Baltijas Drāmas forumā biju nolēmusi redzēt, cik vien daudz iespējams, un tā arī notika, jo skatījos izrādes arī ārpus Drāmas foruma programmas. Tā īstu teātra sajūtu baudīju Von Krāla teātrī, skatoties izrādi „Budapešta” ar ļoti intīmu atmosfēru, sajūtot gan katra skatītāja reakciju, gan izbaudot aktieru spēles azartu. Mana interese par Igaunijas teātros notiekošo meta vēl plašākus lokus, jo apmeklēju arī laikmetīgās dejas izrādi „Ritms ir dejotājs” (tās autors un dejotājs Henrijs Hutts). Šo izrādi tikpat labi varēja iekļaut arī Baltijas Drāmas programmā, jo tai noteikti ir sava dramaturģija, turklāt arī teksts gan dejotāja runāts, gan rakstīts.
Kopumā pēc astoņu izrāžu noskatīšanās un konferencē „Baltijas dramaturģijas tirgus” dzirdētā var secināt, ka gan Igaunijas, Lietuvas, gan Latvijas dramaturgi iet nedaudz atšķirīgu ceļu.
Igauņi paši uzskata, ka viņu mūslaiku dramaturģija ir nedaudz konservatīva, ka tendence ir vienā darbā savienot visu ko, piemēram, tekstu un baleta elementus, veidot mono un stand up komēdijas, savukārt lietuvieši norāda, ka viņiem raksturīga klasisku lugu tekstu iestudēšana. Man Latvijas Dramaturgu ģildes vadītāja Rasa Bugavičute atklāja, ka viņai allaž, sākot iepazīstināt ar situāciju Latvijas dramaturģijā, izdodas no skepses nonākt līdz saprašanai, ka ar mūsu dramaturģiju nemaz tik slikti nav. Izrādās, esam gana oriģināli, radoši un dažādi, par ko liecina kaut vai izrādes „Avotu iela”, „Cerību ezers” u.c.
Man ir ziņkāre pašai savām acīm pārliecināties, kādi iestudējumi top Igaunijas teātros, kuros izmantota igauņu oriģināldramaturģija. To autori ir dažāda vecuma, sākot no 70-gadniekiem līdz paaudzei, kas vēl nav sasniegusi 30. Tā četrās dienās noskatos astoņas izrādes gan Tallinā, gan Tartu. No Baltijas Drāmas forumā iekļautajām sešām izrādēm puse bija par padomju laiku (gan teātra "N099" izrāde „Patiesība, pēc kuras ilgojos”, gan Vanemuines teātra „Estoplast” izrāde par rūpnīcas vēsturi un Tartu Jaunā teātra izrāde ar studentu piedalīšanos „1987”). Savukārt izrāde „Brālis” (Igaunijas Drāmas teātris) ir balstīta vēstulēs, dramaturgs un rakstnieks Tonu Onnepalu atradis vēstules Hījumā salā, kuras raksta brālis no Amerikas. Vēstules rakstītas laikā no 1915. līdz 1939. gadam.
Un tikai izrāde par depresiju „Vārnas sāpes..” ir ieskats mūsdienu cilvēku sajūtās, turklāt šis Igaunijas Drāmas un Tallinas Pilsētas teātra kopdarbs ieguva teātra festivāla „Drāma 2015” balvu kā labākā luga. Tās autore ir Mari-Liis Lill (1983), kura apkopojusi un intervējusi jaunus cilvēkus, kas saskārušies ar šo slimību.
Savukārt balvu „Labākā izrāde” ieguva Vladislava Nastavševa izrāde „Patiesība, pēc kuras ilgojos”. Izmantoti Matsa Trāta teksti.
Lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs foruma noslēguma dienā pauda savu atziņu, ka šis ir laiks, kad pasaule kļūst tik aktīva, ka nereaģēt un neredzēt to būtu dīvaini, viņš domāja arī notikumus Ukrainā. Un kaut arī tas ir mazs pienesums, viņš uzraksta lugu „Lielais ļaunums”, ko var uzskatīt par politisko teātri. Tā būs izrāde manipulācija, ko iestudē režisors Arpads Šillings. Un es kā skatītāja jau jūtos ieinteresēta, lai atvērtu Lietuvas Nacionālā drāmas teātra mājaslapu un dotos šoreiz uz otru kaimiņvalsti skatīties šo Ivaškeviča jaunāko darbu, kam pirmizrāde 23. un 24. septembrī. Igauņi tik aktuālus politiskus tematus šoreiz neskāra.
Starp citu, nākamgad Baltijas Drāmas forums notiks Lietuvā.
