“Lielais Kristaps” pārdzīvo
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” “Lielā Kristapa” žūrijas loceklis un režisors Juris Poškus skaidroja, ka šogad “Lielā Kristapa” nozīme ir mainījusies. Par vienu no festivāla galvenajām funkcijām laikā, kad filmas nav iespējams izplatīt kinoteātros, ir kļuvusi informēšana: “Līdz šim “Lielais Kristaps” nav bijis galvenais notikums filmas dzīvē. Pirmizrāde un pirmizrādei sekojošā skatītāju atsaucība un neatsaucība bija noteicošie.
Pašlaik festivāls pilda zināmu funkciju, lai skatītājs uzzinātu, ka tāda filma vispār ir, lai radītu interesi par kādu filmu.”
Poškus arī uzsvēra, ka, neskatoties uz neierasto formātu, “Lielajam Kristapam” šogad vajadzēja notikt: “Ir labi, ka “Lielas Kristaps” notika, jo tas, lai arī formāli, bet tomēr turpināja tradīciju, un tas, manuprāt, bija galvenais.”
Arī “Lielā Kristapa” ceremoniju mainījuši neierastie apstākļi.
“Ir noticis kaut kas nebijis. Man šķiet, ka viss bija ļoti labi noorganizēts. Tas viss bija tādā eksperimentālā formā uz tāda nekad nebijuša pamata. Jauns bija tas, ka viss notiek tiešsaistē, ka ceremonija noris ļoti dīvainā vietā, un arī tas, ka saikne ar skatītajiem un balvu saņēmējiem bija pastarpināta,” skaidroja Poškus.
Kino kritiķe Elīna Reitere savukārt atzīmēja, ka piedzīvotā balvu pasniegšana ir kā simbolisks kopsavilkums visam iepriekšējam gadam: “Man šķiet, ka ceremonija ļoti precīzi atspoguļo šo visu mūsu dīvaino gadu, kur viss notiek ekrānos, ir nepārtrauktas tehniskas problēmas un ir ļoti emocionāli, un priekšā kapu puķītes.”
Studijas “Mistrus Media” vadītājs un producents Gints Grūbe savukārt skaidroja, ka, viņaprāt, “Lielo Kristapu” vajadzējis pārcelt. Producenta izpratnē šī gada festivāla norise neatbilda tā izvirzītajiem mērķiem: “Es domāju, ka “Lielā Kristapa” ceremonijai ir vairāki mērķi, viens no mērķiem ir promotēt, veicināt un daudzināt nacionālo kino ilgākā laikā, ne tikai balvu pasniegšanas brīdī. No šī viedokļa arī šī procedūra, manuprāt, izpalika visā šajā periodā.
Varētu teikt, ka “Lielais Kristaps” varbūt šogad nemaz nebija un, ja godīgi, varbūt bija prātīgāk viņu pārcelt uz periodu mazliet vēlāk, kas būtu bijis iespējams.
Filmas, kas ir tapušas, ir ļoti spilgtas, spēcīgas, dažādu žanru un dažādu paaudžu veidotas, kuras, ņemot vērā šī gada specifiku, nemaz nesasniedza auditoriju. Līdz ar to “Lielā Kristapa” mērķi bija sarežģītāki un netika izpildīti.”
Vislielāko uzmanību “Lielā Kristapa” ceremonijā ieguva filma “Dvēseļu putenis”, tā atzīta par pagājušā gada labāko pilnmetrāžas spēlfilmu, filma ieguva arī skatītāju balvu un “Rīgas namu” specbalvu. Filmas režisors Dzintars Dreibergs saņēma “Lielo Kristapu” par labāko spēlfilmas režiju. Par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu atzīta režisora un producenta Ivara Zviedra filma "Valkātājs". Balvu par aizvadītās kino sezonas labāko debijas filmu saņēma režisora Reiņa Kalviņa krimināldrāma "Maiņa", kura veidota studijā “Mistrus Media”.
Tās vadītājs Gints Grūbe, atsaucoties uz režisora Reiņa Kalviņa saņemto balvu, skaidroja, ka darbs pie filmām ir garš un ka svarīgs ir arī darba novērtējums, kurš, viņaprāt, šogad ir bijis neviennozīmīgs: ”Mans lielākais sarūgtinājums attiecībā uz to formālo “Lielā Kristapa” norisi ir tieši tajā, ka lielākā daļa filmu, kas bija “Lielajā Kristapā” un saņēma balvas, nav tapušas viena gada laikā, tie nav mēneša projekti, tās ir filmas, ko cilvēki veido septiņus, piecus, trīs gadus, tas ir ļoti ilgs darbs.”
Grūbe atzīmēja: “Tādēļ ir vēlēšanās, lai ir šī promocija un lai arī šī apbalvošana ņemtu vērā šo milzīgo ieguldīto darbu. Arī Reinim tas bija vairāk nekā trīs gadus ilgs darbs, ideja, kā viņš ļoti mērķtiecīgi gāja uz šo debiju.
Un man bija liels pārsteigums, ka “Kristapa” organizatori pat aizmirsa piezvanīt Reinim un pateikt, ka viņam ir piešķirta šī balva.
Es saprotu, ka apstākļi ir neparasti un situācija ir ārkārtēja, bet tā tomēr ir prognozējama situācija. Man šķiet, ka latviešu kino ir labā stāvoklī no kvalitātes viedokļa, lai šie mārketinga un izplatīšanas apstākļi arī tiktu sakārtoti.”
Jaunā kino realitāte – tiešsaiste
Arī filmu skatīšanās tiešsaistē ir bijis jaunums, kura pamatā ir Covid-19 izraisītās pandēmijas apstākļi un ārkārtējā situācija. Viedoklis par filmu skatēm tiešsaistē atšķiras. Juris Poškus atzīmēja, ka uz šo jautājumu iespējams skatīties divējādi: “Es zinu, ka producentiem tas varētu nepatikt, jo tas atņem filmai skatītāju, kas varētu veicināt izplatīšanas rādītājus.
No otras puses, filmas, kuras vispār neviens neredzētu, kā piemēram, īsfilmas un studentu filmas, noskatījās diezgan plašs cilvēku skaits.”
Arī Elīna Reitere uzsvēra pozitīvo aspektu filmu pieejamības veicināšanai, pateicoties iespējai tās redzēt tiešsaistē: “Es domāju, ka tas ir ļoti būtiski, jo, ja mēs sludinām, ka “Lielais Kristaps” ir Latvijas kino gada raža, tad ir svarīgi, ka pateicoties šiem apstākļiem, tas ir pieejams visiem skatītājiem ne tikai Latvijā, bet daļa programmas bija pieejama arī skatītājiem visā pasaulē. Tas mums vispār liek šajos laikos pārdomāt, tieši festivāla kontekstā, kas ir tas lokālais un kas ir nacionālā un internacionālā līmenī svarīgi.
Un tieši pieejamības jautājums ir tas pozitīvais, ko no šī visa mēs varam gūt.”
Producents Gints Grūbe savukārt norādīja, ka tiešsaistes platformu lietojumā arī no profesionāļu viedokļa nākas saskarties ar dažādām problēmām un izaicinājumiem: “Šis gads ir bijis vissarežģītākais, pārceļoties uz dažāda veida “online” platformām. Mēs šobrīd Latvijā, atšķirībā no ASV, nerunājam par platformu kariem, bet līdzīgā situācijā arī mēs vairāk vai mazāk atrodamies. Saprast, kur kuru filmu rāda un cik lielā mērā tā tiek izcelta vai neizcelta, nonākot lielo izplatīšanas platformu katalogos, ir sarežģīti. Tas ir jautājums, par kuru mēs neesam īpaši domājuši un runājuši. Un ir dažādi varianti Eiropā, kur tiek atbalstītas kinoteātru platformu veidošanas, un Latvijā, man šķiet, ka tikai “Kino Bize” to realizē.”
Arī Elīna Reitere atzina, ka tiešsaistes platformu izmantojumā ir sarežģījumi, uzsverot, ka tie attiecas arī uz skatītāju: “No kino skatītāja viedokļa problēma ir milzīgā platformu sadrumstalotība. Ja tu vēlies redzēt kādu Latvijas filmu, tev ir vispirms kaut kur jāmeklē, kur to var redzēt, vai jāiet cauri šiem platformu katalogiem, kas prasa daudz laika, vai arī jāmeklē “Google”, kur var noskatīties kuru no šīm filmām.
Šajos apstākļos vēl lielāka nozīme ir kuratoriem vai influenceriem, kas norāda, kāpēc kāda filma ir jāskatās un kurā vietā tā ir atrodama.
Es kā “Kino Rakstu” portāla satura redaktore mēģinu pildīt šo funkciju arī pie rakstiem vienmēr pievienojot informāciju, kur filmas var noskatīties. Tā ir milzu problēma tieši šajā laikā, kad ir šī informācijas pārbagātība.”
Latviešu kino veselība
Raksturojot šo gadu kino nozarē, Gints Grūbe atzīmēja, ka vislielāko uzmanību ieguvušās filmas bija tieši tās, kuras bija iespējams skatīties kinoteātros: “No satura viedokļa ieguvējas bija tās filmas, kuras sasniedza savu auditoriju kinoteātros. Jo tā ir tomēr primārā skatīšanās pieredze, kura padara filmas skatīšanos par notikumu. Tāpēc “Pilsēta pie upes” un “Dvēseļu putenis” arī tik labi norezonēja.
Taču, neskatoties uz pieejamības trūkumu, kas saistās ar pandēmijas apstākļiem, gan Gints Grūbe, gan Elīna Reitere izcēla latviešu filmu kvalitāti.
“Kopumā man šķiet, ka latviešu kino ir ļoti dažāds un ļoti labā formā, kurā vienkopus strādā dažādas paaudzes, top gan žanra kino, gan vēsturisks, gan mūsdienu, gan strādā dažādu dzimumu režisori,” atzīmēja Gints Grūbe. “Manuprāt, tā attīstība, kas ir sākusies pirms vairākiem gadiem, patiešām veiksmīgi turpinājās.
Tas, ka fiziski nebija iespējama filmu demonstrācija, tas ir viens aspekts, bet tas neuzrāda kvalitātes līmeni, tas ir pietiekami augsts gan spēlfilmām, gan dokumentālajām filmām, gan arī eksperimentālajos formātos.”
“Tā ir tāda nozares veselīguma pazīme, ka ir šī dažādība gan tēmās, gan vērienā un tas, ka strādā dažādu paaudžu režisori. Vienlaikus skatoties uz šo gadu, ir tās lielās skumjas par to, ka tās filmas ir tik ļoti kvalitatīvas, un nāca šis trieciens ar Covid-19, kas laupīja viņu satikšanos ar skatītāju,” piekrita Elīna Reitere.
Grūbe pauda cerību, ka Latvijas filmu kvalitāte turpinās augt, taču vērsa uzmanību uz iespējamām pārmaiņām, ko varētu radīt autoratlīdzību nodokļu sistēmas izmaiņas: “Es ceru, ka visa šī epopeja ar autoratlīdzību nodokļu sistēmu neliks mazināt Latvijas filmu veidošanas kapacitāti un līdz ar to arī kvalitāti, padarot visas filmas par eksperimentāliem mazbudžeta projektiem, jo, kā mēs redzējām, cildinātas tika lielās filmas, ar lielu gan māksliniecisko, gan ražošanas kapacitāti.”
KONTEKSTS:
Svētdien, 15. novembrī, Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” svinīgajā ceremonijā apbalvoja labākās filmas un filmu nozares profesionāļus. Pasniedza balvas 21 kategorijā, kā arī vairākas specbalvas, bet par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā godināja kinooperatoru Kalvi Zalcmani.
Filmas "Dvēseļu putenis" komanda saņēma kopā sešas balvas – kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma, par labāko spēlfilmas režiju, par labāko operatora darbu spēlfilmā, par labāko grima mākslinieka darbu, par labāko mūziku un par labāko montāžas režiju.
Kopā četras balvas saņēma režisora Viestura Kairiša spēlfilmas "Pilsēta pie upes" komanda – par labāko scenāriju, par labāko aktierdarbu gan pirmā, gan otrā plāna lomās, kā arī par labāko skaņu režiju.
Katra pa divām balvām saņēma lentes "Ko zina Klusā Gerda" (par labāko mākslinieka darbu un labāko kostīmu mākslinieka darbu), "Valkātājs" (balva labākajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai un balva par labāko operatora darbu dokumentālajā filmā) un "Mans mīļākais karš" (Balva labākā animācijas filmai un balva par labākā animācijas filmas režiju).
Balvas saņēma arī filmas "Pirmais tilts" (balva labākajai īsmetrāžas dokumentālajai filmai), "Maiņa" (balva labākajai debijas filmai), "Klātbūtne" (balva par labāko dokumentālās filmas režiju), "Gulbju jaunava" (balva par labāko animācijas mākslinieka darbu), "Divas strīpiņas" (balvai labākajai studentu filmai).
