptācijām digitālai videi.

Līga Ulberte turpināja, stāstot, ka trešais posms bijis visspilgtākais un nozīmīgākais: “Trešā fāze bija tas, kas pa īstam sākās jūnija beigās, augustā. Teātri atgriezās dzīvajā, sāka spēlēt brīvdabā, turpinājās tiešsaiste.

Man šķiet, ka tieši tajā mirklī, trešajā fāzē, bija vērojams tas, ka aktieri ir ļoti nocietušies un ir vērojama ārkārtīgi laba radoša enerģija, intensīvāka, koncentrētāka, precīzāka, jaudīgāka, nekā rutīnas izrādē ikdienas praksē.”

Atis Rozentāls pauda prieku, ka, pateicoties šiem neparastajiem apstākļiem, žūrijas redzeslokā nonācis arī Valmieras vasaras teātra festivāls.

“Man ir privāts prieks, un es ļoti ceru, ka Teātra darbinieku savienība ņems vērā šo faktu, ka ir izdevies beidzot sakarā ar pandēmiju spiestā kārtā teātra procesā pilnvērtīgi integrēt Valmieras vasaras teātra festivālu. Viena izrāde no šī festivāla ir ieguvusi balvu kā labākā izrāde bērniem, bija nominētas citas izrādes un mākslinieki. Tā ir lieta, kas līdz šim bija izkritusi ārā, jo žūrija darbu beidza jūnijā un nākamā žūrija sāka darbu septembrī, taču festivāls ir augustā. Tagad spiestā kārtā sanāca, ka festivāls integrējas programmā.”

Rozentāls uzsvēra, ka Valmieras teātra vasaras festivāla izrāžu nominācijas "Spēlmaņu naktī" ir pierādījums, ka tas ir mākslas un teātra notikums, kurš arī nākotnē būtu jāņem vērā Latvijas teātra kontekstā.

Teātris bez pamatfunkcijas

Raksturojot šo sezonu, kura “Spēlmaņu nakts” žūrijai būs jāvērtē, Zane Radzobe uzsvēra, ka tā saistās ar izmaiņām un nervozitāti. "Runājot par šo sezonu, man ir jāsaka, ka visi ir ļoti nervozi, tai skaitā žūrija un tai skaitā arī kritiķi. Ja pagājušās sezonas kontekstā krīze pienāca negaidot, tāpēc arī bija dažādi krīzes risinājumi, tad man šķiet, ka šī sezona ir atšķirīga no iepriekšējās tāpēc, ka šis pārrāvums būs ilgāks, smagāks dažādos kontekstos. Kā Līga jau arī teica, protams, ka teātros saprotami valda izmisums, jo tā ir ļoti sarežģīta sistēma, ne velti mēs jau parasti nerunājam par finansiālām lietām, bet šajā kontekstā ir jārunā par finansēm. Vēl viena lieta, kas mums liekas ļoti būtiska, ir tā, ka šajā gadā mēs esam spiesti atzīt, ka teātriem dažādu iemeslu dēļ nāksies mainīties.”

Zane Radzobe arī pauda bažas, ka krīzes radītās izmaiņas atstās paliekošas pēdas uz teātra nozari.

“Arī tad, kad šī krīze beigsies, droši vien teātru sistēmā daudz kas būs paspējis izmainīties. Tas, ka teātris būs daudz ekskluzīvāka lieta, grūtāk pieejama lieta finansiālu iemeslu dēļ,” skaidroja Radzobe.

“Iespējams, ka no tā nāks arī pozitīvas lietas, kā Līga teica, piemēram, šīs digitālās formas, kas tiktu izmantotas pēc būtības.

Pagājušajā gadā mēs tos redzējām vairāk kā tādus krīzes risinājumus, ne īpaši apdomātus, tad šai brīdī vajadzētu sākt domāt par to, ka cilvēki apzināti saprot, ka tā ir daļa no nākotnes un to tā apzināti arī veido."

Savukārt Atis Rozentāls uzsvēra, ka pozitīvais šī perioda aspekts ir tas, ka teātra mēģinājumi ir varējuši notikt un teātru repertuāros būs gatavas izrādes.

"Katrā ziņā, runājot par teātra situāciju, kas arī vakar izskanēja šajā Līgas pieminētajā intervijā ar Juri Žagaru un Danu Bjorku, atšķirība no tās pirmās pauzes ir tā, ka teātri šobrīd turpina ražot izrādes, kuras nevar parādīt. Bet tās izrādes tiek novestas līdz gatavības stadijai, parādītas kā pirmizrādes savam lokam, bez publikas, bet jau rēķinoties ar to, ka šobrīd jau ir līdzekļi, par ko šīs izrādes iestudēt."

Līga Ulberte atzina, ka pēc viņas domām teātra un skatītāja attiecību krīze ieilgs arī pēc pandēmijas.

“Es nezinu, es nepiederu pie optimistiem. Es nedomāju, ka teātris kā mākslas veids izbeigsies ar šo krīzi, noteikti nē,

bet ja godīgi, šāda situācija ir bezprecedenta situācija, kad teātrim ir atņemta pamatfunkcija – dzīvās komunikācijas funkcija ar cilvēku, ar skatītāju. Pat kara laikā spēlēja teātri un šobrīd nespēlē.

Es nedomāju, ka izbeigsies mākslas veids, bet man liekas, ka krīze, respektīvi, skatītāja un teātra attiecību krīze var ieilgt arī pēc pandēmijas. Es ļoti ceru, ka es kļūdos, bet es baidos, ka laiks, kamēr skatītājs atgriezīsies teātrī, dažādu iemeslu dēļ var būt vajadzīgs ilgāks,” stāstīja Ulberte. “Tieši tāpēc es domāju, ka šie digitālie [risinājumi], varbūt mēs tos varam saukt par surogātiem vai palīgformām, bet tie ir nepieciešami, lai atgādinātu, ka tur – otrā pusē tam ekrānam – ir dzīvs aktieris un ka dzīvais kontakts ir būtiskāks par ekrāna kontaktu. Tāpēc arī man liekas, ka ir ļoti labi, ka vakar notika "Spēlmaņu nakts", neskatoties uz visiem kāzusiem un visiem "bet", jo arī tas atgādina par to, cik mums visiem ļoti gribas teātri.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt